- Ja es arī kaut ko sapratu, tad tā bija frāzes nozīme: vienkāršība un patiesība nav viens un tas pats.
Igors Vasiļjevičs iesmējās.
- Izskatās, ka Fjodors ar saviem prātojumiem ir novedis tevi līdz kondīcijai. Par ko jūs šoreiz strīdējāties?
- Es tā arī nesapratu, kas ir trīsdimensiju laiks un kā tas var kļūt par mūsu maņu funkciju.
- Vai pats Fjodors saprot?
- Spriežot pēc erudīcijas - jā, spriežot pēc degsmes - nē.
Ivašura atkal iesmējās.
- Nu, lūk, skeptiķi, iemācies strīdēties. Lai gan es arī nesaprotu, kā laiks var būt trīsdimensionāls. Tomēr ir labs teiciens: laika jēgai jāatrodas ārpus tā.
- Vispārīgi runājot, tas ir pareizi, tikai es dzirdēju kaut ko citu: nevis laika, bet pasaules jēgai vajadzētu atrasties ārpus tās.
- Pastāv viedoklis, ka laiks ir pasaules pamats.
Ruzajevs nopūtās, pačāpstināja.
- Uzsmēķēt vajadzētu... Iešu pastaigāšos, parakņāšos pa citiem bunkuriem, varbūt atradīšu kaut ko noderīgu.
- Neej tālu, mēs drīz dosimies tālāk.
Mihails lēnām aizgāja tumsā pakaļ Valetovam.
- Viņš joprojām nespēj samierināties ar Gasparjana nāvi, - Ivašura klusi sacīja, kad Ruzajeva soļi apklusa tālumā. - Viņi daudzus gadus bija draugi ar Surēnu.
Ždanovs neko neteica. Viņam atkal šķita, ka viņus no neticama attāluma vēro kādas necilvēcīgi izteiksmīgas, prasmīgi slēpjošās acis.
***
Mihails īsti nedomāja par to, kurp viņš dodas un kāpēc. Sagribējās pabūt vienam, pārdomāt, atcerēties pagātni, sajust nebijušas senatnes atmosfēru, un viņš gāja. Tāpēc, izgājis gredzenveida zālē ar pa grīdu izkaisītajiem centrālās caurules fragmentiem, viņš uzreiz nesaskatīja tur runājošos cilvēkus. Bet kad attapās un saprata, ka šeit ir lieks, jau bija par vēlu kaut ko darīt, viņš bija pamanīts. Galvā uzpeldēja Gumiļeva "Stokholmas" rindas:
Bet tagad esmu aizmaldījies uz mūžiem
Nebeidzamajās telpas un laika pārejās.
Lai gan kaut kur plūst manas dzimtās upes,
Pie kurām mans ceļš uz mūžiem ir liegts.
Viens no sarunu biedriem bija Valetovs, otrs bija nepazīstams, atbaidoša izskata jaunietis, pliku vai, pareizāk sakot, skūtu galvu un nepatīkamu, nievājoši noraidošu čūskas skatienu.
- Tavējais? - viņš izmeta valodā, kuru Mihails nesaprata.
- Nē, no komandas, - Valetovs atbildēja vienaldzīgi. - "Sešinieks". Bet var būt bīstams. Miša, panāc šurp, - viņš pagriezās pret Ruzajevu. Un Mihails, pret savu gribu, tuvojās pie sarunu biedriem, jau saprotot, ka nav izejas. Galvā atskanēja trauksmes zvans, kad līdz vīriešiem palika ne vairāk kā pārdesmit soļu. Mihails atjēdzās, pastiepa roku pēc "universāla" roktura aiz jostas, un tajā pašā brīdī skūtās galvas jaunietis ar čūskas skatienu no aiz muguras aiz roktura izvilka kaut kādu šauru un plānu, ūdeņaini miglainu priekšmetu un pārvilka ar to no labās uz kreiso. Mihailam nepaspēja neko saprast un sajust. Caurspīdīgais šķiedrainais asmens šķērsoja kaklu, plecu, roku, atdalīja tos no ķermeņa, un Ruzajevs nomira, pirms sagrieztais ķermenis nokrita uz grīdas.
- Viņu meklēs, - Valetovs vienaldzīgā tonī sacīja, skatīdamies uz asiņu peļķi, kas izplatījās ap tīri nogriezto Mihaila Ruzajeva galvu un roku. Viņš paskatījās uz vāji plūstošo zobena strēmeli skūtgalvja rokā. - Kur tu dabūji šitādu lietu?
- Tas ir gar-zobens - vietējo aborigēnu terminoloģijā. Mēs atradām partiju vienā no Stumbra mezgliem divās pārejās no šejienes un šeit izveidojām slēpni. Bet slēpni atrada medvjani...
- Saprātīgie lāči?
- Un nozaga vairākus kopā ar partiju "MK", enerģijas akumulatoru, kurus, par laimi, viņi izmanto tikai nūju vietā. Ja vien viņi zinātu, kas tās par nūjām. Mēs nogalinājām gandrīz visus medvjanus, paņēmām zobenus atpakaļ, bet pāris tomēr pazuda.
- Un tomēr jūsu zobeni pret "gloku" nevelk.
- Tātad nozodz vismaz vienu.
- Vieglāk pateikt kā izdarīt. Abi ir drošības darbinieki ar ļoti plašu iespēju klāstu un labu intuīciju. Viņi jau tā izturas pret mani ar aizdomām, un, ja es kļūdīšos...
- Nodaļa nedrīkst sasniegt hronomembrānas otro darba kontūru. Viņus vajag pievilināt mums, mūsu bāzes horizontam, tur mēs ar viņiem tiksim galā.
- Kā es viņus pievilināšu?
- Domā. Diemžēl visi mūsu mēģinājumi iziet cauri pirmajam kontūram uz mezgliem augstāk ir izgāzušies, Laika Zari šajā virzienā ir nobloķēti. Bet visi apakšējie Zari piedzīvojuši neatgriezeniskas pārmaiņas, tur civilizācijas izmirušas. Dabiski, ka ieročus nav kur dabūt. Tāpēc pagaidām mums būs jāpaļaujas tikai uz zobeniem.
- Paņem viņa "universālu", - Valetovs pamāja ar galvu uz mirušo Ruzaevu.
- Protams, paņemšu, lai gan es nedomāju, ka tajā palicis sevišķi daudz enerģijas. Ej, es paslēpšu ķermeni, lai neviens to neatrastu. Saziņa, kā vienmēr - vienvirziena - gaidi izsaukumu.
Valetovs pamāja ar galvu, apgāja bijušā komandas biedra ķermeni un pazuda gaiteņa tumsā. Kad viņa soļi apklusa, gandrīz neredzama figūra klusi iznāca no cita koridora, piegāja pie skūgalvja un izrādījās kādu pusmetru garāka par viņu. Milzis bija melns kā nakts, un viņu varēja sajaukt ar nēģeri, tikai šis nēģeris nebija dzimis Ivašuras, Kostrova un Ruzajeva zemē. Melnā milža acu baltumi mirdzēja ar plēsonīgi dzeltenu mirdzumu, viņa lūpas šķērsoja seju cietā, taisnā līnijā, un deguns izskatījās kā knābis.
- Viņš mūs neiegāzīs? - Milzis nodārdināja zemā basā. - Es viņam neticu.
- Viņu ieprogrammēja pats Zara emisārs,- skūtgalvis saviebās. - Maz ticams, ka šo programmu var neitralizēt. Bet, ja viņu pieķers, šie puiši viņu piebeigs paši, bez mums. Viņa uzdevums ir viņus aizvilināt no otrā bunkura, ievilināt lamatās. Pārējais ir tehnisks jautājums. Ja netiksim galā, saimnieki likvidēs mūs.
- Varbūt grupas pavadīšanai izmantot esperus?
- Tas idiots jau noorientēja viņus uzbrukt, un tagad mums ir palikuši tikai trīs esperi un viens herplekss. Ja Tjurms neatvērs rezervi, mēs paliksim bez tehniskā atbalsta.
- Tāpēc mums ir vajadzīgs "gloks". Tikai ar tā palīdzību mēs atvērsim Stumbra drošības zonas un iznīcināsim bunkuru ar hronomembrānu.
Melnais milzis netīšām iekāpa asiņu peļķē, taču nepievērsa tam uzmanību.
- Es būšu kreisajā spārnā. Pulcēšanās piecos. Un nemēģini riskēt, mūsu ienaidnieks ir spēcīgs. Ja uzminēs, ka izsekojam, izredzes uzvarēt spēli būs daudz mazākas.
- Viņu ir palikuši tikai seši, pieci vīrieši un viena sieviete. Starp citu, kāpēc mums nepamēģināt nozagt šo dāmu?
- Vai tev nepietiek ar aborigēnietēm?
- Visjau kaut kāda dažādība. Turklāt, ja mēs viņu nolaupīsim, varam viņus piespiest rīkoties saskaņā ar mūsu plānu.
- Nav slikta doma, es to nodošu Tjurmam, lai paanalizē. Bet pats uz kontaktu nelien.
- Labi, - vīlies sacīja skūtgalvis. - Bet Stumbrā ienākusi arī aborigēnu grupa, divi jauni puiši un meitene. Vai es varu izklaidēties ar viņiem?
- ja tas neradīs sarežģījumus.
Nēģeris pamāja ar četrpirkstu roku, ieslēdza maskēšanās tērpu, kas viņu pārvērta spokā, un pazuda koridorā, atstājot uz grīdas asiņainus milzīgu rievotu zoļu nospiedumus.
Skūtgalvis nosodoši sekoja pēdu ķēdei, riebumā nospļāvās un pieskārās apkakles sudraba sloksnei. Minūti vēlāk telpā smieklīgi tipinot ar daudzām akordeona formas kājām ierāpoja metāla bruņurupucis ar divām garām, rozā, spilgtas krāsas ūsām,.