- Aizvākt, - skūtgalvis noburkšķēja.
Bruņurupucis pierāpās pie Ruzajeva ķermeņa, aptaustīja to ar ūsām un sāka sadalīt; ūsu gali bez pūlēm grieza miesu, neatstājot pēdas, un nekavējoties iestūma gabalus murdošajā bruņurupuča vēderā. Radās iespaids, it kā viņš ēstu, kaut arī šī mašīna nebija dzīva būtne. Divas minūtes vēlāk no Mihaila Ruzajeva, bijušā Krievijas Zinātņu akadēmijas eksperta, nekas nepalika pāri, pazuda pat asiņu peļķe uz grīdas.
Skūtgalvis aizsūtīja bruņurupuci, kuru viņš dēvēja par herpleksu, izpētīja gaiteņus ap zāli un pazuda tumsā, pakaļ nēģerim.
7. nodaļa
Viņi jau trešo dienu klīda pa Kalna iekšieni, bet ēda "ārpusē", tas ir, ārpus Kalna drūmajiem gaiteņiem un mirušajām alām, zem tā sienām no ārpuses. Kalna pagalmā rossinu izlūki centās neienākt, šī vieta bija ļoti piesātināta ar ilgstošu ļaunuma un nāves emanāciju. Tomēr nāvi bieži izstaroja ne tikai alu un gaiteņu sienas, bet arī gaiss, it kā kādreiz Kalna iekšienē būtu noticis nežēlīgs karš, Dievu karš ar cilvēkiem, kā pats sev noteica Vladejs. Paši dievi nerādījās, bet volhvs sajuta viņu rosīšanos un klātbūtni. Izlūki nesatika arī tos cilvēkus, kuri atstāja pēdas pie upes. Astoņu cilvēku grupa noslēpumaini pazuda Dievu Kalna sarežģītajos labirintos, it kā izšķīdusi tā milzīgajā masīvā.
Trešajā pārgājiena dienā rossini uzkāpa Kalna simtajā horizontā un negaidīti atklāja, ka šī ēkas teritorija ir piepildīta ar dzīvību, noslēpumainu un nesaprotamu, slēptu acīm, bet pieejamu jaunā volhva un viņa draudzenes jūtīgajai uztverei. Tas notika šādi.
Uzkāpjot pa vietām stipri sagrautajām kāpnēm, uz nākamo stāvu, izlūki izgāja sausā un tīrā koridorā bez neviena putekļa, lai arī tumšākā nekā iepriekšējie. Tā sienās nebija plaisu, kroku, bedru un izciļņu. Koridors bija pamests un kluss, taču Vladejs nekavējoties sajuta slēptus draudus šajā nekustībā un klusumā, kā arī bez putekļiem, arī smalku ozona smaržas klātbūtni. Koridors tika izmantots bieži un pavisam nesen, bet kas to izmantoja - Dievi vai viņu briesmīgie kalpi - Vladejs vēl atšķirt nevarēja.
- Es negribu tur iet, - viņš teica, klausoties tikko dzirdamajās garu balsīs, kas mudināja viņu griezties atpakaļ.
- Manuprāt, šī ir pirmā ala, kurā mēs varēsim mierīgi atpūsties, - iebilda Petrjans. - Tīrs, kluss, tukšs, neviena, ne čūsku, ne odu. Paiesimies un tad atpakaļ. Turklāt pats teici, ka mums ir jāsniedz pilnīgas zināšanas par Kalnu.
Vladejs padomāja un negribīgi piekrita.
Bet pa koridoru paieties neizdevās. Jau pēc simts soļiem tas atdūrās pret aklu sienu no milzīgiem laukakmeņiem, nevarēja saprast, kā tādi šeit nokļuvuši. Principā viss notika otrādi: sākumā rossinus pārsteidza Kalna iekšienē esošo telpu un eju gludās sienas un grīdas, visi gaidīja “īstas” alas ar “īstām” bedrainām sienām, kas veidojušās no kalnu iežiem, bet pēc tam pierada pie ēkas mākslīgajām formām. Tāpēc neaptēsto akmeņu siena viņiem šķita nevietā.
- Kāds atkal uz mums skatās! - Jasena iečukstēja Vladejam ausī, kaut arī viņš pats jau sen bija sajutis svešo skatienu. - Un vēl tur, aiz sienas, kāds elpo...
- Iespējams, šeit pastrādājuši medvjani, - smīnēja Petrjens, ar roku taustīdams sienu. - Tikai viņi var cilāt šādus akmeņus.
- Kāpēc viņiem tas? - Vladejs nomurmināja, pārdomājot, vai doties prom vai mēģināt sienu izjaukt. Viņš zināja paņēmienus, kā sagraut šādus mūrus. - Medvjani nav Kalna saimnieki, viņiem nav vajadzības bloķēt gaiteņus.
- Tad pašūpo sienu, varbūt tiksim cauri.
- Mēģini, Vladja, - Jasena karsti nočukstēja. - Es palīdzēšu.
Vladejs, pret paša gribu, iztēlojās, ka akmeņos parādās krampji un sāpes, akmeņi saspringst, sāk plaisāt un drūp... un nākamajā mirklī laukakmeņu siena pēkšņi saviļņojās, izlīdzinājās un pašķīrās uz sāniem, atklājot apgaismotu baltu koridoru ar spoguļainu siltu grīdu.
Sejā uzplūda siltuma, elektrības un vēl kādas nepazīstamas smaržas, ausīs ieplūda skaņu vilnis: klusi švirksti, čīksti, reti zvanīgi klikšķi, tālu zvaniņi un soļi. No griestiem, kas mirdzēja kā dzīvsudrabs, lija gaisma, pa tiem šad un tad aizvijās zilas gaismas svītras. Bet skaņas nāca no dīvainām figūrām, kas parādījās no grīdas. Vispirms grīdā parādījās uzbriedums, tad tas sāka augt, izstiepties, elpot, it kā būtu dzīvs, kustēties - it kā vilnis ietu cauri ūdenim un tiktu ievilkts atpakaļ grīdā.
Melnu durvju rinda neticami baltās krāsas nekustīgajās un nesatricināmajās sienās, kas izskatījās kā porcelāns vai sniegs, neatkarīgi no tā, kas notika ar koridora grīdu un griestiem, bet pašas sienas dažkārt kļuva caurspīdīgas vai sāka izšaut dzirksteles, izraisot ievērojamu gaisa jonizāciju. Šādos brīžos pastiprinājās ozona smarža...
Vladejs attapās pirmais, atskatījās uz šokēto Jasenu, kuras acīs atspoguļojās kvēlojošais koridors, un pēkšņi saprata, ka, gadījumā, ja viņi nekavējoties neatstās šo vietu, viņi neizdzīvos. Parāva sastingušo Petrjanu aiz jostas, satvēra Jasenas roku:
- Ātri prom no šejienes!
Petrjans pamāja un paklausīgi aizrikšoja pa koridoru, kas pārsteidzoši atšķīrās no tā turpinājuma aiz pazudušās starpsienas, prom no šīs vietas, bet Jasena izrāva roku, domājot paust savu protestu. Ja nebūtu bijis Vladeja grūdiena, kas viņu aizmeta pret sienu, meiteni būtu skāris garš, zibenim līdzīgs enerģijas lādiņš, kas nostiepjas no “dzīvā” koridora uz “nedzīvo”, tukšo un kluso. Tikai pēc zvanīgā tarkšķa, trieciena un indīgā šņāciena Jasena atjēdzās un metās skriet pakaļ Petrjanam. Bet Vladejam veltītais skatiens bija ārkārtīgi daiļrunīgs.
Aizskrējis duci soļu, Vladejs palūkojās atpakaļ un paspēja saskatīt, kā no nekā, burtiski no gaisa, atkal parādījās blīva pelēka siena, pārvēršoties akmeņu kaudzē, kas aizsedza skatu uz svešo un nesaprotamo dzīvi.
Bēgļi atpūtās divdesmit stāvus zemāk.
Jasena joprojām turpināja pūsties uz Vladeju, bet drīzāk demonstratīvi, lai parādītu, cik viņš nepareizi uzvedies. Viņa sarunājās tikai ar Petrjanu, kura iztēli spēcīgi ietekmēja alas atklāšana ar dzīvo grīdu Kalna iekšienē. Pēc mednieka domām, šajā alā nepārprotami dzīvojuši Dievi, kas tagad varēja sadusmoties par iebrukumu un padzīt negaidītus viesus vai pat viņus vispār nogalināt.
- Varbūt arī Mirhava bija šeit, - viņš sprieda. - Bet tad Dievi viņu panāca mežā un pārcirta ar zobenu.
Vladejs tā nedomāja, bet nevēlējās strīdēties, viņa vietā to veiksmīgi darīja Jasena. Kā izrādījās, viņas plānos ietilpa atgriešanās pie Dievu mājokļa un tikšanās ar viņiem.
- Neko viņi man nedarīs, - viņa drosmīgi sacīja, sāniski uzmetot skatienu Vladejam. - Es tikai pajautāšu, no kurienes viņi nāk, kāpēc viņu Kalns iznīcināja mūsu dzimtu, kāpēc viņi nogalināja Mirhavu, kāpēc Dieva dusmas krita uz Kalnu, kāpēc pirms tam nebija iespējams tuvoties Kalnam, kāpēc... - Viņa apklusa, jo Petrjans iesmējās un pat uz Vladeja lūpām pazibēja smaids.
- Ko tik smieklīgu es pateicu? - Meitene ledainā tonī jautāja.
- Stipri ziņkārīga, - Petrjans kļuva nopietns. - Dot tev vaļu, tu katru dievu aizrunāsi, nomocīsi ar jautājumiem.
- Atpakaļ augšā mēs neiesim, - Vladejs stingri pateica. - Tur dzīvo ļoti bīstamas radības.
- Dievi?
- Dievi nekad nav ļauni, ārkārtējos gadījumos viņi ir vienaldzīgi, bet tajā alā ar plūstošo grīdu viss elpo ar ļaunumu. Es nesaprotu, kā mums izdevās tur atvērt durvis, kas maskējās kā akmens siena. Labi, ka mūs neviens neredzēja. - Vladejs apklusa. Viņš nebija pārliecināts par to, ka viņus nepamanīja. - Tagad gan pienācis laiks doties mājās.