Pat Taja saprata, kas ar to ir domāts, bet viņa bija pirmā, kas iestājās par viņu pavadoni, pamatoti atzīmējot, ka, ja viņš būtu "kardināla spiegs", tas ir, pašu "sanitāru" vai "ķirurgu" kalps, viņš nepalīdzētu glābt hronourbi vai būtu atklāts agrāk.
Neviens neatbalstīja Beliju, kaut arī Ždanovam bija radušies daži apsvērumi par Valetova palīdzību. Bet viņš neko neteica, un Fjodors Polujanovs arī klusēja. Kostrovs vispār nemaz nedomāja par tādām lietām kā nodevība un karš ar "ķirurgiem". Viņam viss bija beidzies ļoti sen, viņi bija izpeldējuši no tāliem laikiem svešzemju pasaulē, un tagad bija jāpielāgojas dzīvei tajā, ja atgriezties savā laikā nebija iespējams. Bet arī viņa dvēselē auga trauksme par biedru. Ivans neticēja, ka pieredzējušais un piesardzīgais Miša Ruzajevs varētu apmaldīties vai doties izlūkošanā viens pats. Bija skaidrs, ka ar viņu kaut kas noticis.
Viņi meklēja Mihailu vairākas stundas. Tad sapulcējās ēkas tukšajā apļveida zālē divdesmitajā stāvā. Ivašura paskatījās uz vienības locekļudrūmajām sejām un pusbalsī sacīja:
- Miša nevarēja pazust bez iemesla. Viņu vai nu notvēra ... cilvēki, kurus redzēja Laentirs ... ja viņš redzēja ... vai kāds cits. Vai arī viņš ir miris.
Taja nobālēja, ar satraukumu paskatījās uz Kostrovu, kurš viņai atbildēja ar nomierinošu un vienlaikus skumju skatienu.
- No šī brīža mēs pārejam uz pilnīgu gatavību, uz specvienības režīmu, - turpināja Ivašura. - Kaut kas man saka, ka šis Stumbrs, neskatoties uz vecumu, ir darba kārtībā. Kaut kas notiek apkārt, dīvaina slepenā dzīve rit pilnā sparā, mēs pagaidām to vēl neredzam.
Polujanovs gribēja kaut ko pateikt, bet paskatījās uz Ždanovu un paklusēja.
- Kamēr mēs neuzzināsim Mihaila pazušanas apstākļus, mēs uzturēsim kaujas gatavību dienu un nakti, it kā atrastos aiz ienaidnieka līnijas izlūkošanas misijā. Vai ir kādi iebildumi?
Klusums bija atbilde Ivašuram.
- Iesim šādi: priekšā - Griša un Valetovs, tad Fjodors, tad Taja un Ivans, noslēdzošie Pāvels un es.
- Es ar viņu kopā neiešu, - Belijs atcirta, ne uz vienu neskatīdamies.
- Es iešu, - sacīja Ždanovs.
- Kur mēs iesim? - Taija kautrīgi jautāja. - Visur viens un tas pats ...
- No pagalma mēs redzējām Stumbra sienas sekcijas, kurām bija dabiski balta krāsa. Kaut kur simtā stāva augstumā vai nedaudz augstāk. Varbūt tur saglabājies darbojošs aprīkojums.
- Bet mēs jau tur meklējām...
- Slikti meklējām. Turklāt šo apgabalu bija vairāk, un mēs pārbaudījām tikai divus.
- Un kā ar Mišu? Ja nu pēkšņi viņš atnāks ...
- Kur? Ja viņš būtu dzī... varējis ... staigāt vai runāt, viņš būtu sazinājies ar mums pa rāciju. Atradīsim Stumbrā darbojošās iekārtas un palūgsim Stasam sameklēt Mihailu pa viņa kanāliem.
Ivašuram bija maz ticības, ka viņi spēs atrast funkcionējošu Stumbra inka kontūru, taču, izņemot šo iespēju, viņš neko citu nevarēja piedāvāt. Tāpat kā pārējie grupas biedri arī neko nevarēja piedāvāt.
Pirms nakts iestāšanās viņiem izdevās uzkāpt līdz deviņdesmit piektajam Stumbra līmenim un pietuvoties vienai no ēkas noslēpumainajām vietām, kas saglabāja sienu sākotnējo krāsu. Nakšņoja tukšā telpā ar daudzām baltām mīkstām ķīpām, kas atgādināja vati. Kas tā bija par vati, uzzināt nesāka, nevienam nebija spēka to darīt.
Bet no rīta izrādījās, ka pazuduši divi bijušie desantnieki: Grigorijs Belijs un Laentirs Valetovs.
8. nodaļa
Vladeja un bezmatu svešinieka ceļi krustojās agrāk, nekā abi bija gaidījuši. Bet, ja pirmā tikšanās izrādījās negaidīta jaunajam volhvam, tad otrā - plikgalvim, kas bija kopā ar zobenu zaudējis arī godu un ļoti vēlējās par katru cenu atspēlēties.
Vladejs jau saprata Kalna ģeometriju: katrs tā līmeņa stāvs bija zemākā kopija ar koridoru, kas gāja caur Kalnu pa apli, un ar vairākām apaļām alām-zālēm, no kurām īsie gaiteņi izveda vai nu uz Kalna pagalmu, vai uz ārpusi. Šī ģeometrija tika pārkāpta tikai tur, kur senatnē notika kaut kādi notikumi, vai nu Dievu cīņas savā starpā, vai Dievu karš ar cilvēkiem, vai mērķtiecīga Kalna iznīcināšana ar sprādzienu palīdzību.
Kalns vissmagāk bija cietis, protams, vietā, kur to trāpīja Tā Kunga Vāle. Bet tika atrasti arī stipri izpostīti apgabali, kas nebija saistīti ar Vāli. Tātad, Vladeja tikšanās ar bezmati un viņa komandu notika milzu plaisas rajonā Kalna sienā. Milzīgs ēkas gabals šajā vietā bija it kā izrauts no iekšpuses, līdz pat iekšējai sienai, vienlaikus ietekmējot divus desmitus līmeņu, atklājot gaiteņus un daudzas telpas.
Vladejs sajuta, ka viņš un Jasena nav vieni, kad viņš nonāca izgruvuma malā pa simtā stāva grīdas koridoru. No šejienes varēja redzēt mežu, kas gandrīz tuvojās Kalnam, pakalnus, debesis un, no otras puses, izgruvuma otrā pusē nezināmas kataklizmas sagrautā Kalna daļa izspiedusies ar izvirzījumiem un spraugām. Ainavas apburtie izlūki uzreiz nepievērsa uzmanību iznīcinātās zonas apakšējiem horizontiem, kaut arī Vladejs pa ceļam saklausīja garu rosīšanos. Ne nu gluži, viņš tam nepiešķīra nekādu nozīmi, tomēr nogurums paņēma savu, bet signāls atgādināja medvjanu rosīšanos. Tomēr tie nebija medvjani.
Trīs līmeņus zemāk, izgāzuma pretējā pusē, vienā no telpām, kurai nebija starpsienas, pie nesaprotama agregāta ar daudzām mirgojošām krāsainām gaismām rosījās cilvēki: milzīgs nēģeris ar spīdīgu kailu galvu, vēl viens cilvēks bez matiem, kurā Vladejs atpazina savu iepriekšējo pretinieku ar zobenu, cilvēkam līdzīgs radījums, ar nedabiski platiem pleciem un olas formas galvu, kā arī divi identiskos spīdīgos kombinezonos; viens no viņiem ar vienaldzīgu skatienu stāvēja pie sienas, otrais gulēja uz mašīnas svirām, satīts ar kvēlojošām auklām. Pēdējā rokas un kājas bija piesietas pie mašīnas svirām ar melnām aprocēm.
Svešinieki un rossini vienlaicīgi pamanīja viens otru. Sākās klusa aina, kuras laikā Vladejs saprata, ko dara svešinieki. Viņi acīmredzami spīdzināja cilvēku, kas bija piesiets pie mašīnas. Izlūku parādīšanās viņus negaidīti pārsteidza.
Tad kaut ko pavēloši noauroja platplecīgais olgalvas necilvēks, nēģeris pacēla rokā melnu priekšmetu ar garu cauruli, no kura izlidoja spilgts zaļi dzeltens zibens, caurdurot koridora sienu tieši tajā vietā, kur stāvēja Vladejs un Jasena, un izveidoja sienā pamatīgu caurumu... Bet mirkli pirms tam volhvs noorientējās, atsprāga, paraujot meiteni sev līdzi, un viņi pazuda no šāvēja acīm.
- Panākt! - noplīkšķināja ar balsi kā pātagu platplecīgais. - Likvidēt!
- Es par viņiem parūpēšos, - plikgalvis steidzās pārliecināt komandieri - Tjurmu - olgalvaino. - Šie ir tikai vietējie iedzīvotāji, piedzīvojumu meklētāji.
- Tu jau vienreiz par viņiem parūpējies, - nomurmināja nēģeris, paslēpjot "universālu". - Atļauj, priekšniek, es viņus panākšu.
Tjurms paraustīja olas formas galvu, kas liecināja par piekrišanu, un nēģeris metās ārā no istabas, milzīgs, masīvs, bet rosīgs un kluss kā ēna.