- Dzīvs? Svešais nomurmināja. - Tev gan veicas mazais, pašu Belzburu nogāzi! Celies, šurp nāk Tjurms ar saviem slepkavniekiem. Paņem meiteni un dodies uz mežu, šī nav vieta, kur pastaigāties.
Svešais runāja rossinu valodai tuvā valodā, gluži tāpat kā tas karavīrs bez matiem, kuram Vladejs atņēma zobenu, tāpēc ne visi vārdi bija saprotami, bet volhvs tomēr saprata galveno. Viņš nostājās uz viena ceļa, gatavojoties uzdot jautājumu: kas tu esi? Bet no aiz sienas pēkšņi parādījās Jasena ar loku gatavībā, un Vladejs knapi paspēja viņu apturēt.
Svešais ar vienaldzīgu bālu seju paskatījās uz viņu, pašūpoja galvu, kaut kur ieklausījās, pavēloši pamāja ar roku uz mežu aiz Kalna sienas un klusējot pazuda uz kāpnēm, kā spoks. Vladejs un Jasena klusēdami palūkojās viens uz otru, uz milzu nēģera līķi, uz tukšajām kāpnēm.
- Viņš taču... - Jasena iesāka.
- Es redzēju, - Vladejs atbildēja, tikko spēdams kustināt mēli. - Bet viņam taisnība, šurp nāk jauni slepkavas. Ir pienācis laiks izkļūt brīvībā.
- Vai ne viņu pēdas mēs redzējām pie upes?
- Nezinu. Kalnā dzīvo arī citi cilvēki, es tos jūtu. Un droši vien arī tu. Būtu vērts viņus sameklēt, bet tas ir bīstami.
- Varbūt mēs varam palīdzēt tam vīrietim, kurš alā gulēja uz svešās mašīnas svirām? Cilvēki, kas ar viņu ķengājās ... viņiem ir ļoti slikta aura - gan domas, gan jūtas. Varbūt viņš ir viens no tiem citiem - labajiem?
Vladejs gribēja atteikties, bet, pārdomājis, piekrita.
- Iespējams tādā veidā mēs varam iegūt daudz ticamāku informāciju. Mēs palīdzēsim viņam, viņš palīdzēs mums... Ejam!
Jasena, nespēdama atturēties, noskūpstīja draugu uz vaiga un aizskrēja pa kāpnēm lejup, garām melnā slepkavas līķim, pat neskatīdamās tā virzienā. Vladejs pašūpojis galvu, gribēja sekot, bet, atcerējies šaušanu, atgriezās un, pārvarot riebumu, no nēģera otrās nocirstās rokas izņēma melno un smago zibens metēju. Šāds ierocis vēl varēja noderēt.
Apgājuši sagrauto Kalna posmu pa gaiteņiem zem šī horizonta, viņi atrada to pašu alu ar agregātu, kad vīrietis, kurš gulēja uz mašīnas svirām, atjēdzās un mēģināja pārraut saites un aproces.
Vēl pirms tam Vladejs pārgāja gaišredzības stāvoklī, pārliecinājās, ka alā nav neviena cita, izņemot ieslodzīto, un tikai tad iegāja iekšā, ar trim zobena cirtieniem ielauzies pa durvīm, liekot tām saritināties.
Uz mašīnas guļošais tumšmatis, melnīgsnējs vīrietis spīdīgajā kombinezonā sastinga, lūkodamies uz ienācējiem, pastiepās pie jostas un atkal sastinga. Viņa acis, piepildītas ar sāpēm un niknumu, iepletās. Viņš gaidīja, ka ieraudzīs pavisam citus cilvēkus, tikai ne divus jaunos rossinus, kas bija ģērbušies atbilstoši viņu laikmetam.
- Kas jūs esat?
Atkal tā pati sagrozītā rossinu valoda, pilna citādu intonāciju un uzsvaru, un atkal Vladejs saprata teiktā jēgu.
- Vladejs, - viņš norādīja uz sevi, tad ar pirkstu norādīja uz nosarkušo pavadoni. - Jasena. Mēs esam rossini, mūsu dzimta dzīvo divdesmit verstu attālumā no Kalna. Kas esi tu?
Svešais, neizpratnē ieklausīdamies līdzenajā rossina runā, saprata tikai pēdējo jautājumu. Mēģināja pacelt roku, bet nevarēja.
- Esmu no citas pasaules... Stumbra gūsteknis. Vai jūs to saucat par Kalnu? Izskatās ka tā. Un mani sauc Grigorijs.
Vladejs saprata no piektā uz desmito; uztvēris vārdu, viņš cītīgi atkārtoja:
- Griggorij...
Guļošais, iesmējās, bet uzreiz pārstāja, savilkts no iekšējām sāpēm. Caur sakostiem zobiem viņš lēnām izelpoja.
- Re velni, kā tie izdzimteņi mani!.. - Paskatījās uz Jasenu. - Meitene, vai kā? Un atnesa jūs šeit nelabais... Palīdziet man noņemt šīs siksnas, citādi tie mēsli atgriezīsies, un tad mums labi neklāsies.
Vladejs pašūpoja ar zobenu, ar juveliera precizitāti pārgriežot saites, kā arī metāliskā izskata aproces, kas turēja uz agregāta svirām guļošo. Atbrīvotais piecēlās, būdams par galvas tiesu garāks par Vladeju, pasmīkņāja, berzēdams plaukstu locītavas un palūkojās uz zobenu volhva rokā:
- Va vellu! Tas taču ir drimmers! Kur tu to ņēmi, puis?
- Tas ir gar-zobens, - Vladejs atbildēja, veikli iemetot zobenu makstī aiz muguras, un palielījās: - Tas griež visus priekšmetus, pat metālu.
- Domāju gan!, - Grigorijs pasmaidīja, purinādams rokas, tad attapās:
- Paldies par atbrīvošanu. Bet tagad iesim no šejienes tempā, ja vēlamies palikt dzīvi. "Sanitāri" mūs vienkārši apšaus no attāluma, ja ieraudzīs, un pat drimmers ... ē-e, jūsu gar-zobens nepalīdzēs. Žēl, ka viņi nozaga manu "gloku".
Vladejs no jakas apakšas izvilka zibens metēju un pasniedza melnmatainajam svešiniekam. Tas izbolīja acis:
- "Universāls"! No kurienes tu to dabūji?
- Mēs nogalinājām melno milzi, - Jasena lepni atbildēja.
- Ko?! Jūs... nogalinājāt to nēģeri?!
Vladejs pamāja, saprotot atbrīvotā jūtas, padomāja un piebilda:
- Mums palīdzēja. Viens no tiem, kas bija šeit, pie tevis. Tevi spīdzināja, vai ne?
- Punktīgi, mazais. Un kurš tad tev palīdzēja? Noskūtais ķēms?
- Nē cits, viņš stāvēja malā... tāds bāls... ļoti dīvains, vienaldzīgs.
- Valetovs? Nevar būt! - Grigorijs Belijs uzmeta skatienu medicīnas kombainam, kas mirgoja ar zaļām un dzeltenām gaismām, gribēja atkārtot "tas nevar būt" un apklusa.
- Dīvaini... bet bez kāda palīdzības es tiešām nebūtu izkļuvis no bezsamaņas. Kāds ir ievadījis atlēciena programmu uz atgriešanu pie normas. Kas? Valetovs? Muļķības! Nolaupīt, lai vēlāk... - Melnmatainais vīrietis apklusa, viņa seja kļuva drūma un noraizējusies. - Velns ar ārā, vai tiešām viņi no manis izvilkuši saziņas kodu ar Stasu?
- Iesim, - Vladejs pavilka viņu aiz piedurknes. - Šurp nāk svešie... ļaunie cilvēki, viņi drīz būs klāt.
- Jā, laiks, - Grigorijs attapās. - Ne velna nesaprotu, abrakadabra kaut kāda... Ja vēl zinātu, kurp iet... un rācija arī pārstāja darboties.
- Vai jums ir draugi Kalnā? Es varu aizvest pie viņiem.
- Tu ko, vari šeit orientēties?
- Viņš ir karotāja pakāpes volhvs! - Jasena atkal ar lepnumu teica. - Viņš redz dzīvi.
- Gaišreģis, tātad. Man noteikti šodien ir paveicies. Nu, vediet arī, kā jūs tur? Rossini? Gandrīz tāpat kā krievi. Šķiet, ka Fortūna ir nolēmusi ar mani nestrīdēties. Cik ilgi jūs klīstat pa Stumbru... tas ir, pa Kalnu?
- Mēs esam šeit trešo dienu, - teica Vladejs, ieskatoties koridorā. Pārējie sekoja viņam, katrs turot savu ieroci gatavībā: Loku - Jasena, zibens metēju, sauktu par "universālu" - Grigorijs.
- Vai esat saskāries ar darba zonām? - Pēdējais jautāja.
- Kā? Zonas?
- Nu, Kalna posmi ar aizsardzību, ar lidojošām gaismām, visādiem mehānismiem?
- Vai dzīviem, vai?
- Jā, līdzīgi dzīviem.
- Mēs nejauši iekļuvām vienā no šādiem Kalna koridoriem, tik tikko aizgājām.
- Briesmīgi! - nevainīgi piebilda Jasena.
Grigorijs satvēra Vladeja plecu ar dzelzs pirkstiem un apstādināja viņu. Pēdējais nesaprata, kas par lietu, veikli atbrīvojās, atlēca atpakaļ, satverot zobena rokturi.
- Nu nesatraucies tu tā, - Grigorijs saviebās, uzmanīgi raudzīdamies jaunekļa sejā. - Vai jūs tiešām redzējāt... bijāt drošības zonā?