Vietā, kur pazuda abi lāči mežā nopikēja esperu eskadra. Uzliesmoja zibens spērieni, caurdurot kokus. No turienes atskanēja svilpjoši šņācoši, neskaidri triecieni, tad viss apklusa. Bars pariņķoja virs meža, tad atgriezās, lēnām aplidoja ap sastingušajiem, ieročus satvērušajiem cilvēkiem, un atkal uzkāpa debesīs, zem mākoņu spalvām.
- Vai tiešām viņi ... tos nogalināja? - čukstēja Taja.
- Dīvaini, - nomurmināja sakoncentrējies Ivašura. - Kāpēc esperi viņiem uzbruka? Galu galā lāči nerada nekādas briesmas. Mēs esam bīstamāki par viņiem.
Neviens viņam neatbildēja. Visiem noskaņojums kritās. Apkārtējā pasaule bija šķietami klusa, mierīga un skaista, taču tajā pastāvēja vardarbība un nāve, un tā bija saistīta ar Stumbra kalnu.
- Ejam, - Belijs ieteica, pamājot ar roku. - Es atradu ieeju. Lai gan, varbūt labāk sadalīsimies? Daži lai paliek šeit, un divi vai trīs dosies izlūkos.
- Es palikšu, - Valetovs rīkles balsī atsaucās, pagāja malā, apsēdās zālē, bet pēc tam apgūlās uz muguras.
- Paliec tu arī, - Ivans pieklusināja balsi, apskāvis Taju.
- Bet tu?
- Es iešu izlūkos.
- Labi, - Ivašura pamāja ar galvu. - ies Ivans, Griša un ...
- Es, - Polujanovs pacēla roku.
Ždanovs, acis piemiedzis, paskatījās uz Ivašuru un pasmaidīja.
- Lai iet, es paklaiņošu apkārt, tepat netālu.
Izlūkošanas grupa bez īpašām atvadām iegāja milzīgajā izlūzumā, Stumbra sienas pārrāvumā, kas bija melns ar mirdzošām sudrabainām svītrām, un pazuda no redzesloka. Taja kādu laiku ielūkojās ejas tumsā, klausījās atnākošās skaņas, tad aizgāja un apsēdās blakus Ruzajevam.
- Bet es pagaidām aiziešu turp, - Pāvels pamāja uz mežu, - Paskatīšos.
- Paņem Mihailu, - Ivašura ieteica.
- Nē, vienam parocīgāk. Ja kaut kas notiek, dodiet signālu.
Viņš izgāja pāri pļavai līdz meža malai, tur parakņājās zālē un pazuda krūmos. Un kļuva pilnīgi kluss.
3. nodaļa
Vladejs sajuta briesmas vienlaikus ar Jasenu, pat pirms tās ieguva konkrētas formas. Viņš apstājās, brīdinoši pacēlis roku, paskatījās apkārt, sastapa meitenes skatienu:
- Kāds mūs vēro.
Jasena pamāja, ieklausījās sevī un ar pirkstu parādīja vispirms uz sāniem, tad uz debesīm. Tas nozīmēja, ka viņus vēro no divām pusēm un dažādi. Acis biezoknī noskatījās, ja ne laipni, tad bez draudiem un ļaunprātības, bet skatiens no debesīm, ko slēpa lapotne, bija jūtami drūms un nežēlīgs. Tie varēja būt vai nu grifoni, kas barojās ne tikai ar sprāgoņām, bet arī ar dzīvu gaļu, vai Perunci-dzeloņastes, no kuriem brīdināja Rods.
Vladejs iegāja viszinības transā un ieraudzīja četras melnas bultas virs meža, kas izsauca dvēseli stindzinošas šausmas. Viņš pasteidzās aizvērt sevi un savus biedrus ar neredzamības čaulu un, iespējams, to izdarīja laikā. Dzeloņastes, kas riņķo virs meža un Dievu kalna, līdz kuram bija ne vairāk kā pusotra jūdze, pēkšņi ienira tālu uz sāniem un ietrieca zemē nāvējošas liesmas. No tālienes atskanēja šņācoši svilpieni kā pātagas cirtieni: ššahh - ššahh - ššahh ... tad viss apklusa.
Vladejs noslaucīja sviedrus no pieres, viegli pasmaidīja par Jasenas pieskārienu:
- Viss labi, viņi mūs nepamanīja.
- Kas? - Petrjans nesaprata.
- Perunci, Kalna sargi. Rods brīdināja, ka no viņiem jābaidās.
- Bet es jūtu vēl kādu citu, - Jasena karsti nočukstēja, palūkodamās apkārt.
- Tie ir tikai medvjani, - Vladejs pārliecinoši atmeta. - Viņi mūs neaiztiks.
Izlūku vienība atkal virzījās uz priekšu un drīz nonāca līdz vietai, kur dzeloņastes bija izdarījuši briesmīgo triecienu. Meža klajumiņš bija izraibināts ar trīs asis platām bedrēm, četru asu dziļumā, un zeme šajās vietās kļuvusi šķidra kā ūdens, pamesta uz augšu, tā arī sastinga. Vladejs saskaitīja vienpadsmit šļakstus, kas ķēdē iegāja mežā, tad uz zāles atrada asiņu pēdas un apstājās, pamādams Petrjanam uz salauztajiem krūmiem:
- Dzeloņastes šāva ne velti.
- Medvjani, - mednieks atbildot saprotoši palocīja galvu, paostīja, ieskatījās zālē un krūmos. Viņš ienira biezoknī un atgriezās ar pusotru pēdu garu spīdīgu nūju, kuras galos bija iegravēti dīvaini hieroglifi: 2301.
- Nav neviena, medvjani vienmēr aiznes savus ievainotos radiniekus, bet Lohs stāstīja, ka no šīm nūjām medvjani šauj degošas bultas, kas caurdur pat akmeni.
Vladejs bija dzirdējis Loha stāstus, taču tiem maz ticēja.
Krūmos nošalkoja, no zem spalvoto paparžu lapām paskatījās mirdzošas acu pērlītes un pazuda, pamanot cilvēkus. Čūskeži parasti nebaidījās no cilvēkiem, bet šis skaidri bija nobijies. Vladejs atkal ieklausījās dabas garos, driādu un najādu čukstos, lapotnes un zāļu elpā un, stingstot bailēs, saprata, ka viņus vēro nevis medvjanu ģimene, bet gan kāds milzīgs, spēcīgs, drūms, svešs un briesmīgs, vienlaikus dzīvs un nedzīvs. Bet pats galvenais, redzot īpašā maģiskā veidā trīs rossinus no attāluma, caur kokiem un krūmiem, šis necilvēcīgais nezvērs bija ievainots un, lai arī nelūdza palīdzību, dīvainā veidā skaidri lika saprast, ka gaida kādu. Lai gan varēja būt, ka viņš sauc savējos. Vladejs vienkārši dzirdēja viņa domu tēlus.
- Nogriezies pa kreisi, - jaunais volhvs izmeta, noņemot loku un izvelkot bultu, - Jasena, tu man sekosi desmit soļu attālumā, piesegsi muguru.
Negaidot nekādus iebildumus, Vladejs paslīdēja zem egles zara un šķiet izšķīda biezā meža biezoknī, kuru vairāk nekā simts gadsimtus nebija skārusi cilvēka roka. Tādā pašā veidā, klusi un elastīgi, volhva pavadoņi sekoja viņam.
Rossini kopš bērnības bija pieraduši pie visnegaidītākajām briesmām. Drosmi, nosvērtību un gatavību sastapt noslēpumainas parādības, viņi uzņēma līdz ar mātes pienu. Nē, viņi, protams, prata brīnīties un apbrīnot, kā arī priecāties par pasaules burvīgo skaistumu un vienkāršību, taču viņu pārsteigums reti pārvērtās bailēs un nepiesaistīja negatīvas emocijas. Kas attiecas uz veduniem, volhviem, burvjiem un magiem, tie spēja paredzēt gandrīz visu veidu briesmas un nākotni, kaut arī zemapziņas uztveres līmenī. Vladejs, ejot pa svešinieka mentālo smaržu, jau zināja, ka tas viņiem nespēs kaitēt.
Sākumā viņi to noturēja par melnu klinti, kuru ieskāva koki, salauzti kā salmiņi. Tad, apkatījuši no visām pusēm, viņi saprata, ka tas ir gigantisks, vai nu akmens, vai metāla zvērs, kas nokritis uz sāniem. Zvēram trūka galvas, bet bija rumpis, skausts un spēcīgas, kā sviras, kājas ar apaļiem nagiem kā zirgam, vārāmā katla lielumā. Tas izskatījās kā kentaurs, kas iekusis dīvainās zemes un kūdras šļakatās. Bet šis dzelzs kentaurs šeit nebija galvenais. Tieši zem viņa kājas gulēja arī puslīdz noslīcis zemē, kas bija kļuvusi šķidra un sasalusi kā darva, drausmīgs melns cilvēks ar gludu seju un vienu, vāji mirdzošu, garu, horizontālu acs spraugu. Viņš raudzījās uz rossiniem ar drūmu vienaldzību, bet bez draudiem, un bija jūtams, ka viņš gaida kādu citu. Jebkurā gadījumā melnais jātnieks, kuru pie zemes bija piespiedis viņa nokritušais bezgalvainais zirgs, par izlūkiem neinteresējas.
- Kas tu esi? - jautāja Vlads, tuvodamies, nepievēršot uzmanību Jasenas izbiedētajiem izsaucieniem.
Acu mirdzums uz milža pieres (pat guļot uz sāniem, viņš bija divreiz augstāks par garo jaunieti) uz mirkli pastiprinājās. Vladejs sajuta nāvīgas skumjas, tirpšanu zem galvaskausa, muskuļu raustīšanos uz sejas, spiedienu uz sirdi. Viņš pakāpās atpakaļ, bet tūlīt atkal tuvojās.