5. nodaļa
Neskatoties uz šo dabas bērnu gadsimtiem ilgo filozofisko rūdījumu un gatavību pretoties ļaunajiem spēkiem un burvestībām, visi trīs bija nobijušies, kaut arī dažādos veidos. Petrjans baidījās, ka nepamanīs briesmas. Jasena baidījās no monstriem un vēl vairāk no tā, ka Vladejs viņu sūtīs atpakaļ. Savukārt Vladejs nojauta dzīvu siltumu, kas izplūda no Kalna dzīlēm, naidīgi niknu un vienaldzīgu, retāk ar ieinteresētu pieskaņu, ar visu ādu izjuta kādus ļaunus skatienus, atspoguļojot draudošu mentālu niezi: “Neej, tu nomirsi! Neej, tu kļūsi par mirušu Dieva kalpu! " Un viņš nezināja, kā pasargāt sevi no šiem ļaunajiem čukstiem, kurus neviens cits, izņemot viņu, nedzirdēja, liekot viņam pārmērīgi saspringt, traucējot ieklausīties Kalna garu kustībās.
Ala, kurā iekļuva rossini, izrādījās pārsteidzoši regulāra un vienmērīga kā taisns koridors uz kņaza istabām. Šķita, ka kāds šo alu bija uzcēlis Dievu Kalna iekšienē, ļoti sen, iespējams, Kalna parādīšanās laikā. Vladejs nolēma to saukt par koridoru. Lai gan sienas un grīda bija viļņoti, saplaisājuši un mitri, bija skaidrs, ka koridors kādreiz bija taisnstūrveida un gaišs. Un vēl Vladejs arī sajuta tukšumus abās gaiteņa pusēs, kas bija paslēpti aiz biezām sienām, līdz saprata, ka melnie taisnstūri sienās ir durvis. Pamēģināja atvērt vienas, otras, spiežot uz tām ar roku, nevarēja un noskuma, ka nespēs izskaidrot Rodam un kņazam parādības būtību, bet Jasena palīdzēja. Trešās durvis no viņas pieskāriena un melodiskās pavēles: "Durvis, uzticies labajam, atveries!" - pēkšņi klusi saritinājās kā veltnis ap neredzamu asi un ielīda sienā, veidojot eju.
Izlūki jau bija pieraduši pie pustumsas un skaidri redzēja visas koridora detaļas, bet telpā aiz maģiski saritinātām durvīm bija tāda tumsa, ka arī Vladeja kaķa redze nelīdzēja. Viņš neko neredzēja, tikai juta, ka istaba nav tukša, tā ir pilna ar dažādiem smagiem priekšmetiem - vai nu akmeņiem, vai metāla kastēm. Dzīvība telpā nebija jūtama. Vladijs devās uz priekšu, aizķēra kaut ko ar kāju un blakus uz cietās grīdas atlēca, nozvanīja, grabot izkaisījās, kaut kādas caurules vai bundžas.
Volhvs atlēca atpakaļ, izstiepdams zobenu uz priekšu, bet tūlīt to nolaida. No durvīm izripoja vairāki spīdīgi cilindri un balts stienis, kurā Vladejs atpazina medvjanu nūju.
- To šeit ir veseli kaudzes, - viņš klusi sacīja, pacēla nūju un ieraudzīja tās beigās tos pašus simbolus: 2301.
- Šeit dzīvo medvjani, - paziņoja Petrjans. - Tās ir viņu nūjas, viņu mājas.
Vladejs papurināja galvu.
- Visticamāk, medvjani tikai atrada šo alu pirms mums. Viņi neprot izgatavot šādas nūjas.
Petrjans pasvārstīja balto, gludo un smago nūju rokā un iemeta to atpakaļ alā, kas acīmredzami bija noliktava. Nodārdēja. Alas dziļumos iedegās sīka violeta gaisma, uzmirgoja, uzliesmoja spožāk, mainot krāsu uz sarkanu, un durvis uzreiz nokrita savā vietā, nogriežot noslēpumaino atdzimušo tumsu. Vienu brīdi Vladejam šķita, ka kāds viņu uzlūko caur durvīm - ar vaicājumu un pārsteigumu, it kā alā būtu pamodies īpašnieks, taču šī sajūta ātri pārgāja. "Saimnieks" atkal aizmiga.
Koridors beidzās apļveida telpā ar dziļu bedri centrā un caurumu griestos virs bedres. Telpas izskats liecināja, ka šeit kādreiz ir notikusi zemestrīce: tās sienas bija izlocījušās, notecējušas, pārklātas ar plaisām, un no griestiem nogāzušies pelēkam akmenim līdzīgi slāņi un veseli materiāla bloki. Grīda, kādreiz, iespējams, līdzena, gluda un spīdīga, uzbriedusi puniem un to izmīdījušas dzīvnieku pēdas. Vladejs un Petrjans brīvi nolasīja žurksuņu, vilkodilu, medvjanu, brūnzobu lidvāveru, čūsku un citu mazāku dzīvnieku pēdas. Bet dzīvnieku vidū bija arī cilvēku pēdas, lai gan šeit gājušo cilvēku apavi bija neparasti un cieti, nevis tādi kā rossinu valkātie.
Vladejam atkal radās sajūta, ka viņus vēro kāds neredzams, nedzirdams, dīvains, ne ļauns, bet arī ne labsirdīgs. Ne pēc pirmā, ne otrā mēģinājuma nebija iespējams noteikt, no kurienes skatiens nāk, pat pēc tam, kad iegāja maģiskās gaišredzības stāvoklī. Likās, ka novērotājs skatās uzreiz no visurienes.
Vājuma vilnis lika volhvam iziet no transa un vairākas minūtes viņš atpūtās, pateicīgi pieņemot Jasenas atbalstu: vēsas plaukstas glāstīja kaklu, pakausi, un tas bija ļoti patīkami.
Atgriezās Petrjans, mēģinot uzzināt, kur ved vēl divi koridori, no apaļās zāles Kalna noslēpumaino dziļumu tumsā.
- Tas pats, - viņš teica. - posts, pamestība, putekļi, netīrumi, daudz visādu pēdu. Dzīve šeit pamirusi uz ilgu laiku, pat kukaiņi nav redzami. Varbūt arī Dievi miruši? Nu, vai arī aizgājuši uz citu vietu pēc tam, kad Kunga Vāle ietriecās Kalnā.
- Mēs vēl neko neesam uzzinājuši, - Vladejs klusi iebilda, atjēgdamies. - Un arī turpmāk mums jābūt ļoti uzmanīgiem, šī ir ļoti slikta vieta.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka šeit visur staigājusi nāve, - Jasena atbildēja tikpat klusi, jūtoties apmēram tāpat kā Vladejs. - Viņa arī tagag joprojām slēpjas kaut kur Kalnā.
- Kāpēc tad mums vajadzētu riskēt? Atgriezīsimies un pastāstīsim Rodam...
- Ko pastāstīsim? - Vladejs sarauca pieri. - Ka mēs neko interesantu neredzējām? Nē, dosimies tālāk, līdz uzzināsim Kalna mērķi, kas ir tā iedzīvotāji, kāpēc tas šeit uzrādies un kāpēc to iznīcināja Debesu Runga... tas ir, Tā Kunga Dusmu Vāle. Turklāt es ļoti vēlos uzzināt, kādi cilvēki šeit nesen ir staigājuši.
- Iespējams, tās ir to pēdas, kuras redzējām pļavā.
- Redzēsim.
Vladejs apgāja ap bedri apaļās alas centrā un devās uz trešo izejas melno taisnstūri, kas bija aizbērts ar sabrukušo griestu gruvešiem. Petrjans šo eju nebija izpētījis.
Koridors izlūkus izveda nevis uz Kalna iekšējām telpām, kā viņi iedomājās, bet gan uz milzīgu pagalmu. Kalns iekšpusē izrādījās tukšs! Pareizāk tā centrālā daļa bija kaut kas līdzīgs gigantiskam lopu laidaram ar stāvām sienām vismaz divu verstu augstumā! Un, kaut arī Vladejs bija gaidījis šeit atrast tukšumu, kaut ko tādu, kas atbilstu milzīgai alai, bet nebija cerējis ieraudzīt milzīgu apaļu pagalmu, drūmu, pelēku, saulei un vējiem atvērtu, ieskautu sienu gredzenā, kuras pa diametru bija pārsitusi Tā Kunga Vāle.
Kādu laiku rossini, pārsteigti par šo skatu, raudzījās uz pagalma melno saplaisājušo virsmu, žilbinoši balto Vāli, sienu gredzenu ar logu, nišu, izciļņu un plankumu rakstu, netālo neparastās formas violeto akmeni, tad Jasena ar trīcošu balsi ierunājās:
- Svētais Perun! Vai esmu nomodā, un Kalns iekšā tiešām ir dobs?!
- Protams, ka neguli, - Petrjans vientiesīgi atbildēja, kura dvēselē tomēr bija iemājojusi bijīga drebēšana. - Es domāju, ka Dievi šeit tur savus lopus, un mūsu priekšā ir ganības, ganību lauks.
- Bez zāles? - Jasena skeptiski pacēla uzaci.
- Zāli apēda... vai nomīdīja.
- Nav šeit nekādu lopu, - klusi sacīja Vladejs. - Un šīs nav nekādas ganības. Jasena, Petrjan, palieciet uz vietas, es gribu redzēt, kas tur dzirkstī pagalma centrā, zem Vāles.
- Es ar tevi…
- Gaidi! - Vladejs, neatskatījies, pārleca pāri plaisām, ar strauju soli devās pa pagalma cieto virsmu līdz tā vidum, kur varēja redzēt ieplaku augsnē, kas dzirkstīja ar metālu.
Viņam nebija jāmin, kāds metāls mirdzēja saulē Kalna centrā. Melnās masas slānis, kura biezums šeit bija vairākas asis, bija norauts vai iztvaikojis sprādzienā, trīssimt kvadrātmetru platībā, (Vladejs sajuta kataklizmas enerģētiskās pēdas), un kļuva redzams kādas no gofrēta zaļi zila metāla izgatavotas konstrukcijas vai mašīnas, kas pilnībā bija ietriekta zemē, izliektais jumts, ar izplēstu rievu pašā augšpusē. Rieva beidzās ar bedri, kurā brīvi vārēja ierāpties cilvēks, un, lai arī šai vietai bija ļaunuma nospiedums, Vladejs bez vilcināšanās ienira bedrē, nekavējoties nokļūstot maģiskā transa stāvoklī. Šķiet, ka ar savu izlēmību viņš kompensēja skaidra rīcības plāna trūkumu Kalna iekšienē.