— Tādā gadījumā, kompanjon, man jūsu ir žēl! Šajā zemē nav pārtikas, un viņi iedos jums vilka pasi, līdzko nonāks Dausonā. Šoziem tur daudzi nomirs badā.
— Viņi bija ar mieru … — iesāka Kits.
— Vārdos, — Mazais viņu aprāva. — Jūsu vārdiem viņi atbildēs ar savējiem, tas ir viss. Nu labi. Bet kā jūs sauc, kompanjon?
— Sauciet mani par Smouku, — teica Kits. i
— Jā, Smouk, gan jūs dabūsiet paskraidīt sava mutiskā līguma dēļ. Skaidra bilde, kas jūs gaida. Svaidīties ar naudu viņi var, bet strādāt vai rītos laikus izlīst no migas nav spējīgi. Mums vajadzēja sakārtoties un doties ceļā jau pirms stundas. Smagajam darbam esam pieņemti mēs abi. Drīz vien jūs dzirdēsiet viņus saucam, lai pienes šiem gultā kafiju. Padomājiet, tie esot pieauguši vīrieši! Ko jūs zināt par braukšanu pa ūdeni? Es esmu lopu kopējs un zelta meklētājs, bet uz ūdens — galīgs nepraša, un viņi šajā ziņā nesajēdz ne velna. Ko jūs pieprotat?
— Gan redzēsiet, — Kits atbildēja, paraudamies dziļāk zem brezenta, jo putenis pieņēmās spēkā. — Neesmu sēdējis laivā kopš mazām dienām, bet ceru, ka mēs iemācīsimies šīs gudrības.
Brezenta stūris atspruka vaļā, un Mazajam aiz apkakles aizbira vesela sauja sniega.
— Nūja, varēt jau varam iemācīties, — viņš saskaities murmināja. — Skaidrs, ka varam. Pat bērns var iemācīties. Bet es esmu gatavs likt ķīlā visu ko, ka šodien mēs pat nesāksim iet.
Pulkstenis bija astoņi, kad no telts atskanēja balss, prasot kafiju, bet ap deviņiem parādījās abi saimnieki.
— Hello! — teica Spregs, divdesmit piecus gadus vecs aptucis sārtvaidzis. — Laiks doties ceļā, Mazais. Tu un… — Viņš jautājoši paskatījās uz Kitu. —• Vakar vakarā es neieklausījos, kā jūs sauc.
— Smouks.
— Nu, tad tā, Mazais. Būtu labi, ja tu un misters Smouks sāktu kraut laivu.
— Sauciet mani par Smouku, nevajag nekādu misteru, — ierosināja Kits.
Spregs pameta ar galvu un aizčābāja gar teltīm, ārsta Staina, slaida, bāla jaunekļa, pavadīts.
Mazais zīmīgi palūkojās uz savu biedru.
— Vairāk nekā pusotras tonnas visādu mantu, bet viņi ne pirkstu neliks klāt. Gan redzēsiet.
— Manuprāt, tas tāpēc, ka mums maksā, lai mēs darītu šo darbu, — jautri atteica Kits, — un mēs varam tikt galā arī bez viņiem.
Pārnest uz pleciem trīstūkstoš mārciņu simts jardu attālumā nav joka lieta, bet, ja šis darbs jāveic sniegputenī, brienot pa kupenām smagos gumijas zābakos, tas ir pavisam nogurdinoši. Bez tam vajadzēja salocīt telti un sapakot nelielās nometnes iekārtu. Tad sākās iekraušana laivā. Jo dziļāk tā grima, jo tālāk no krasta to vajadzēja atstumt, tādējādi palielinot pa ūdeni noejamo attālumu. Ap diviem viss bija gatavs un Kits, lai gan bija divreiz brokastojis, tikko turējās kājās aiz izsalkuma. Viņam trīcēja ceļi. Mazais, juzdams tādu pašu izsalkumu, vandījās pa podiem un kastroļiem un izvilka laukā prāvu trauku ar aukstām vārītām pupām, starp kurām rēgojās lieli speķa gabali. Viņiem bija viena vienīga karote ar garu kātu, un to viņi pēc kārtas gremdēja podā. Kits bija nešaubīgi pārliecināts, ka viņš savu mūžu nav ēdis kaut ko tik gardu.
— Mans dievs! — viņš dudināja, nemitēdamies gremot. -— Kamēr nebiju nokļuvis šeit, es nezināju, kas ir ēstgriba.
Spregs un Stains ieradās šīs patīkamās nodarbes visjaukākajā brīdī.
— Kāpēc tāda vilcināšanās? — neapmierināts vaicāja Spregs. — Vai nebūtu laiks doties ceļā?
Mazais piesmēla karoti un ārpus kārtas pasniedza to Kitam. Ne viens, ne otrs nebilda ne vārda, kamēr trauks bija tukšs līdz dibenam.
— Skaidra lieta, ka bez darba mēs nesēdējām, — teica Mazajs, ar delnas virspusi noslaucīdams muti. — Mēs nesēdējām rokas klēpī salikuši, un jums, protams, nav ko ēst. Vainīga ir mana neuzmanība.
— Jā, jā, — attrauca Stains, — mēs jau paēdām vienā teltī, pie saviem draugiem.
— Tā jau es domāju, — norūca Mazais.
— Bet tagad jūs esat beiguši un laiks doties ceļā, — skubināja Spregs.
— Lūk, laiva jau ir piekrauta, — sacīja Mazais. — Bet kā jūs domājat tikt prom no krasta?
— Jākāpj iekšā laivā un jāatgrūžas no krasta. Aiziet!
Visi iebrida ūdenī, saimnieki iekāpa laivā, bet Mazais
un Kits atstūmās no krasta. Kad ūdens jau sāka smelties zābakos, viņi abi ierausās laivā. Saimnieki vēl nebija ķērušies pie airiem — un laivu aiznesa atpakaļ seklumā. Tas atkārtojās vairākas reizes, prasot no viņiem milzīgu enerģijas patēriņu.
Mazais nomocījies apsēdās uz margapinaļa, pagrāba šņaucienu tabakas un ņēmās pētīt Visumu, Kits pa to laiku smēla no laivas ūdeni, bet saimnieki apmainījās nelaipnām piezīmēm.
— Ja jūs precīzi izpildīsiet manas pavēles, es izkustināšu laivu no vietas, — beidzot ierunājās Spregs.
Plāns bija izdomāts labi, bet jauneklis vēl nebija paguvis iekāpt laivā, kad bija slapjš līdz jostas vietai.
— Jāiet uz nometni un jāuzkur uguns, — viņš teica, kad laiva atkal bija uz sēkļa. — Es esmu galīgi nosalis.
— Nebaidies no saslapināšanās, — izsmējīgi sacīja Stains. — Citi šodien aizbrauca, izmirkuši vēl vairāk nekā tu. Tagad es pamēģināšu kaut ko izdarīt ar laivu.
Šoreiz saslapa Stains, un šoreiz viņš bija tas, "kas, zobiem klabot, paziņoja, ka jāuzkur uguns.
— Tāds nieka slapjumiņš vien ir, — atriebīgi pazobojās Spregs. — Turpināsim tikai.
— Mazais, sadabū manu drēbju kasti un sakur uguni! — pavēlēja Stains.
— Nekā nebūs! — uzkliedza Spregs.
Mazais atkāsēdams skatījās te uz vienu, te uz otru, bet nekustējās.
— Viņš strādā man, un es domāju, ka viņam ir ja- klausa manām pavēlēm, — teica Stains. — Mazais, iznes krastā to lādi!
Mazais paklausīja, un Spregs drebinādamies palika laivā. Kits, nesaņēmis nekādus rīkojumus, arī palika sēžam, priecādamies par atelpu.
— Ja divi vada laivu, tur nekas prātīgs neiznāk, — viņš prātoja.