— Ko tas nozīmē? — vaicāja Spregs.
— Man ir tāds paradums — runāt pašam ar sevi, — Kits atbildēja.
Saimnieks greizi paskatījās uz viņu un vēl kādu laiciņu bozās. Tad viņš padevās.
— Iznesiet krastā manu somu, Smouk, — viņš pavēlēja, — un palīdziet Mazajam sakurt uguni! Līdz rītam mēs nekur nebrauksim.
Otrā dienā vētra vēl nebija norimusi. Lindermaņa ezers atgādināja šauru, ar ūdeni piepildītu aizu. Alpainais vējš, kas skrēja no kalniem pa šo tuneli, brīžiem auroja kā negudrs, brīžiem pieklusa līdz stiprai pūsmai.
— Ja jūs tā kārtīgi pagrūdīsiet laivu, es domāju, ka varēšu izkustināt to no vietas, — Kits teica, kad viss bija sagatavots aizbraukšanai.
— Bet vai jūs mākat to darīt? — jautāja Stains.
— Gan redzēsiet, — Kits atbildēja un tūlīt aprāvās.
Pirmo reizi mūžā viņš strādāja par algu, bet ātri vien
bija apguvis disciplīnas likumus. Viņš paklausīgi un bezbēdīgi piedalījās daudzajos veltīgajos mēģinājumos tikt prom no krasta.
— Kā jūs tiksiet galā? — beidzot raudulīgi apjautājās Spregs.
— Apsēdieties un mierīgi gaidiet, kad norims vējš, un tad no visa spēka atgrūdieties no krasta.
Lai cik vienkārša bija šī ideja, pirmais to bija ierosinājis viņš. Līdzko ideju īstenoja, tā deva augļus: viņi piesēja pie masta segu un burāja prom pa ezeru. Stains un Spregs uzreiz kļuva jautri. Mazais, šis hroniskais pesimists, vienmēr bija jautrs, un Kits bija pārāk ieinteresēts visā notiekošajā, lai arī nejustos ielīksmots. Spregs kādu stundas ceturksni nomocījās ar stūri, tad lūdzoši paskatījās uz Kitu, kas tūlīt nomainīja viņu.
— Man rokas pamatīgi sāp no sasprindzinājuma, — Spregs kā taisnodamies sacīja.
— Jūs laikam nekad neesat ēdis lāča gaļu? — līdzjūtīgi jautāja Kits.
— Velns parāvis, ko jūs ar to gribat teikt?
— Ak neko, tāpat vien apvaicājos.
Bet Kits paguva ievērot, ka saimniekam aiz muguras piekrītoši smīn Mazais, kas bija sapratis viņa vārdu jēgu,
Kits vadīja laivu pa Lindermaņa ezeru tik prasmīgi, ka abi ar naudu un nevēlēšanos strādāt bagātie jaunekļi' iesauca viņu par stūrmani. Mazais jutās tikpat apmierināts un piedāvājās arī turpmāk gatavot ēdienu, bet visus laivas darbus atstāt Kitam.
Starp Lindermaņa ezeru un Beneta ezeru bija zemes šaurums. Viegli piekrautā laiva iegāja nelielā, bet stiprā straumē, kas saistīja abus ezerus, un te Kits uzzināja daudz vairāk par laivām un ūdeni. Bet, kad vajadzēja pārvest kravu, Stains un Spregs nozuda, un viņu kalpiem divas dienas pagāja grūtā darbā, kamēr dabūja kravu pāri. Un tā tas viņu ilgā ceļojuma laikā gadījās bieži: Kits un Mazais strādāja līdz galīgam spēku izsīkumam, turpretī viņu saimnieki nedarīja neko un vēl prasīja, lai appuišo viņus.
Taču skarbā arktiskā ziema nāca arvien tuvāk, un viņus aizkavēja daudzi novēršami iemesli. Pie Vēja Piedurknes Stainam iešāvās prātā nomainīt Kitu pie stūres, un viņš stundas laikā uztrieca laivu uz piekrastes akmeņiem. Divas dienas pagāja, kamēr salaboja bojājumus, bet, kad aizbraukšanas dienas rītā viņi kāpa lejā, lai sēstos laivā, tās priekšgalā un pakaļgalā viņi ieraudzīja ar ogli uz- skrāpētu vārdu «čečako».
Kits pavīpsnāja, iedomājoties, cik piemērots patlaban ir šis aizskarošais vārds.
— Kas vēl nebūs! — teica Mazais, atbildēdams uz Staina apvainojumu. — Es mazlietiņ protu rakstīt un burtot un zinu, ka «čečako» nozīmē «mīkstpēdiņš», bet neesmu tik augstu izglītots, lai uzrakstītu vārdu, kuru lasot var mēli izmežģīt.
Abi saimnieki skatījās uz Kitu, kā viņu apēst gribēdami, jo jutās dziļi apvainoti, taču viņš ne ar pušplēstu vārdu neieminējās, ka iepriekšējā vakarā Mazais bija lūdzis viņu uzrakstīt šo pašu vārdu.
— Tas viņiem ķeras pie dūšas vairak nekā jūsu atgādinājums par lāča gaļu, — vēlāk sacīja Mazais.
Kits pasmējās. Līdz ar nepārtrauktu paša iespēju apzināšanos radās aizvien lielāka nepatika pret abiem saimniekiem. Tās bija nevis dusmas, bet drīzāk riebums. Kitam bija iegaršojusies šī gaļa, bet šie cilvēki tagad mācīja viņu, kā nevajag to ēst. Viņš klusībā tencināja dievu, ka nav radīts pēc abu saimnieku ģīmja un līdzības. Kita nepatika jau robežojās ar naidu. Tas, ka viņi izlikās vārgi, kaitināja Kitu mazāk nekā viņu nespēja kaut ko darīt. Kaut kur Kita būtības dzīlēs vecais Izaks Belju un pārējie Belju dzimtas spēkazari bija atstājuši savas labās pēdas.
— Mazais, — viņš kādu dienu iebildās, kā parasts, nomākts, gaidot došanos ceļā, — es patiesi varētu iegāzt viņiem ar airi un apbedīt viņus tepat upē.
— Es to pašu, — atsaucās Mazais. — Viņi nav no tiem, kas ēd lāča gaļu. Viņiem garšo zivis, un tālab viņi tā smird.
Vispirms viņi sasniedza Kastes kanjona, pēc tam, dažas jūdzes zemāk, Baltā Zirga krāces. Kastes kanjons tiešām atbilda savam nosaukumam. Tā bija kaste, slazds. Kas reiz bija iekļuvis šajā kastē, tam neatlika nekas cits kā iziet tai cauri. Abās pusēs slējās perpendikulāras klinšu sienas. Upe sašaurinājās līdz pēdējai iespējai un rēkdama lauzās cauri šim drūmajam gaitenim kā neprātīga, vidū vietām uzsviezdama ūdeni astoņas pēdas augstāk nekā pie klinšainajiem-krastietn. Sai ūdens grēdai savukārt pāri vēlās stāvas putojošas bangas, kas tomēr palika turpat, kur radušās. Kanjons pelnīti bija iemantojis sliktu slavu, jo bija ievācis bagātu nāves ražu no cauri braucošajiem zelta meklētājiem.
Piestājuši pie augstākā krasta, kur jau šūpojās pārdesmit nobijušos laivu, Kits un viņa ceļabiedri kājām devās izlūkos. Viņi aizrāpās līdz kraujas malai un skatījās uz virmojošajiem ūdeņiem.