Pēc pusstundas Mazais parādījās «Aļņa ragā». Viņa asiņojošās rokas un nobrāztais vaigs liecināja, ka viņš atdevis Stainam un Spregam to, kas pienākas.
— Tev vajadzēja redzēt to būdu, — Mazais smiedamies stāstīja Kitam, kad viņi stāvēja pie letes. — Teikt, ka tur viss tagad ir ar kājām gaisā, būtu par maz. Es viņiem uztaisīju tādus dolārus, ka viņi veselu nedēļu nedrīkstēs rādīties uz ielas. To, kas mums abiem vajadzīgs, es dabūju. Pārtika maksā pusotra dolāra mārciņā. Ja nav pašam savas pārtikas, uz darbu nav ko cerēt. Brieža galu
pārdod par diviem dolāriem mārciņā, un vēl tad tās nav. Kādu mēnesi mums pietiks naudas pārtikai un munīcijai, un mēs iesim iekšā dziļāk Klondaikā. Ja netrāpīsies neviens briedis, apmetīsimies pie indiāņiem. Bet, ja sešās nedēļās mēs nesadabūsim piectūkstoš mārciņu briežu gaļas, es.., es nudien iešu atpakaļ un lūgšu piedošanu mūsu saimniekiem.
Kits sniedza roku, un Mazais to satvēra. Tad Kits sastomījās.
— Bet man nav ne mazākās sajēgas par medībām, — viņš sacīja.
Mazais pacēla glāzi.
— Bet tev garšo gaļa, un es tev visu iemācīšu,
DRĀŠANĀS UZ SKVOKRĪKU
Pēc diviem mēnešiem, samedījuši briežus, Smouks Belju un Mazais atgriezās traktierī «Aļņa rags» Dausonā. Medības bija beigušās, gaļa nogādāta Dausonā un pārdota par divarpus dolāriem mārciņā, un tagad viņiem bija zelta smiltis par trīs tūkstošiem dolāru un labs suņu pajūgs. Viņiem bija uzsmaidījusi laime. Kaut gan zelta meklētāju straume bija iedzinusi briežus simts un vairāk jūdžu dziļi kalnos, viņiem, nenoejot ne pusi no šī attāluma, bija izdevies šaurā aizā nomedīt četrus briežus. Nomaldījušos dzīvnieku noslēpums nebija lielāks par mednieku laimi, tāpēc ka tajā pašā dienā četras izsalkušas indiāņu ģimenes, kas apmetās viņiem blakus, pastāstīja, ka trīs dienas nav redzēts neviens briedis. Gaļu pārdeva apmaiņā pret badā mirstošajiem suņiem, un, nedēļu barojuši dzīvniekus, Smouks un Mazais iejūdza tos, lai vestu gaļu uz nepieēdināmo Dausonas tirgu.
Tagad viņiem bija jāizdomā, kā zelta smiltis pārvērst pārtikā. Milti un pupas pašreiz maksāja pusotra dolāra mārciņā, bet grūti bija atrast pārdevēju. Dausonu žņaudza bads. Simtiem cilvēku, kam netrūka naudas, bet nebija iespējams iegādāties pārtiku, bija spiesti atstāt šo zemi. Daudzi aizbrauca uz leju pa upi, kamēr ūdens vēl bija vaļā, bet vēl lielāks skaits cilvēku, kam bija kaut kādi krājumi, pa ledu devās uz sešsimt jūdžu attālo Daiju.
Smouks satika Mazo siltajā bārā. Mazais staroja.
— Dzīve nav dzīve bez viskija un saldumiem, — viņš apsveica Kitu, plēsdams no kūstošajām ūsām ledus kamus un mezdams tos uz grīdas, ka grabēja vien. — Es nupat dabūju astoņpadsmit mārciņas saldumu. Tas vecais spoks prasīja man tikai trīs dolārus par mārciņu. Bet kā veicās tev?
— Es arī neslinkoju, — lepni atbildēja Kits. — Nopirku piecdesmit mārciņas miltu. Bet kāds cilvēks no Adamkrī* kas apsolīja man rīt pagādāt vēl piecdesmit mārciņas.
— Vareni! Tātad mēs iztiksim, kamēr upe nāks vaļā. Zini, Sinouk, suņi gan mums ir labi. Suņu uzpircējs piedāvāja man par pieciem mūsu suņiem divsimt dolāru gabalā. Es pateicu viņam, ka nekas nesanāks. Kāda jēga pārdot par tādu cenu, ja suņiem katru dienu sagrūsts iekšā par divarpus mārciņām. Tagad iedzersim. Gribu apslacīt mūsu astoņpadsmit mārciņas saldumu.
Pēc dažām minūtēm, kad Mazais svēra zelta smiltis par dzērieniem, viņam kaut kas iešāvās prātā.
— Es galīgi aizmirsu cilvēku, kuru man vajadzēja satikt Tivoli. Viņš dabūjis bojātu cūkgaļu un pārdos to par pusotra dolāra mārciņā. Mēs varam izbarot to suņiem un dienā ietaupīt pa dolāram uz katru. Uz redzi!
— Uz redzi! — atteica Smouks. — Es iegriezīšos būdā.
Līdzko Mazais bija izgājis, pa dubultdurvīm ienāca
zvērādās ģērbies cilvēks. Ieraudzījis Smouku, viņš atplauka smaidā, un Kits pazina viņu —tas bija Brēks, tas pats vīrs, kura laivu viņš bija izvadījis cauri Kastei un Baltā Zirga krācēm.
— Dzirdēju, ka jūs esot pilsētā, — Brēks steigšus iesāka, līdzko viņi bija sarokojušies. — Meklēju jūs kādu pusstundu. Iziesim ārā, gribu ar jums aprunāties.
Smouks ar nožēlu paraudzījās uz rūcošo nokaitēto krāsni.
— Vai tepat nevar?
— Nē, tā ir svarīga lieta. Iziesim ārā.
Kad viņi bija izgājuši, Smouks novilka vienu dūraini, uzrāva sērkociņu un paskatījās termometru pie durvīm. Pēc tam viņš atkal ātri uzmauca dūraini, it kā sals būtu apsvilinājis roku. Viņiem virs galvas liesmoja ziemeļblāzma, visā Dausonā sērīgi kauca tūkstošiem vilku suņu.
— Cik rāda? — jautāja Brēks.
— Sešdesmit zem nulles. — Kits kā pierādīdams nospļāvās, un siekalas sasala gaisā. — Un termometrs joprojām krītas. Pirms stundas bija tikai piecdesmit divi. Ja runa ir par drāšanos, labāk nesakiet neko.
— Jā, tieši par drāšanos, — Brēks piesardzīgi atčukstēja, bažīgi skatīdamies apkārt, ka tikai kāds nenoklausās. — Vai esat dzirdējuši par Skvokrīku, par ieplakām otrpus Jukonas trīsdesmit jūdzes augstāk?
— Tur nav ko darīt, — skanēja Smouka spriedums. — Tur jau ir rakņājušies pirms daudziem gadiem.
— Bet tāpat bija ar visām pārējām dzīslām. Paklausieties! Tā ir bagāta vieta. Tikai kādas astoņas divpadsmit pēdas līdz pamatiezim. Nebūs tāda zemes gabala, kas dotu mazāk par pusmiljonu. Tas ir pilnīgs noslēpums. Divi trīs no maniem vistuvākajiem draugiem uzticēja man to. Es uzreiz pateicu sievai, ka pirms braukšanas uzmeklēšu jūs. Nu, uz redzēšanos! Manas mantas ir sakrautas krastā. Redzat, es apsolīju saviem draugiem, kas man to pastāstīja, neizbraukt, kamēr Dausona nebūs iemigusi. Jūs saprotat, kas notiks, ja jūs ieraudzīs sagatavojušos ceļam. Sameklējiet savu biedru un sekojiet mums. Varat norobežot ceturto vai piekto gabalu no Diskoverijas. Neaizmirstiet — Skvokrīka. Tā ir trešā aiz Svedkrīkas.