Otrreiz Kits dabūja dzirdēt par Klondaiku tās pašas dienas vakarā, kad viņš iegriezās savā klubā un bibliotēkā satika tēvoci.
— Sveiki, radinieki —T Kits uzrunāja viņu, atkrizdams ādas krēslā un izstiepdams kājas. — Vai negribat piebiedroties man?
Viņš pasūtīja kokteili, bet tēvocis apmierinājās ar savu parasto vietējo sarkanvīnu. Tēvocis pārmetoši paskatījās vispirms uz kokteili, pēc tam uz brāļadēlu. Kits saprata, ka būs jānoklausās morāle.
— Es nevaru kavēties ilgāk par vienu minūti, — viņš ar skubu teica. — Man jāaizskrien uz Keita izstādi Elle- rijā un jāuzraksta pussleja par to.
— Kas tev lēcies? — jautāja tēvocis. — Tu esi bāls un sakrities.
Kita vienīgā atbilde bija vaids.
— Man laikam būs tā laime tevi apbedīt, to es redzu.
Kits bēdīgi pašūpoja galvu.
— Paldies, es negribu, ka mani apēd tārpi. Labāk lai mani sadedzina.
Džons Belju piederēja pie tās vecās izturīgās un sīkstās paaudzes, kas piecdesmitajos gados bija ar vēršu pajūgiem krustu šķērsu izbraukājusi visus tēvzemes līdzenumus, un viņā vēl joprojām bija dzīvs sīkstums, kurš bija iemantots jau bērnu dienās, iekarojot jaunu zemi.
— Tu nedzīvo tā, kā pienākas, Kristofer. Man kauns par tevi.
— Vai esmu bijis vieglprātīgs, ko? — Un Kits noķi- ķināja.
Vecais vīrs paraustīja plecus.
— Neēdiet mani nost ar acīm, tēvoci. Es gribētu, kaut tās būtu vieglprātības sekas. Bet par to nav runa. Man nav laika.
— Par ko tad?
— Es pārāk daudz strādāju.
Džons Belju skarbi un neticīgi iesmējās.
— Godīgi strādā?
Un viņš atkal iesmējās.
— Cilvēki ir apkārtējās vides produkti, — Kits paziņoja, rādīdams uz sirmgalvja glāzi. — Jūsu asprātība ir tikpat šķidra un skāba kā jūsu dzēriens.
— Viņš par daudz strādājot! — izsmējīgi atkārtoja tēvocis. — Tu savā mūžā vēl neesi nopelnījis ne centa.
— Saderam, ka esmu nopelnījis, tikai nekad neesmu saņēmis. Tieši tagad es nopelnu piecsimt dolāru nedēļā un strādāju par četriem.
— Gleznas, kuras neviens negrib pirkt? Bet varbūt kaut kāds cits neparasts darbs tādā pašā garā? Vai tu proti peldēt?
— Kādreiz pratu.
— Jāt proti?
— Esmu nodarbojies ar šo sportu.
Džons Belju nicīgi nosprauslājās.
— Priecājos, ka tavs tēvs nenodzīvoja tik ilgi, lai redzētu tevi visā tavā niecībā, — viņš sacīja. — Tavs tēvs bija īsts vīrietis caur un cauri. Vai tu apjēdz, ko tas nozīmē? Vīrietisl Es domāju, ka viņš tev būtu izdzinis no galvas visas tās muzikālās un mākslinieciskās ākstības.
— Ak, šīs deģenerācijas dienas! — Kits nopūtās.
— Es to varētu saprast un pat piedot, — sirmgalvis turpināja, — ja tev tiešām veiktos. Visā savā mūžā tu vēl neesi nopelnījis ne plika graša un neesi strādājis vīrieša cienīgu darbu.
— Asējumi, gleznas, romances… — bezcerīgi novilka Kits.
— Tu esi diletants un neveiksminieks. Kādas gleznas tad tu esi uzgleznojis? Skaistus akvarelīšus un ķēmīgus plakātus. Tu nekad nevienu neesi izstādījis, pat šeit, Sanfrancisko, ne…
— Nekā, jūs esat aizmirsis. Viena no manām gleznām karājas šā paša kluba istabā.
— Rupjš audekls. Bet mūzika? Tava jaukā, bet dumjā māmiņa izdeva simtus par tavu izglītošanu. No tevis nav iznācis nekas vairāk kā diletants un neveiksminieks. Tu neesi nopelnījis pat piecus dolārus par pavadījumu kaut vienā koncertā. Bet tavas dziesmiņas? Sinkopētas blēņas, kas ne reizi nav iespiestas un ko dzied vienīgi tavi bohēmas drauģeļi.
— Man reiz iznāca grāmata … soneti, atcerieties, — Kits lēnprātīgi iebilda.
— Cik tas tev izmaksāja?
—• Tikai kādus pāris simtus.
— Un ar ko vēl tu vari palepoties?
— Es uzvedu lugu vasaras teātrī.
— Un kas tev par to tika?
— Slava.
— Bet kādreiz tu esot pratis peldēt un esot nodarbojies ar jāšanu! — Džons Belju ar nevajadzīgu sparu nolika glāzi uz galda. — Kam tad tu galu galā esi derīgs? Tev bija visas iespējas, un tomēr tu universitātē nespēlēji futbolu … Tu neairēji, tu ne …
— Es boksējos un paukojos … mazliet.
— Kad tu pēdējo reizi boksējies?
— Ne pārāk sen. Un visi pievērsa uzmanību manai lieliskajai laika un distances izjūtai, tikai atzina, ka es . ..
— Nu, nu?
— Nervozējot.
— Esot slinks, tu gribēji teikt.
— Es vienmēr esmu uzskatījis to par eifēmismu.
— Mans tēvs, ser, jūsu vecaistēvs īzaks Belju ar vienu dūres sitienu nogalināja cilvēku, kad viņam bija sešdesmit deviņi gadi.
— Cilvēkam?
— Nē, tavam vecamtēvam, tu nekaunīgais slaist! Bet tu sešdesmit deviņu gadu vecumā pat moskītu nejaudāsi nosist.
— Tagad ir citi laiki, tēvoci. Mūsu dienās par slepkavību liek cietumā.
— Tavs tēvs negulējis nojāja simts astoņdesmit piecas jūdzes un nodzina trīs zirgus.
— Ja viņš šodien būtu dzīvs, viņš to pašu ceļu krākdams nobrauktu guļamvagonā.
Vecais vīrs bezmaz vai noslāpa aiz dusmām, taču saņēmās, lai varētu sakarīgi pajautāt:
— Cik tev gadu?
— Man ir iemesls domāt, ka . . .
— Zinu, zinu. Divdesmit septiņi. Divdesmit divu gadu vecumā tu beidzi koledžu. Piecus gadus tu esi smērējies, spēlējis un plātījies. Bet dieva un cilvēku priekšā atbildi man — kāda no tevis jēga? Man tavos gados bija tikai viens pāris apakšveļas. Es dzinu lopus uz Koluzu. Es biju ciets kā klints un varēju gulēt uz klints. Es pārtiku no kaltētas gaļas un lāča gaļas. Fiziski es vēl tagad esmu vīrietis daudz vairāk nekā tu. Tu sver aptuveni simts sešdesmit piecas mārciņas. Es uz vietas varu nolikt tevi gar zemi vai ar dūrēm sadot tev pa ribām.
— Kokteiļus un stipru tēju sūcot, diez kādu fizisko spēku vis neiemantosi, — Kits it kā taisnodamies nomurmināja. — Vai tad jūs, tēvoci, neredzat, ka laiki ir mainījušies? Un kā es tiku audzināts. Mana jaukā, bet dumjā māmiņa …