Otru neveiksminieku viņi atrada pēc dažām minūtēm. So cilvēku apspīdēja kāvu stari, kas līdzīgi prožektoru gaismas strēlēm stiepās no apvāršņa līdz zenītam. Viņš sēdēja ceļa malā uz ledus kluča.
— Slienies kājās, māsa Mērija! — Mazais līksmi sveicināja viņu. — Kusties! Tā sēdēdams, tu sasalsi ragā.
Cilvēks neatbildēja, un viņi apstājās, lai izdibinātu, kāpēc viņš klusē.
— Stīvs kā urķis, — Mazais pasludināja spriedumu. — Līdzko viņam piedursies, tā viņš sabirs gabalos.
_— Jāparauga, vai vēl neelpo, — sacīja Smouks, mēģinādams ar kailām rokām caur zvērādām un vilnas drēbēm sataustīt svešā sirdi.
Mazais pacēla vienu uzauseni un noliecās pie stingajām lūpām.
— Neelpo, — viņš teica.
— Sirds arī nepukst, — sacīja Smouks.
Viņš uzvilka dūraini un kādu minūti sparīgi dauzīja roku pret roku, pēc tam atkal novilka cimdu, lai uzrautu sērkociņu.
Nelaimīgais bija vecs cilvēks, nenoliedzami miris. Tajā brīdī, kad iedegās sērkociņš, viņi ieraudzīja garu, sirmu, ledū iesalušu bārdu, baltus vaigus un aizvērtas acis ar kopā sasalušām skropstām. Tad sērkociņš nodzisa.
— Ejam, — teica Mazais, berzēdams ausi. — Mēs vecajam neko vairs nevaram līdzēt. Es arī laikam būšu nosaldējis sev ausi. Tagad visa āda ies nost un kādu nedēļu traki sāpēs.
Pēc dažām minūtēm, kad no liesmojošas lentes debesīs izplūda pulsējoša gaisma, viņi kādu ceturtdaļjūdzi sev priekšā ieraudzīja uz ledus divus stāvus. Bet jūd^i tālāk nebija nevienas dzīvas dvēseles.
— Tie ir tie, kas gāja paši pirmie, — teica Smouks, kad gaisma nodzisa. — Mums viņi jāpanāk.
Pēc pusstundas-vēl nepanācis abus svešos, kas rēgojās priekšā, Mazais sāka skriet.
— Ja mēs viņus arī panāksim, tad tikt garām gan mums neizdosies, — viņš, smagi elpodams, teica. — Ak kungs, kā viņi soļo! Varu saderēt uz nezin ko, ka tie nav čečako. Tiem nudien ir raugs iekšā, nav ko runāt!
Smouks gāja pa priekšu, kad viņi beidzot panāca svešos, un viņam sagādāja prieku apziņa, ka viņš var iet vienā solī ar tiem. Gandrīz tūlīt pat Smoukam radās iespaids, ka cilvēks, kas atrodas viņam vistuvāk, ir sieviete. Kā tāds iespaids radās, to viņš pats nezināja. Kapuces un zvērādu apģērba apslēptais tumšais stāvs izskatījās tāds pats kā jebkurš cits stāvs, un tomēr šis cilvēks Smoukam likās pazīstams. Viņš pagaidīja, kamēr atkal uzliesmo ziemeļblāzma, un tās gaismā ieraudzīja mazas mokasīnos ieautas kājas. Bet viņš ieraudzīja arī vēl kaut ko vairāk — gaitu, nekļūdīgi pazina gaitu, ko kādreiz bija stingri apņēmies neaizmirst.
— Tā tik ir gājēja! — aizsmacis teica Mazais. — Varu saderēt, ka viņa ir indiāniete.
— Kā klājas, mis Gastela? — Smouks uzrunāja sievieti.
— Bet kā klājas jums? — viņa atjautāja, pagriezdama galvu un ātri paskatīdamās uz Kitu. — Ir pārāk tumšs, lai kaut ko saredzētu. Kas jūs esat?
— Smouks.
Viņa iesmējās, un tie bija visjaukākie smiekli, ko viņš jebkad bija dzirdējis.
— Bet jūs jau esat apprecējies un laidis pasaulē visus šos bērnus, par kuriem man stāstījāt? — Smouks nepaguva atbildēt, kad viņa jau turpināja: — Cik daudz čečako nāk mums aiz muguras?
— Es pieņemu, ka vairāki tūkstoši. Mēs apdzinām vairāk nekā trīssimt. Bet viņi velti laiku netērēja.
— Vecs stāsts, — viņa sarūgtināta teica. — Jaunatnācēji ielien labākajos gabalos, bet vecie iedzīvotāji, kuri riskējuši, cietuši un radījuši šo zemi, paliek tukšā. Vecie bija tie, kas atklāja Skvokrīku — nevar saprast, kā viņi dabūjuši to zināt, — un darīja to zināmu visiem vecajiem Sīlaionas iedzīvotājiem. Bet tas atrodas desmit jūdzes tālāk no Dausonas, un, kad viņi sasniegs strautu, visu jau būs aizņēmuši čečako. Tāda veiksmes ačgārnība nav ne taisnīga, ne godīga.
— Jār tas ir pavisam nelāgi, — Smouks izteica savu līdzjūtību. — Bet lai mani pakar, ja es zinu, ko lai pret to iesāk. Jūs jau zināt: kas pirmais brauc, tas pirmais maļ.
— Es gan labprāt kaut ko darītu, — viņa dedzīgi atsaucās. — Es gribētu., kaut viņi visi ceļā nosaltu vai viņiem atgadītos kaut kas cits briesmīgs. Kaut tikai Sīlaionas iedzīvotāji ierastos tur pirmie.
— Jūs laikam gan neturat labu prātu uz mums, — smiedamies teica Smouks.
— Tā gluži nav, — viņa atbildēja. — Es pazīstu Sīlaionas iedzīvotājus visus līdz pēdējam. Kas tie par ļaudīm! Savā laikā viņi ir cietuši badu šajā zemē, strādājuši kā milži, lai tā attīstītos. Maza meitene būdama, es kopā ar viņiem pieredzēju šos grūtos laikus Koijokukā. Kopā ar viņiem cietu badu Berčkrīkā un Četrdesmitajā Jūdzē. Viņi ir varoņi, kas pelnījuši kaut kādu apbalvojumu, bet šie pienapuiku tūkstoši, kas nav izpelnījušies tiesības norobežot ar mietiem ne mazāko no zemes gabaliem, ir jūdzēm tālu viņiem priekšā. Bet tagad piedodiet manu tirādi un atļaujiet atvilkt elpu, tāpēc ka es nezinu, kad jūs un visi pārējie mēģināsiet apdzīt tēvu un mani.
Apmēram stundu Džoja un Smouks nepārmija ne vārda, lai gan vienubrīd viņš dzirdēja, ka meitene paklusām sarunājas ar tēvu.
— Tagad es viņu pazīstu, — Mazais teica Smoukam,
— Tas ir Lūiss Gastels, īsts zelta meklētājs. Tai jābūt viņa meitiņai. Viņš ieradies šajā zemē tik sen, ka neviens neatceras, kad tieši, un atvedis sev līdzi meiteni, kad viņa vēl bijusi pavisam maziņa. Viņi ar Bītlsu bija kompanjoni un pirmie palaida pa Koijokuku nelielu tvaikonīti.
— Labāk neiesim viņiem garām, — sacīja Smouks.
— Mēs ejam visiem pa priekšu un esam tikai četri,
Mazais piekrita, un viņi vēl kādu stundu klusēdami gāja