Выбрать главу

uz priekšu. Pulksten septiņos tumsu izkliedēja pēdējais ziemeļblāzmas uzliesmojums, kura gaismā rietumos starp sniegotajiem kalniem skatienam pavērās eja.

—   Skvokrīka! — iesaucās Džoja.

—   Beidzot! — līksmi piebalsoja Mazais. — Es rēķinu, ka mēs būsim tur, vēlākais, pēc pusstundas. Kā man gri­bas izstiept kājas!

Tas bija tajā vietā, kur ledus gabaliem nokaisītais Dai­jas ceļš strauji nogriezās pāri Jukonai uz austrumu krastu. Un te viņiem vajadzēja noiet no labi nomīdītā ceļa, kāpaļāt pa ledus gabaliem un tālāk soļot pa tikko sama­nāmu taku, kas veda gar rietumu krastu.

Lūiss Gastels, kas gāja pa priekšu, tumsā paklupa uz nelīdzenā ledus un pakrita, abāin rokām satverdams po­tīti. Viņš uzrausās kājās un gāja tālāk, taču šoreiz lēnāk un manāmi klibodams. Pēc dažām minūtēm viņš negaidot apstājās.

—   Nekas neiznāks, — viņš sacīja meitai. — Esmu sa­stiepis cīpslu. Ej tu pa priekšu un apspraud gabalu mums abiem.

—   Vai mēs nevaram kaut kā palīdzēt? — jautāja Smouks.

Lūiss Gastels papurināja galvu.

—   Viņa var pieteikt tiklab vienu, kā divus gabalus. Es uzrāpšos augšā krastā, sakuršu uguni un pārsiešu potīti.

Viss būs kārtībā. Ej vien, Džoja. Apspraud gabalus aug­stāk par Diskaveriju. Jo augstāk, jo bagātākas atradnes.

—   Te būs drusku bērza tāss, — teica Smouks, sadalī­dams savus krājumus divās vienādās daļās. — Mēs parū­pēsimies par jūsu meitu.

Lūiss Gastels skarbi iesmējās.

—   Paldies par to, — viņš teica, — bet mana meita prot pati rūpēties par sevi. Ejiet viņai pakaļ un neizlaidiet viņu no acīm.

—   Kā būtu, ja es ietu pa priekšu? — viņa jautāja Smou­kam. — Es šo novadu pazīstu labāk nekā jūs.

—   Ejiet vien, — Smouks galanti atbildēja, — kaut gan es piekrītu jums, ka ir apkaunojoši mums, čečako, iet pa priekšu Sīlaionas iedzīvotājiem. Vai nav kaut kā iespējams atkratīties no viņiem?

Meitene papurināja galvu.

—  Mums neizdosies noslēpt savas pēdas, un viņi sekos mums kā aitas.

Nogājusi ceturtdaļjūdzes, viņa spēji pagriezās uz rie­tumiem. Smouks ievēroja, ka viņi brien pa svaigu sniegu, bet nedz viņš, nedz Mazais nepievērsa uzmanību tam, ka taka, pa kuru viņi bija gājuši līdz šim, ved uz dienvidiem. Ja viņi būtu paši savām acīm redzējuši, ko dara Lūiss Gastels pēc tam, kad viņi bija izšķīrušies, Klondaikas vēs­ture būtu uzrakstīta citādi. Viņi būtu redzējuši, ka vecais vairs neklibo, bet, kā suns ostīdams gaisu, skrien pa viņu pēdām. Bez tam viņi būtu redzējuši, ka palicējs nomīņā un paplašina pagriezienu, ko viņi bija izdarījuši uz rietu­miem, un visbeidzot aiziet pa veco ceļu uz dienvidiem.

Taka veda uz upi, bet bija tik grūti saskatāma, ka ne­pārtraukti pagaisa ceļiniekiem. Pēc ceturtdaļstundas Džoja Gastela izteica vēlēšanos iet nopakaļ un palaida pa priekšu abus vīriešus, lai viņi iemin ceļu sniegā. Sis pa priekšu ejošo zelta meklētāju gausums deva iespēju pārējiem viņus panākt, un, kad atausa rīts, ap pulksten deviņiem, cik tālu vien sniedza skatiens, visur bija re­dzami cilvēki. Džojas tumšās acis iezibsnījās.

—  Cik ilgi mēs ejam pa šo ceļu? — viņa jautāja.

—  Veselas divas stundas, — Smouks atbildēja.

—   Un vēl divas stundas klāt — tas iznāk četras, — viņa sacīja un iesmējās. — Zelta meklētāji no Sīlaionas ir glābti.

Smoukam radās neskaidras aizdomas, viņš apstājās un skatījās uz meiteni.

—   Es nesaprotu, — viņš atzinās.

—       Nesaprotat! Tādā gadījumā es jums paskaidrošu. Tā ir Norvejkrīka. Skvokrīka būs nākamā uz dienvidiem.

Smouks uz brīdi zaudēja valodu.

—   Jūs to darījāt ar nolūku? — viņš vaicāja.

—       Es to darīju, lai sagādātu iespēju vecajiem iedzīvo­tājiem.

Viņa nicinoši iesmējās. Vīrieši paskatījās viens uz otru un beigu beigās arī sāka smieties.

—       Es jūs uzliktu uz ceļgala un kārtīgi sadotu jums, ja šajā zemē nebūtu tik maz sieviešu, — sacīja Mazais.

—       Jūsu tēvs nesastiepa cīpslas, bet nogaidīja, kamēr mēs vairs neesam redzami, un gāja tālāk? — jautāja Smouks.

Viņa pamāja ar galvu.

—   Un jūs bijāt mūsu pievilinātāja.

Viņa atkal pamāja ar galvu, un šoreiz smiekli nāca Smoukam no sirds. Smiekliem vaļu ļāva cilvēks, kas at­klāti atzina sevi par uzvarētu.

—       Kāpēc jūs nedusmojaties uz mani? — Džoja nosku­musi jautāja. — Vai tikai… vai tikai jūs man nesadosiet?

—       Labi, tādā gadījumā mēs varam čāpot atpakaļ, — ieteicās Mazais. — Tā stāvot, man sāk salt kājas.

Smouks papurināja galvu.

—       Tas nozīmē, ka esam zaudējuši četras stundas. Mēs droši vien esam nogājuši astoņas jūdzes gar šo strautu, bet, kā redzams, Norvejkrīka met pamatīgu līkumu uz dienvidiem. Iesim gar to, tad pāri kalniem un iznāksim pie Skvokrīkas kaut kur augšpus Diskaverijas. — Viņš palūkojās uz Džoju. — Vai gribat nākt mums līdzi? Es taču jūsu tēvam apsolīju rūpēties par jums.

—       Es… — meitene šaubījās. — Es iešu līdzi, ja jums nav iebildumu.

Viņa skatījās Smoukam tieši acīs, un viņas seja vairs nepauda izaicinājumu un izsmieklu.

—        Nē, nudien, mister Smouk, es gandrīz vai nožēloju to, ko izdarīju. Bet kādam taču vajadzēja glābt vecos iedzīvotājus.

—       Man šķiet, ka šāda pastaiga ir vislabākā sporta no­darbība.

—   Bet man šķiet, ka jums abiem tā ir tikai izprieca, — meitene turpināja un tad, viegli nopūzdamās, piebilda: — Zel gan, ka neesat vecie iedzīvotāji!

Divas_ stundas viņi gāja gar aizsalušo Norvejkrīku, tad nogriezās pa šauru un līkumainu sānupi, kas tecēja uz dienvidiem. Dienasvidū sākās kāpiens pārejā. Paskatī­jušies atpakaļ, viņi lejā redzēja garu zelta meklētāju virkni, kas sekoja viņiem gan te, gan tur. Daudzās vietās tievas dūmu strūkliņas rādīja, kur iekārtotas nometnes.