Viņiem ceļš bija sevišķi smags. Viņi bruka iekšā sniegā līdz jostas vietai un bija spiesti bieži jo bieži apstāties, lai atvilktu elpu. Mazais pirmais lūdza apstāties.
— Mēs ejam jau vairāk nekā divpadsmit stundas, — viņš sacīja. — Smouk, es gribu teikt, ka esmu galīgi piekusis. Un tu tāpat. Un es esmu tā izsalcis, ka varētu iecirst zobus lāča gaļas šķēlē kā izbadējies indiānis. Bet šī nabaga meitene drīz nejaudās pavilkt kājas, ja nedabūs kaut ko māgā. Te mēs varētu sakurt uguni. Ko tu par to teiksi?
Viņi tik ātri un izveicīgi iekārtoja pagaidu nometni, ka Džoja, ar skaudību vērodama viņus, bija spiesta pati sev atzīties, ka vecie iedzīvotāji nebūtu paveikuši šo darbu labāk. Egļu zariem pāri nostiepa segas, un iznāca vieta, kur atpūsties un pagatavot ēdienu. Taču viņi turējās tālāk no uguns, kamēr vaigi un deguni nebija saberzēti sarkani.
Smouks izspļāva gaisā, un sasalusī lāse nosprakšķēja tik ātri un spalgi, ka viņš nogrozīja galvu.
— Varu teikt, — viņš ierunājās, — ka līdz šim neesmu piedzīvojis tādu aukstumu.
— Vienu ziemu Koijokukā sals sasniedza astoņdesmit sešus grādus, — atbildēja Džoja. — Patlaban ir ne mazāk kā septiņdesmit vai septiņdesmit pieci grādi, un es jūtu, ka esmu apsaldējusi vaigus. Tie deg kā ugunī.
Uz kalna stāvās nogāzes nemaz nebija ledus, tāpēc, lai uzvārītu kafiju, viņi iebēra zelta skalojamā pannā sniegu, kas bija ciets un kristālisks kā smalkais cukurs. Smouks cepa cūkgaļu un kausēja vaļā cepumus. Mazais raudzījās, lai neizdzistu uguns, bet Džoja klāja galdu, uz kura salika divus šķīvjus, divas tases, divas karotes, bundžu ar sāls un piparu maisījumu un bundžu ar cukuru. Kad bija apsēdusies pie galda, viņa ar Smouku ēda no viena šķīvja un dzēra no vienas tases.
Gandrīz divos pēc pusdienas sākās kāpiens lejup gar Skvokrīkas pieteku. Agrā ziemā kāds briežu mednieks bija ieminis taku pa šauro aizu, proti, bieži staigādams turp un atpakaļ, vienmēr gājis pats pa savām vecajām pēdām. Tā bija radusies ar mīkstu sniegu segtu nevienādu pau- guriņu virtene. Ja kādam gadījās uzkāpt uz tāda paugu- riņa, viņš iestiga nepieplacinātajā sniegā un parasti krita. Taču briežu medniekam laikam bija bijušas ārkārtīgi garas kājas. Džoja, kura no sirds vēlējās, kaut viņas ceļabiedri pieteiktu zemes gabalu, un baidījās, ka tikai vīrieši, manīdami viņu nogurušu, nepalēnina soli, uzstāja, lai viņu laiž priekšā. Redzēdams, cik ātri un veikli viņa iet, Mazais jūsmīgi sauca:
— Tu paskaties uz viņu! Tīra prece, no sarkanās gaļas taisīta. Paskaties, kā slīd viņas mokasīni! Nekādu augsto papēžu. Viņa liek lietā dieva dotās kājas. Viņa būtu īsta sieva katram lāču medniekam.
Džoja atskatījās un apveltīja viņu ar atzinīgu smaidu, kas bija domāts arī Smoukam. Viņā radās biedriskuma sajūta, kaut gan vienlaikus viņš skaidri apzinājās, ka šajā biedriskajā smaidā ir ļoti daudz sievišķības.
Nonākuši pie Skvokrīkas un palūkojušies atpakaļ, viņi ieraudzīja zelta meklētājus garā, saraustītā ķēdē kūņojamies lejup pa nogāzi.
Viņi nokāpa līdz strauta gultnei. Līdz pašam dibenam sasalusī straume bija no divdesmit līdz trīsdesmit pēdas plata un bija iespiesta starp sešas astoņas pēdas augstiem sanesu noguluma krastiem. Uz apsnigušā ledus nemanīja nevienas svaigas pēdas, un viņi saprata, ka ir iznākuši augšpus Diskaverijas zemes gabaliem un pēdējiem Sīlaionas iedzīvotāju iezīmētajiem zemes gabaliem.
— Sargieties no avotiem! — Džoja brīdināja, kad Smouks devās lejup pa strautu. — Septiņdesmit grādu salā jūs paliksiet bez kājām, ja ielūzīsiet ledū.
Šie avoti, kas sastopami lielākajā daļā Klondaikas strautu, neaizsalst pat visbriesmīgākajā spelgoņā. Ūdens izkāpj no krastiem un izveido nelielus ezeriņus, kurus no aukstuma sargā sasalusī virskārta un sniega plēkne. Lūk, kāpēc cilvēks, iedams pa sauso sniegu, var ielauzt pus- collu biezo ledu un iegrimt līdz ceļiem ūdenī. Ja viņš piecās minūtēs nepagūst novilkt slapjos apavus, par sodu viņš zaudē kāju.
Kaut gan pulkstenis rādīja tikai trīs, pār zemi jau bija nolaidusies apnicīgā, pelēkā Arktikas krēsla. Viņi ar acīm meklēja kādu iezīmētu koku, kas norādītu, kur atrodams pēdējais pieteikums. Džoja, kas meklēja pieteikumu sevišķi satraukta, pirmā ieraudzīja to. Viņa metās klāt Smoukam un sauca:
— Kāds te ir jau bijis! Paskatieties uz sniegu! Paskatieties uz iezīmi! Re, kur tā ir! Paskatieties uz to egli!
Pēkšņi meitene iebruka līdz viduklim sniegā.
— Te nu bija, pati iekūlos, — viņa žēlabaini teica, tad uzkliedza: — Nenāciet man klāt! Es pati izķepurošos no šejienes.
Soli pa solim, drupinādama sausā sniega apslēpto plāno ledus kārtiņu, Džoja lauza ceļu uz cietāku pamatu» Smouks nevilcinājās, viņš metās skriet uz krastu, kur, pavasara palu sanesti, krūmos sausi zari un sprunguļi gaidīt gaidīja sērkociņu. Kad Džoja piegāja viņam klāt, no kārtīgi sakrautā ugunskura jau cēlās pirmās liesmas un dzirksteles.
— Apsēdieties! — viņš pavēlēja.
Meitene paklausīgi apsēdās sniegā. Smouks noņēma no muguras nesamo un paklāja meitenei zem kājām segu.
Augšā sarunājās zelta meklētāji, kas sekoja viņiem.
— Lai Mazais iezīmē zemes gabalu, — urdināja Džoja.
— Ej, Mazais, — teica Smouks, ķerdamies pie viņas mokasīniem, kas jau bija stīvi. — Noej tūkstoš pēdas un iespraud pieteikuma mietus. Stūra mietus varam iedzīt vēlāk.
Smouks ar nazi pārgrieza mokasīna saites un ādu. Tās bija tā sasalušas, ka cērtot un ņurījot brīkšķēdamas lūza. Sivašu īsās zeķes un smagās vilnas zeķes bija pārklātas ar ledus čaulu. Šķita, ka meitenes kājas ir ieliktas rievota skārda futrālī.
— Nu, kā ir ar kājām? — viņš apvaicājās, turpinādams strādāt.
— Galīgi nejūtīgas. Nevaru pakustināt ne kājas, ne pirkstus. Bet gan jau viss būs labi. Uguns deg brīnišķīgi. Pielūkojiet, ka nenosaldējat pats sev rokas. Jūs tā ņema- ties, ka tām jābūt jau nejūtīgām.