Viņš novilka cimdus un kādu minūti kā negudrs blie- tēja ar plikajām rokām sev pa sāniem. Sajutis, ka asinis atkal riņķot, Smouks uzvilka cimdus un no jauna sāka plēst, raut, zāģēt un cirst sasalušos apģērba gabalus. Vispirms parādījās vienas, pēc tam otras kājas baltā āda, kuru tagad varēja dzelt septiņdesmit grādu stiprā sve- loņa, kas atbilst simts divdesmit grādiem zem sasalšanas punkta.
Pēc tam nāca berzēšana ar sniegu, un to Smouks darīja ar tik niknu dedzību, ka Džoja sarāvās, pakustināja pirkstus un iepriecināta sāka žēloties par sāpēm.
Pa pusei ar Sinouka palīdzību, pa pusei pati saviem spēkiem viņa pierāpās pie uguns. Viņš uzlika meitenes kājas uz segas pie pašām glābējām liesmām.
— Kādu brīdi parūpējieties pati par savām kājām, — viņš teica.
Tagad meitene spēja novilkt dūraiņus un pati kustināt savas kājas, uzmanīdamās, lai neizlaistu no prāta veco gudrību, ka uguns sasilda palēnām. Pa to laiku viņš sildīja savas rokas. Sniegs nedz kusa, nedz kļuva mīkstāks. Tā mazie kristāliņi atgādināja smilšu graudus. Asinis pamazām atsāka riņķot saklipušajā miesā. Tad Smouks sabikstīja ugunskuru, noņēma Džojai no muguras vieglo somu un izvilka no tās jaunu apavu pāri.
Mazais atgriezās pa strautu un uzkāpa augšā pie viņiem.
— Domāju, ka būšu nomērījis akurāt tūkstoš pēdas, — viņš paziņoja. — Divdesņiit septītais un divdesmit astotais numurs, lai gan tad, kad ieraudzīju pirmo ērmu no tā sekotāju bara, es iezīmēju tikai divdesmit septīto numuru. Sis uzreiz teiks, ka man neesot tiesību iezīmēt divdesmit astoto. Tad es viņam pateicu ., *
— Nu, nu, — iesaucās Džoja, — ko tad jūs viņam pateicāt?
— Es viņam skaidri un gaiši pateicu: ja viņš nepavil- ksies piecdesmit pēdas atpakaļ, es iebāzīšu viņa nosaldēto degunu saldējumā un šokolādes eklērā. Viņš pavilkās atpakaļ, un es godīgi iezīmēju divus piecsimt pēdu garus zemes gabalus. Viņš iezīmēja gabalu blakus, un es domāju, ka pašlaik tai kompānijai jāapmetas pie Skvokrīkas un viņpus tās. Mūsu gabals ir drošs. Tagad ir par tumšu, lai kaut ko saredzētu, bet stūra mietus mēs varam iedzīt arī no rīta.
Pamodušies viņi ievēroja, ka pa nakti ir notikušas pārmaiņas. Bija tik silts, ka Mazais un Smouks, vēl neizlī- duši no segām, noteica: temperatūra ir tikai divdesmit grādu zem nulles. Aukstuma vilnis bija aizgājis pāri. Uz segām gulēja sešas collas bieza sniega kristālu kārta.
— Labrīt! Kā jūsu kājām? — tā Smouks pāri ugunskura pelniem sveicināja Džoju Gastelu, kas, sēdēdama guļamādās, uzmanīgi purināja nost sniegu.
Mazais iekūra uguni un atnesa no strauta ledu, bet Smouks pa to laiku gatavoja brokastis. Bija jau liela dienā, kad viņi beidza maltīti.
— Smouk, aizej un iedzen stūra mietus, — teica Mazais. — Tur, kur cirta ledu kafijai, es redzēju zelta smiltis, un tagad es izkausēšu ledu un uz labu laimi izskalošu vienu pannu šo smilšu.
Smouks ar cirvi rokā aizgāja iedzīt mietus. Sākdams ar divdesmit septītā pieteikuma zemāko centrālo mietu, viņš gāja taisni pāri šaurajai gravai. Visu to viņš darīja kārtīgi, gandrīz automātiski, jo viņam vēl nebija izgājušas no prāta aizvadītās nakts .atmiņas. Smouks nojauta, ka ir ieguvis varu pār šīm slaidajām un stiprajām kājām un potītēm, kuras bija berzējis ar sniegu, un viņam šķita, ka viņš ir ieguvis varu pār visām sievietēm. Smouku bija pārņēmusi neskaidra un kvēlīga sajūta, ka meitene viņam pieder. Likās, ka atliek tikai pieiet klāt Džojai Gastelai, sa- ņemt viņas roku savējā un pateikt: «Iesim!»
Būdams šādā jūtoņā, Smouks atklāja kaut ko tādu, kas lika viņam aizmirst varu pār sievietes baltajām kājām. Gravas malā viņš neiedzina nevienu stūra mietu. Viņš neatgriezās iepriekšējā vietā, bet sasniedza citu strautu. Viņš ar skatienu novilka līniju no aizlauzta vītola līdz augstai, acīs krītošai eglei un atgriezās pie strauta, kur atradās centrālie mieti. Viņš gāja gar strautu, kas meta lielam pakavam līdzīgu līkumu, un ieraudzīja, ka abas straumes ir viena un tā pati straume. Pēc tam viņš pa sniegu aizku- rnurojās no gravas vienas malas līdz otrai, pirmoreiz virzīdamies no zemākā, divdesmit septītā mieta, otrreiz — no augstākā, divdesmit astotā mieta, un konstatēja, ka divdesmit astotā pieteikuma augstākais miets atrodas zemāk par divdesmit septītā pieteikuma zemāko mietu. Dzi- lajā krēslā, var teikt, pustumsā, Mazais abus pieteikumus bija atzīmējis pie šī pakava.
Smouks lumzāja atpakaļ uz nelielo nometni. Mazais, kas patlaban beidza skalot pannu ar smiltīm, ieraugot viņu, nespēja valdīties.
— Rokā mums ir! — viņš sauca, rādīdams pannu.
— Paskatieties! Pretīga zelta putra. Divi simti te būs kā likts. Te ir bagātas smiltis. Es ar sito mantu esmu ķēpā- jies diezgan daudz, bet tāds sviests kā šinī pannā man nekad nav trāpījies.
Smouks vienaldzīgi palūkojās uz neattīrīto zeltu, ielēja sev tasi kafijas un apsēdās pie ugunskura. Džoja nojauta, ka kaut kas nav kārtībā, un noraizējusies jautājoši paskatījās uz viņu. Turpretī Mazais bija neapmierināts, ka biedrs nejūsmo par viņa atklājumu.
— Kāpēc tu nepriecājies tāpat kā es? — viņš noprasīja.
— Mūs te sagaida vesela bagātība, bet tu, redzot pannu ar divsimt dolāriem, cel degunu gaisā.
Smouks iedzēra kafiju un tikai tad atbildēja:
— Mazais, kāpēc abi mūsu pieteikumi ir līdzīgi Panamas kanālam?
— Kā tas saprotams?
— Redzi, austrumu ieeja Panamas kanālā atrodas uz rietumiem no rietumu ieejas, tas ir viss.
— Tālāk! — skubināja Mazais. — Es vēl nekā jocīga neredzu.
— īsi sakot, Mazais, abus mūsu pieteikumus tu esi nospraudis vienā strauta līkumā, kas atgādina lielu pakavu.