Mazais nolika skalojamo pannu sniegā un piecēlās.
— Tālāk! — viņš atkārtoja.
— Divdesmit astotā pieteikuma augstākais miets ir desmit pēdas zemāk par divdesmit septītā pieteikuma zemāko mietu.
— Smouk, tu gribi teikt, ka mums nav nekā?
— Vēl ļaunāk: mums ir desmit pēdas mazāk par neko.
Mazais noskrēja lejā pa krastu. Pēc piecām minūtēm
viņš bija atpakaļ. Atbildot Džojas jautājošajam skatienam, viņš pašūpoja galvu. Ne vārda nerunādams, viņš piegāja pie izgāzta koka, apsēdās uz tā un stīvi skatījās sniegā turpat pie saviem mokasīniem.
— Varam jaukt nost nometni un laist atpakaļ uz Dau- somi, — teica Smouks, sākdams locīt kopā segas.
'— Žēl gan, Smouk, — ierunājās Džoja. — Pie visa vainīga esmu es.
— Viss kārtībā! — attrauca Smouks. — Jūs taču zināt — visam savs laiks.
— Bet tā ir mana vaina, tikai mana, — meitene atkārtoja. — Es zinu, ka tētis ir iezīmējis man zemes gabalu pie Diskaverijas. Es atdošu jums savējo.
Smouks papurināja galvu.
— Mazais! — viņa lūdzās.
Mazais arī papurināja galvu un sāka smieties. Tie bija vareni smiekli. Apslāpētā gruģināšana spēji pārgāja nevaldāmā smējienā.
— Tā nav histērija, — viņš paskaidroja. — Man reizēm uznāk trakas jautrības lēkmes, un šī ir viena no tādām.
Nejauši Mazais paskatījās uz zelta skalojamo pannu. Viņš piegāja pie pannas un tik stipri iespēra pa to, ka viss zelts izkaisījās apkārt.
— Tas nav mūsu zelts, — viņš sacīja. — Tas pieder tam ķēmam, kuru es vakar vakarā padzinu piecsimt pēdas tālāk no sevis. No maniem pieteikuma stabiem līdz tai bagātībai … līdz viņa bagātībai bija četrsimt deviņdesmit pēdu. Ejam, Smouk! Kāpsim atpakaļ uz Dausonu. Bet, ja tev gribas mani nosist, es ne pirksta nepakustināšu, lai aizstāvētos.
MAZAIS SAPŅO
— Jokaini, ka tu nekad nepiedalies spēlē, — kādu va« karu Mazais teica Smoukam «Aļņa ragā». — Vai tevi ne* maz nevelk?
— Velk gan, — atbildēja Smouks. — Bet man galvā ir statistika. Man patīk spēlēt, ja ir zināmas izredzes laimēt.
Milzīgajā bārā viņiem visapkārt pie sešiem septiņiem spēļu galdiem trokšņodami, klaigādami un murdēdami savu laimi izmēģināja zvērādās ģērbušies un mokasīnos āvušies cilvēki. Smouks pamāja ar roku, norādīdams uz šiem ļaudīm.
— Paskaties uz viņiem, — Smouks teica. — Visvien- kāršākais matemātiskais aprēķins liecina, ka šonakt viņi vairāk paspēlēs nekā laimēs un ka lielākā daļa no viņiem jau paspēlē.
— Cipari ir tava stiprā puse, — godbijīgi nomurmināja Mazais. — Būtībā tev taisnība. Bet ir tāda lieta kā fakti, un fakts ir tāds, ka reizēm cilvēkiem veicas. Gadās, ka ikviens spēlmanis vinnē. To es saku pēc pieredzes, jo pats esmu piedalījies tādās spēlēs un piedzīvojis, ka ne viena vien banka vinnē. Vienīgā iespēja vinnēt ir nogaidīt, kamēr sāk veikties, un tad spēlēt uz velna paraušanu.
— Izklausās jau vienkārši, — kritiski sprieda Smouks, — tik vienkārši, ka es nespēju saprast, kā ļaudis vispār paspēlē.
— Nelaime ir tā, — paskaidroja Mazais, — ka vairums spēlētāju netiek gudri, kad viņiem īsti veicas. Tas varētu gadīties ar mani pašu. Galvenais ir pamēģināt un noķert īsto brīdi.
Smouks pašūpoja galvu.
— Arī tā ir statistika, Mazais. Lielākā daļa cilvēku neatšķir savu laimi.
— Bet vai tev nekad nav radusies tāda kārdinoša sajūta, ka vajag tikai likt naudiņu galdā un tu būsi vinnējis?
Smouks iesmējās.
— Es pārāk baidos, ka varētu neveikties. Bet zini, ko es tev teikšu, Mazais? Es tūlīt pat likšu dolāru uz visaugstāko kārti un paskatīšos, vai tas mums ienesīs tik daudz, lai sanāktu iedzeršanai.
Smouks gribēja doties pie faraona galda, bet Mazais saķēra viņu aiz rokas.
_— Pagaidi! Man tāda jušana, ka es laimēšu. Liec to dolāru ruletē.
Viņi gāja pie ruletes galda, kas atradās pie pašas bufetes.
— Gaidi, kad es tev teikšu, — Mazais deva padomu.
— Uz kādu skaitli? —vaicāja Smouks.
— Uz kādu gribi. Bet pagaidi, kamēr es teikšu, kad likt.
— Vai tu gribi man iegalvot, ka pie šī galda man ir tādas pašas izredzes? — iebilda Smouks.
— Tādas pašas kā tavam kaimiņam.
— Bet ne tik labas kā bankas turētājam.
— Pagaidi, gan jau redzēs, — teica Mazais. — Nu, liec nu!
Bankas turētājs nupat kā bija palaidis mazo ziloņkaula bumbiņu pa riņķojošo riteni ar daudzajām bedrītēm, un tā griezdamās aizripoja pa gludo malu. Smouks, kas stāvēja pie galda zemākā gala, pastiepa roku pāri kāda spēlmaņa galvai un uz labu laimi meta savu dolāru. Tas paslīdēja pa gludo, zaļo galddrānu un apstājās tieši trīsdesmit ceturtā numura vidū.
Bumbiņa mitējās riņķot, un bankas turētājs paziņoja:
— Trīsdesmit četri laimē!
Viņš savāca visu naudu, kas bija uz galda, un nolika blakām Smouka dolāram trīsdesmit piecu dolāru kaudzīti. Smouks pievilka naudu sev klāt, un Mazais uzsita viņam uz pleca.
— Re, Smouk, tas bija īsts ķēriens! Kā es to nojautu? Vārdiem tas nav izsakāms. Es zināju tikai to, ka tu vinnēsi. Ja tas dolārs būtu uzkritis uz kāda cita skaitļa, tu tik un tā būtu vinnējis. Ja jau laime uzsmaidījusi, tad tu vinnēsi, un tur nekā nevar darīt.
— Bet ja nu būtu iznākusi dubultnulle? — jautāja Smouks, iedams ar Mazo pie bufetes.
— Tad tavs dolārs būtu uzkritis uz dubultnulles, — atbildēja Mazais. — Tur nekas nav grozāms. Laime paliek laime. Šoreiz tā uzsmaidīja mums. Iesim atpakaļ pie
galda. Šodien man veicas, un, pēc tam kad esmu jāvis vinnēt tev, gribu pats uzlikt uz dažiem skaitļiem.
— Vai tu spēlē pēc kaut kādas sistēmas? — Smouks jautāja pēc desmit minūtēm, kad viņa biedrs bija paspēlējis simts dolāru.
Mazais sašutis papurināja galvu un tajā pašā laikā nolika naudas gabalus «trīs», «vienpadsmit» un «septiņpadsmit» tuvumā, sīku monētu uzsviezdams uz «zaļā».