— Elle mudž no idiotiem, kuri spēlē pēc sistēmas! — Mazais paskaidroja, kad bankas turētājs rauša kopā naudu.
Sākumā Smouks vienaldzīgi vēroja notiekošo, bet tad, spēles valdzināts, ar interesi noraudzījās katrā tās detaļā no bumbiņas palaišanas līdz bankā likšanai un laimestu izmaksai. Viņš pats spēlē nepiedalījās, viņam pietika ar skatīšanos. Tomēr Smouka interese kļuva tik liela, ka Mazais, paziņojis, ka viņam šodien pietiek, ar pūlēm aizvilka draugu nost no galda.
Spēles vadītājs atdeva Mazajam maisiņu ar zelta smiltīm, kas bija paņemts ķīlā, un līdzi iedeva papīra strēmelīti, uz kuras bija uzskribelēts: «Noņemt.. 350 dolārus.»
Mazais aiznesa maisiņu un papīru pāri visai istabai svērājam, kurš sēdēja pie lieliem zelta svariem. Viņš iz* bēra no maisiņa zelta smiltis par trīssimt piecdesmit dolāriem un iebēra tās mājas naudas lādē.
— Tava laime arī šoreiz apstiprināja, ka statistika ir pareiza, — Smouks pajokoja.
— Lai par to pārliecinātos, man tak vajadzēja spēlēt, vai ne? — atteica Mazais. — Es nelikos mierā tāpēc, lai mēģinātu tev pierādīt, ka reizēm tomēr laimējas.
— Blēņas, Mazais, — Smouks iesmējās. — Man tieši tagad ir gadījusies laime …
Mazajam iedegās acis, un viņš satraukts iesaucās:
— Ko tad tu kavējies? Sāc spēlēt labi mudīgi!
— Tu mani pareizi nesaprati, Mazais. Mana laime ir tāda, ka es vienā jaukā dienā dabūšu gatavu sistēmu, kas apgāzīs ar kājām gaisā visu šo galdu.
— Sistēma! — Mazais norūca un ar neviltotu žēlumu paskatījās uz biedru. — Smouk, uzklausi savu bēdubrāli un met pie malas sistēmu. Tie, kas spēlē pēc sistēmas, zaudē kā likts. Sistēmas nekādu laimi nenes.
— Tieši tāpēc man tās patīk, — atbildēja Smouks. — Sistēma ir statistika. Kad tu spēlē pēc pareizas sistēmas,
tu nekad nevari zaudēt, un, lūk, tur jau ir tā atšķirība starp sistēmu un laimi. Spēlējot uz labu laimi, tu nekad nevari paredzēt, kad tā novērsīsies.
— Bet es zinu daudz sistēmu, kas pievīlušas spēlmaņus, un neesmu redzējis tādu sistēmu, kas būtu palīdzējusi vinnēt. — Mazais apklusa un nopūtās. — Paklau, Smouk, ja jau tu esi kā sadedzis uz tām sistēmām, tad te tev nav īstā vieta. Bez tam mums laiks kājot tālāk.
Vairākas turpmākās nedēļas abi draugi darbojās katrs savā virzienā. Smoukam gribējās vadīt laiku, vērojot ruletes spēli «Aļņa ragā», turpretī Mazajam tikpat ļoti gribējās ātrāk doties ceļā. Visbeidzot Smouks nepiekrita, kad Mazais ierosināja divsimt jūdžu pārgājienu lejup pa Jukonu.
— Paklausies, Mazais, — viņš sacīja, — es neiešu. šī pastaiga man atņems desmit dienas, bet pa šo laiku es ceru dabūt savu sistēmu pilnīgi gatavu. Es jau tagad varu gandrīz laimēt ar to. Nu, saki, lūdzams, — kāpēc tu mani vazā apkārt pa šo zemi?
— Smouk, es nedrīkstu izlaist tevi no acīm, — atbildēja Mazais. — Tev jau sāk griezties. Esmu gatavs vilkt tevi līdz pašai Jerikai vai pat Ziemeļpolam, lai tikai dabūtu nost no šī galda.
— Pareizi, Mazais, tikai neaizmirsti, ka esmu jau pieaudzis cilvēks un ēdu gaļu. Ja vispār tev iznāks vilkt, tad tu varēsi vilkt uz mājām zelta smiltis, kuras es ceru laimēt ar savu sistēmu, un tas, ļoti iespējams, būs jādara ar suņu pajūgu.
Mazais atbildēja ar nopūtu.
— Un es negribu spēlēt uz tava rēķina, — Smouks turpināja. — Visu, ko laimēsim, mēs dalīsim uz pusēm, bet šobrīd, lai sāktu, man ir vajadzīga visa mūsu nauda. Šī sistēma ir jauna, tāpēc var gadīties, ka šad un tad man saies grīstē, kamēr es to noslīpēšu.
Beidzot pēc daudzām stundām un dienām, kas bija pavadītas vērojumos pie ruletes galda, pienāca vakars, kad Smouks paziņoja, ka ir gatavs, un Mazais ērcīgs un
sadrūmis, it kā būtu uzaicināts uz bērēm, gāja savam biedram līdzi uz «Aļņa ragu». Smouks nopirka diezgan daudz kauliņu un nostājās tajā galda galā, kur sēdēja spēles vadītājs. Bumbiņa atkal un atkal skrēja apkārt, un citi spēlmaņi te laimēja, te zaudēja, bet Smouks neiedrošinājās likt savu kauliņu. Mazais sāka kļūt nepacietīgs.
— Liec taču, liec! — viņš urdīja. — Taisi tām bērēm ātrāk galu. Ko tu gaidi? Dūša saskrēja papēžos, vai?
Smouks papurināja galvu un gaidīja vēl. Pagāja kādas desmit spēles, un piepeši viņš uzlika desmit viendolāra kauliņus uz «divdesmit seši». Numurs laimēja, un bankas turētājs izmaksāja Smoukam trīssimt piecdesmit dolārus. Pēc tam pagāja vēl desmit, divdesmit, trīsdesmit spēles, un tikai tad Smouks uzlika desmit dolārus uz «trīsdesmit divi». Viņš atkal saņēma trīssimt piecdesmit dolārus.
— Tā ir laime, — Mazais skaļi čukstēja viņam ausī. — Drāz tālāk, drāz tālāk!
Pusstundu Smouks nepiedalījās spēlē, tad uzlika desmit dolārus uz «trīsdesmit četri» un laimēja.
— Laime! — nočukstēja Mazais.
— Nekā tamlīdzīga, — atčukstēja Smouks. — Tā ir mana sistēma. Vai nav lieliska?
— Nesaki vis, — iebilda Mazais. — Laime nāk pa dikti jocīgiem ceļiem. Tu jau vari domāt, ka tā ir sistēma, bet tā nav nekāda sistēma. Nekādas sistēmas nav iespējamas. Tās neko nedod. Tu spēlē uz labu laimi.
Tagad Smouks mainīja spēles veidu. Viņš lika biežāk, bet mazākus kauliņus un šoreiz vairāk zaudēja nekā laimēja.
— Met mieru! — Mazais deva padomu. — Vāc kopā naudu. Trīs reizes esi nogrābis pamatīgu žūksni, un drīz tev būs rokā tūkstotis! Ilgi tā neies.
Šajā brīdī bumbiņa atkal sāka riņķot, un Smouks uzlika desmit kauliņus uz «divdesmit seši». Bumbiņa iekrita tieši «divdesmit seši» iedobumā, un bankas turētājs atkal izmaksāja viņam trīssimt piecdesmit dolārus.
— Ja jau tu esi galīgi jucis un nepārtraukti vinnē, liec vislielāko summu, kādu vien vari, — teica Mazais. — Nākamreiz liec divdesmit piecus.