Pagāja apmēram stundas ceturksnis, un Smouks laimēja un zaudēja nelielas summas. Bet tad viņš ar pēk- šņumu, kas bija raksturīgs viņa prāvajām likmēm, uzlika divdesmit piecus dolārus uz «dubultnulles», un bankas turētājs izmaksāja viņam astoņsimt septiņdesmit piecus dolārus.
— Pamodini mani, Smouk, es sapņoju, — Mazais lūdzās.
Smouks pasmaidīja, ielūkojās piezīmju grāmatiņā un iegrima aprēķinos. Viņš nepārtraukti vilka grāmatiņu laukā no kabatas un laiku pa laikam ierakstīja tajā kaut kādus ciparus.
Ap galdu bija salasījies blīvs pūlis, un daži spēlmaņi mēģināja likt uz tiem pašiem numuriem, uz kuriem bija licis Smouks. Tad viņš atkal mainīja spēles veidu. Desmit reizes pēc kārtas viņš lika desmit dolārus uz «astoņpadsmit» un zaudēja. To redzot, viņu pameta visdrosmīgākie sekotāji. Tad viņš mainīja numuru un atkal laimēja trīssimt piecdesmit dolārus. Spēlmaņi nekavējoties sekoja Smoukam un pēc veselas zaudējumu sērijas atkal pameta viņu.
— Taisi beigas, Smouk, taisi beigas! — uzstāja Mazais. — Pat visilgākā laime nav bezgalīga, bet tavai laimei ir beigas. Tādi grābieni tev vairs negadīsies.
— Es domāju apskriet vēl vienu apli un tad mest mieru, — atbildēja Smouks.
Dažas minūtes viņš ar mainīgiem panākumiem lika mazus kauliņus uz dažādiem numuriem, bet tad uzsvieda divdesmit piecus dolārus uz «dubultnulli».
— Tagad es paņemšu to, kas man pienākas, — Smouks teica dalītājam, kad bija laimējis.
— E, tev nav nekādas vajadzības rādīt man rēķinu, — sacīja Mazais, kopā ar Smouku iedams pie svērāja. — Es visu laiku skaitīju līdzi. Domāju, ka esi iespēlējis kādus trīstūkstoš sešsimt dolārus. Par cik es esmu nošāvis greizi?
— Trīs tūkstoši seši simti trīsdesmit, — atbildēja Smouks. — Bet tagad tev būs jāstiepj zelta smiltis uz mājām. Tāda bija noruna.
— Nespēlējies ar savu laimi, — Mazais lūdzās Smouku nākamajā vakarā, redzēdams, ka draugs gatavojas iet atpakaļ uz «Aļņa ragu».
— Tev ilgi gāja kā pa sviestu, bet tagad vairs neies. Ja tu iesi atpakaļ, vari būt drošs, ka zaudēsi visu, ko esi vinnējis.
— Bet es tev, Mazais, saku, ka tā nav veiksme. Tā ir statistika. Tā ir sistēma. Spēlējot pēc tās, nevar zaudēt.
— Lai nolādētas visas sistēmas! Tādu sistēmu vispār nav. Reiz es vinnēju septiņpadsmit reižu pēc kārtas. Vai tā bija kāda sistēma? Nē. Tā bija cūkas laime, bet man dūša saskrēja papēžos, un es pārtraucu spēli. Ja pēc trešā gājiena būtu turpinājis, nevis apstājies, ar saviem divu dolāru kauliņiem es būtu vinnējis trīsdesmit tūkstošus.
— Saki, ko gribi, Mazais, spēlē galvenais ir sistēma.
— Tev vajadzēja to man pierādīt.
— Es taču pierādīju. Nāc man līdzi, un es pierādīšu vēlreiz.
Kad abi iegāja «Aļņa ragā», visu skatieni pievērsās Smoukam, un tie, kas stāvēja ap galdu, pašķīra ceļu, lai Smouks varētu ieņemt vakarējo vietu blakus ruletes turētājam. Šoreiz Smouks spēlēja pavisam citādi nekā iepriekšējā vakarā. Pusotras stundas laikā viņš uzlika tikai četras reizes, bet katra likme bija divdesmit pieci dolāri, un viņš katrreiz laimēja. Viņš saņēma trīstūkstoš pieci simti dolāru, un Mazajam bija jānes uz būdu zelta smiltis.
— Nu gan būtu īstā reize mest mieru spēlēšanai, — Mazais deva padomu, sēdēdams uz lāviņas malas un vilkdams nost mokasīnus. — Tu esi laimējis septiņus tūkstošus. Jābūt stulbenim, lai turpinātu šo spēli.
— Mazais, ir jģbūt galīgam plānprātiņam, lai pārtrauktu spēli, kad ir tāda brīnišķīga sistēma kā manējā.
— Smouk, tev ir gaiša galva. Tu esi mācījies koledžā. Tu vienā minūtē vari uzzināt vairāk nekā es eetrdesmit- tūkstoš gados. Un tomēr tā ir nāvīgi bīstama kļūda — uzskatīt savu laimi par kaut kādu sistēmu. Es esmu šo to pieredzējis un varu tev kā draugam pārliecināts teikt, ka nav tādas sistēmas, ar ko varētu droši spēlēt ruleti.
— Bet es tev pierādīšu, ka ir. Tā ir droša lieta.
— Nepierādīsi vis, Smouk. Tas ir kaut kāds sapnis. Es guļu. Drīz celšos augšā, iekuršu uguni un gatavošu rīta reizi.
— Bet te taču ir zelta smiltis, mans neticīgais draugs! Pacilā tās.
To teikdams, Smouks uzsvieda savam biedram uz ceļiem piemilzušu maisu ar zelta smiltīm. Tas svēra trīsdesmit piecas mārciņas, un Mazais uz savas miesas izjuta maisa smagumu.
— Tas nav nekāds sapnis, — Smouks svarīgi piemetināja.
— Ja! Esmu savā mūža redzējis visādus sapņus. Sapnī viss kas ir iespējams. Es gan nekad neesmu mācījies koledžā, bet man ir iemesls domāt, ka visa šī riskantā orģija ir tikai sapnis.
— Hamiltona mērenības princips, — iesmiedamies teica Smouks.
— Es nekad neesmu dzirdējis par šo veco ērmu, bet tas, ko viņš saka, ir pilnīgi pareizi. Es guļu, Smouk, bet tu baksties ap mani un moki mani nost ar savu sistēmu. Ja tu mani mīlētu, ja tu mani patiesi mīlētu, tad tu uzsauktu: «Mazais! Celies augšā!» Un es būtu augšā un taisītu brokastis.
Trešajā spēles vakarā, kad Smouks uzlika savu pirmo kauliņu, bankas turētājs pastūma atpakaļ viņa piecpadsmit dolārus.
— Vairāk par desmit jūs nevarat likt, — viņš paziņoja. — Augstākā likme tagad ir samazināta.
— Ļipa sāk drebēt, — izsmējīgi sacīja Mazais.
— Kas negrib, var nespēlēt pie šī galda, — atcirta bankas turētājs. — Un es jums teikšu atklāti, ka labāk būtu, ja jūsu biedrs nespēlētu pie mūsu galda.
— Iztrūcinājāties no viņa sistēmas, ko? — izaicinoši jautāja Mazais, kad bankas turētājs izmaksāja Smoukam trīssimt piecdesmit dolārus.
— Es taču nesaku, ka ticu sistēmai, tāpēc ka es tai neticu. Līdz širn nav bijusi tāda sistēma, kas palīdzētu uzvarēt ruletē vai kādā citā naudas spēlē. Bet es pats esmu redzējis dažus apbrīnojamas veiksmes gadījumus, un, ja jau man ir iespējams to novērst, tad es neļaušu savai bankai galīgi izputēt.