— Vērojot laimestu secību. Reiz es divas reizes nejauši pamanīju, ka bumbiņa apstājas pret «deviņi». Abas reizes laimēja «divdesmit seši». Pēc tam es ievēroju to pašu. Tad sāku meklēt citas secības un atradu arī. «Dubultnul- lei» pretī laimē «trīsdesmit divi», bet «vienpadsmit» — «dubultnulle». Tas nenotiek vienmēr, bet parasti. Ņemiet vērā, es saku «parasti». Kā jau teicu, man ir daži pieņēmumi, bet es jums neko neapgalvoju.
Resnais Bērks, pēkšņi kaut ko atģidis, pasniedzās, apturēja riteni un uzmanīgi aplūkoja to. Pārējie deviņi spēļu īpašnieki, noliekuši galvas, piebiedrojās viņam. Bērks izslējās un pameta skatienu uz tuvējo krāsni.
— Velns parāvis! — viņš teica. — Tā nebija nekāda sistēma. Galds stāvēja tuvu pie krāsns, un tas nolādētais ritenis izpletās. Un tā mūs sasita lupatās. Nav nekāds brīnums, ka viņam patika šis galds. Ne pie viena cita galda viņš nebūtu laimējis ne tik, cik melns aiz naga.
Hārvijs Morans gari un atviegloti nopūtās un noslaucīja pieri.
— Labi, — viņš sacīja, — mēs esam lēti nopirkuši pārliecību, ka tā nav sistēma. — Viņam sāka raustīties seja, bet tad viņš palaida smieklu un uzsita Smoukam pa plecu.
,Smouk, jūs uz brīdi esat mūs pieveicis, esat nolicis uz lāpstiņām, atstādams mūsu galdus tukšus. Paklausieties, man ir īsts šampanietis, un es korķēšu to vaļā, ja jūs visi nāksiet man līdzi uz Tivoli.
Vēlāk, kad viņi bija atgriezušies būdā, Mazais cilāja un pārcilāja smagos maisus ar zelta smiltīm. Beidzot viņš izbēra to saturu uz galda, apsēdās uz savas lāviņas malas un sāka vilkt nost mokasīnus.
— Septiņdesmit tūkstošu! — viņš lēsa. — Tas sver trīssimt piecdesmit mārciņas. Un tas viss no sasiluša riteņa un asas acs. Smouk, tu viņus apēdi jēlus, tu apēdi viņus dzīvus, tu strādā ūdenī… Es esmu mēms aiz pārsteiguma. Tieši tāpēc es zinu, ka tas ir sapnis. Vienīgi sapnī notiek tik labas lietas. Man nav galīgi nekādas vēlēšanās atmosties. Es arī ceru, ka nekad neatmodīšos.
— Līksmojies, — atbildēja Smouks. — Tev nemaz nav jāmostas. Ir tādi filozofijas vīri, kuri uzskata, ka cilvēki ir mēnessērdzīgi. Mēs esam iekļuvuši labā kompānijā.
Mazais piegāja pie galda, izvēlējās vissmagāko maisu un aijāja to kā mazu bērnu.
— Var jau gadīties, ka esmu mēnessērdzīgs, — viņš teica, — bet, kā jau tu minēji, es esmu iekļuvis varen labā kompānijā.
CILVĒKS OTRĀ KRASTA
Vēl pirms tam, kad Smouks Belju pieteica komisko Tralā ciemu, iztaisīja vēsturisko mahināciju ar olām, kas tikko neizputināja Straujūdens Bilu, un uzvarēja suņu sacīkstēs skriešanā lejup pa Jukonu, nopelnīdams apaļu miljonu dolāru, — viņš šķīrās no Mazā Augšējā Jukonā. Mazā nolūks bija lejup pa Klondaiku atgriezties Dausonā, lai reģistrētu vairākus zemes gabalus, kurus viņi bija pieteikuši jau agrāk.
Smouks ar suņu pajūgu pagriezās uz dienvidiem. Viņa mērķis bija Pārsteigumu ezers un noslēpumainās Divas Būdas. Viņam vajadzēja šķērsot Indiāņu upes augšteci, izbraukt cauri nepazīstamajam apgabalam aiz kalniem un nokļūt līdz Stjuartas upei. Te kaut kur, kā baumoja, atradās robotu kalnu un ledāju iejoztais Pārsteigumu ezers, kura dibens bija nosēts ar zelta tīrradņiem. Stāstīja, ka vecie iedzīvotāji, kuru vārdi bija sen pazuduši šajos biezajos mežos, ieniruši Pārsteigumu ezera ledainajā dzelmē un uzpeldējuši ar zelta gabaliem abās rokās. Dažādos laikos atsevišķas zelta kārotāju grupas ielauzušās šajā bries- mainajā cietoksnī un meklējušas tā dibenā zeltu. Bet ūdens bijis pārāk auksts. Daži, sarauti krampjos, turpat ūdenī arī nomiruši. Citus piemeklējis dilonis. Un neviens, kas ieniris, vairs nav uznācis augšā. Visi dzīvi palikušie gudrojuši atgriezties un nolaist ezeru, tomēr neviens nav atgriezies. Allaž notikusi kāda nelaime. Viens cilvēks iekritis lasmenī lejpus Četrdesmitās Jūdzes, otru saplosījuši un apēduši paša suņi, trešo gāzdamies nospiedis koks. Tādu nostāstu bija bez sava gala. Pārsteigumu ezers bija nelaimes apsēsts, tā atrašanās vieta bija aizmirsta, bet zelts joprojām klāja tā nenosusināto dibenu.
Ne mazāk noslēpumainās Divas Būdas tomēr bija daudz vieglāk pieejamas. «Piecu miegu» attālumā no Stjuartas uz augšu pa Makveščenas upi stāvēja divas vecum vecas būdas. Tik vecas, ka, jādomā, bija celtas vēl pirms tam, kad Jukonas baseinā ieradās pirmais zināmais zelta meklētājs. Klejojošie briežu mednieki, ar kuriem Smouks bija ticies un sarunājies, zināja stāstīt, ka senos laikos uzgājuši šīs būdas, bet velti meklējuši zelta dzīslu, ko agrāk izmantojuši piedzīvojumu meklētāji.
— Es gribu, lai tu nāktu man līdzi, — skumīgi teica Mazais pirms prombraukšanas. — Tāpēc vien, ka tev sagribējies pabraukāties, nevajadzētu līst iekšā nepatikšanās. Bez nepatikšanām mēs cauri netiksim, tāda nu ir tā zeme, uz kuru mēs pošamies. Spriežot pēc visa, ko esam dzirdējuši, nekas labs nav gaidāms.
— Gan jau būs labi, Mazais. Es aplaidīšu apkārt visai zemei un pēc sešām nedēļām būšu atpakaļ Dausonā. Ceļš pa Jukonu ir iebraukts, un pirmajām simts vai aptuveni simts jūdzēm pa Stjuartu arī jābūt iebrauktām. Daži no Hendersonas vecajiem iedzīvotājiem stāstīja man, ka zelta meklētāju grupas aizgājušas pa šo ceļu jau pēc aizsalša- nas. Ja es iešu pa viņu pēdām, varēšu veikt četrdesmit vai piecdesmit jūdzes dienā. Ja man izdosies aiziet šķērsām pāri, iespējams, ka pēc mēneša būšu atpakaļ.
— Jā, ja tev izdosies. Bet tieši tas mani visvairāk uztrauc. Labi, uz redzi, Smouk! Turi acis vaļā — tas ir galvenais. Un nekaunies griezties atpakaļ, ja tev neizdodas neko nošaut ēšanai.
Pēc nedēļas Smouks atradās starp izklaidu kalnu grēdām dienvidos no Indiāņu upes. Ūdensšķirtnē aiz Klondai- kas viņš bija pametis kamanas un apkrāvis ar nastām savus vilku suņus. Seši lielie eskimosi katrs nesa piecdesmit mārciņas, un tikpat smagu nastu uz muguras nesa Smouks. Viņš ar slēpēm iemina neskartajā sniegā ceļu, bet viņam nopakaļ, izstiepušies ķēdē, tecēja suņi.