Smoukam patika dzīve, bargā polārā ziema, pirmatnīgais klusums un bezgalīgais sniega klajš, kur kāju nebija spēris neviens cilvēks. Apkārt slējās ledainas smailes, kas vēl nebija dabūjušas nosaukumu un atzīmētas kartē. Nekur nebija redzami dūmi, kas sliegtos rāmajā gaisā no mednieku nometnes. Viņš viens klīda pa nebeidzama miera pārņemto sniega tuksnesi, kur cilvēks nebija spēris kāju, bet šī vientulība nenomāca viņu. Smoukam patika viss: dienas darbs, ķildīgie suņi, nometnes ierīkošana garajās krēslas stundās, mirdzošās zvaigznes virs galvas un krāšņi liesmojošā ziemeļblāzma.
Nometne viņam visvairāk patika dienas beigās; kad acīm pavērās aina, kuru Smouks arvien bija ilgojies uzgleznot un kura — to viņš zināja — nekad neizies no prāta: nomīdīta sniega laukums, kurā dega viņa ugunskurs, viņa gulta — pāris uz nule nocirstiem egļu zariem noklātu trušādas kažoku, viņa telts — nostiepts audekls, kas uztvēra un aizturēja ugunskura karstumu, zarā pakārta nokvēpusi kafijkanna un spainis, uz nūjām žāvēšanai uzbāzti mokasīni, sniegā iespraustas slēpes; otrpus ugunskura — pēc siltuma noilgojušies suņi, skumīgi un izsalkuši, pinkaini un nosarmojuši suņi, ar pūkainām astēm apseguši kājas, lai aukstums netiktu klāt, bet visapkārt nelielā atstatumā — nepārtraukta tumsas siena …
Sanfrancisko, «Vilnis» un O'Hara tādās reizēs šķita ļoti tāli, dziļā pagātnē iegrimuši, kā nebijušu sapņu tēli. Smoukam grūti bija ticēt, ka viņš kādreiz pazinis citādu dzīvi nekā šī tuvība ar pirmatnību, bet vēl grūtāk bija samierināties ar faktu, ka viņš kādreiz nositis laiku, ļaudamies pilsētas bohēmas straumei. Palicis bez neviena sarunu biedra, viņš domāja daudz, nopietni un vienkārši. Viņu šausmināja doma par pilsētā zaudētajiem gadiem, par pašreizējās skolu un grāmatu filozofijas mazvērtību, par mākslinieku darbnīcās un redakcijās vērojamo smalko cinismu, par veikajnieku klubos valdošo liekulību. Šie cilvēki nezināja, kas ir ēdiens, miegs un veselība; viņi nemaz nebija spējīgi saprast, kas ir īsta ēstgriba, patīkami smags nogurums un nevaldāms asiņu skrējiens, kas līdzīgi vīnam piestrāvo ķermeni pēc paveikta darba.
Un visu laiku šī brīnišķā, gudrā, spartiskā ziemeļu zeme ir bijusi te, un viņš to nav zinājis. Smouku pārsteidza tas, ka, būdams tik cieši saistīts ar šo zemi, viņš līdz šim nekad nebija dzirdējis pat visklusākos aicinājuma čukstus, nekad nebija mēģinājis to meklēt. Bet ar laiku arī tas viņam kļuva skaidrs.
— Redzi, Dzeltenģīmi, tagad man tas ir skaidrs!
Uzrunātais suns strauji pacēla vispirms vienu, pēc tam
otru priekšķepu, pavicināja kuplo asti un ierējās,
— Herbertam Spenseram bija gandrīz jau četrdesmit gadu, kad viņam radās nojausma, kas ir viņa augstākais aicinājums un vēlēšanās. Es tik lēni nerīkojos. Man nebija jāgaida līdz trīsdesmit gadiem, lai apjaustu, kas man vajadzīgs. Tieši te ir mans aicinājums un vēlēšanās. Zini, Dzeltenģīmi, es gandrīz vai vēlos, kaut būtu piedzimis par vilcēnu un visu mūžu būtu brālis tev un tev līdzīgiem.
Dienām ilgi viņš klaidoja pa aizu un ūdensšķirtņu haosu, kas neiekļāvās nekādā noteiktā topogrāfiskā plānā. Dažreiz radās iespaids, ka tās te nosviedis kāds kosmisks jokdaris. Veltīgi viņš meklēja kādu strautu vai pieteku, kas tecētu uz dienvidiem, uz Makveščenas un Stjuartas pusi. Tad uznāca kalnu vētra, atnesdama sniegu, kas aizputināja visas augstās un zemās pārejas. Atrazdamies augstāk par mežu joslu, palicis bez uguns, Smouks divas dienas kā akls taustījās, lai nokāptu zemāk. Otrā dienā viņš nokļuva milzīga stāva klintāja malā. Sniegs nāca tik biezs, ka Smouks nevarēja saredzēt sienas pamatni un arī neuzdrošinājās kāpt zemāk. Viņš ietinās ādās, saguldīja suņus sev apkārt kupenās, bet pats sev neļāva iemigt.
Nākamajā rītā, kad vētra bija norimusi, Smouks izlīda laukā, lai paskatītos apkārt. Nebija nekādu šaubu, ka ce- turtdaļjūdzi zemāk atrodas aizsalis, ar sniegu klāts ezers. Tam pāri visās pusēs slējās robotas kalnu virsotnes. Tas atbilda aprakstam. Viņš nejauši bija atradis Pārsteigumu ezeru.
— Trāpīgi nosaukts, — Smouks nomurmināja, pēc kādas stundas nokāpis pie ezera. Vecu egļu skupsna te bija vienīgie koki. Ceļā uz ezeru Smouks uzdūrās trijām sniegā ieputinātāin kapu kopiņām, kuru pašdarinātajos pieminekļos bija iecirsti nesalasāmi uzraksti. Koku pudura malā stāvēja maza, pussagruvusi būdiņa. Smouks atgrūda aizšaujamo un iegāja iekšā. Stūrī, kur kādreiz bija atradušās egļu zaru cisas, gulēja galīgi sapuvušās ādās ievīstīts skelets. «Pēdējais Pārsteigumu ezera apmeklētājs,» secināja Smouks, paceldams zelta gabalu, kas bija divu viņa dūru lielumā. Blakus tīrradnim stāvēja pipartrauks, pilns ar tīrradņiem, kas bija valrieksta lielumā un izskatījās nemazgāti.
Viss tik lielā mērā atbilda nostāstiem, ka Smouks ne mirkli nešaubījās, ka šie zelta gabali atrasti ezera dibenā. Tā kā vairākas pēdas biezais ledus padarīja ezeru nepieejamu, Smoukam neatlika nekas cits kā dienas vidū no augstās kraujas uzmest atvadu skatienu savam atradumam.
— Lieliski, mister Ezer, — viņš teica. — Tikai palieciet tepat. Es atgriezīšos, lai nosusinātu jūs, ja vien mani nepiemeklēs nelaime. Es nezinu, kā esmu šeit nokļuvis, bet es to uzzināšu, iedams atpakaļ.
Pēc četrām dienām nelielā ielejā aizsaluša strauta mala zem viesmīlīgām eglēm Smouks sakūra uguni. Kaut kur tur, baltajā anarhijā viņam aiz muguras, atradās Pārsteigumu ezers — kaut kur, bet viņš nezināja, kur īsti, jo, simts stundu lauzdamies uz priekšu cauri sniegam, kas ķepēja ciet acis, bija pazaudējis ceļu un vairs nezināja, kāds virziens ir aizmugurē. Smouks jutās kā no murgaina miega pamodies. Viņš nevarēja skaidri pateikt, vai pagājušas četras dienas vai nedēļa. Viņš bija gulējis kopā ar suņiem, lauzis ceļu pāri neskaitāmām pārejām, bridis pa dīvainām spirāliskām ielejām, kas izbeidzās ieplakās, divas reizes sakūris uguni un atkausējis brieža gaļu. Un te nu viņš bija kārtīgi paēdis un ierīkojis kārtīgu nometni. Vētra bija norimusi, laiks kļuva skaidrs un auksts. Zeme atkal izskatījās prātīga. Strauts, pie kura Smouks bija apmeties, izskatījās kā jau strauts un, kā jau tam jābūt, tecēja uz dienvidrietumiem. Bet Pārsteigumu ezers viņam bija pazudis tāpat, kā bija pazudis visiem līdzšinējiem meklētājiem.