Pusdienu gājis lejup pa straumi, Smouks nonāca ielejā, kurā tecēja kāds lielāks strauts; viņš nosprieda, ka tam jābūt Makveščenas strautam. Te viņš nošāva briedi, un atkal katram sunim vajadzēja nest uz muguras piecdesmit mārciņas gaļas. Iedams lejup pa Makveščenu, Smouks uzdūrās kamanu ceļam. Pēdējais sniegs bija to aizputinājis, bet apakšā taka bija pamatīgi nomīdīta. Viņš secināja, ka pie Makveščenas ierīkotas divas nometnes un ka šis ceļš savieno tās. Acīmredzot viņš bija atradis Divas Būdas, un tā bija viszemākā nometne, tāpēc Smouks gāja uz leju gar strautu. _
Bija četrdesmit grādu zem nulles, kad Smouks tovakar ierīkoja nometni, un iemigdams viņš domāja par cilvēkiem, kuri bija atklājuši Divas Būdas, un par to, vai nākamajā dienā izdosies aizkļūt līdz tām. Jau mazā gaismiņā viņš bija ceļā un vieglā solī gāja pa pusaizputinātajām pēdām, ar plēvainajām slēpēm pieplacinādams svaigo sniegu, lai suņi negrimtu tajā.
Un tad kādā upes likumā ar viņu notikās kaut kas negaidīts., Smoukam likās, ka viņš vienlaikus izdzird un sajūt. Labajā pusē nosprakstēja šautene, un lode, pleca augstumā izurbusies cauri viņa biezajai parkai un vilnas jakai, ar sava trieciena spēku lika viņam izdarīt pusapgrie- zienu. Viņš sagrīļojās uz slēpēm, lai noturētu līdzsvaru, un šajā mirklī izdzirdēja otru šāvienu. Šoreiz viņam netrāpīja nemaz. Smouks vairs negaidīja: viņš pa sniegu metās uz simts pēdu attālo koku puduri, kas auga krastā un varēja noderēt par aizsegu. Šautene nosprakstēja vēlreiz un vēlreiz, un Smoukam radās nepatīkama sajūta, ka pa muguru tek kaut kas silts.
Viņš uzrāpās krastā un kopā ar suņiem, kas vīstījās nopakaļ, paslēpās kokos un krūmos. Noņēmis slēpes, viņš paliecās uz priekšu un uzmanīgi paskatījās apkārt. Nekas nebija redzams. Šāvējs droši vien mierīgi gulēja starp kokiem pretējā krastā.
— Ja vēl kādu laiciņu nekas nenotiks, — viņš pēc pusstundas teica sev, — es līdīšu ārā un sakuršu uguni, citādi nosaldēšu sev kājas. Dzeltenģīmi, ko tu iesāktu, ja gulētu sniegā, juzdams, ka asinsriņķošana kļūst aizvien vārgāka, un kāds mēģinātu nolaist tevi no kātiem?
Viņš parāpās dažus jardus atpakaļ, pamīdīja sniegu, nodejoja žigu, kas atdeva kājām asiņu siltumu, un tādējādi varēja izturēt vēl pusstundu. Šajā laikā viņš lejāk izdzirdēja suņu zvārgulīšu šķindoņu., Palūkojies ārā, Smouks ieraudzīja upes līkumā parādāmies kamanas. Tajās sēdēja viens vienīgs cilvēks, kas turēja rokā šķeistu un nūjināja suņus. Pirmais iespaids bija satriecošs, tāpēc ka tā bija pirmā cilvēciskā būtne pēc trijām nedēļām, kopš Smouks bija izšķīries ar Mazo. Bet pēc tam viņam ienāca prātā iespējamais slepkava, kas bija paslēpies pretējā krastā.
Pats nerādīdamies, Smouks brīdinoši uzsvilpa. Cilvēks nedzirdēja un tikai traucās uz priekšu. Smouks uzsvilpa vēlreiz, tagad jau skaļāk. Cilvēks uzsauca suņiem, apstādināja tos un ieraudzīja Srnouku tieši tad, kad nosprakstēja šautene. Pēc brīža Smouks izšāva uz skaņas pusi.
Cilvēkam uz upes bija trāpīts uzreiz. Stiprais trieciens lika viņam sagrīļoties. Viņš smagi atkrita kamanās un, jau krizdams, mēģināja noņemt no pleca šauteni. Pūlēda- m4eš'dāMt to pie pleca, svešais it kā pārlūza viduklī un lēnām noslīga kamanās sēdus. Pēkšņi viņš nemērķēdams izšāva un atmuguriski nogāzās šķērsām pāri kamanu stūrim, tā ka Smouks varēja saredzēt tikai viņa kājas un vēderu.
Lejā atkal bija dzirdama zvārgulīšu šķindoņa. Cilvēks kamanās nekustējās. Līkumā parādījās trīs kamanas vairāku cilvēku pavadībā. Smouks brīdinoši iekliedzās, bet viņi jau bija redzējuši, kādā stāvoklī ir pirmās kamanas, un steidzās tām klāt. No pretējā krasta vairs nešāva, un Smouks, pasaucis suņus, izgāja no savas slēptuves. Nule atbraukušie iekliedzās, un divi no viņiem, novilkuši dū- ratņus no labās rokas, pavērsa pret Smouku savas šautenes.
— Nāc šurp, neģēlīgais slepkava! — pavēlēja viens no viņiem, vīrs ar melnu bārdu. — Un tūlīt met sniegā savu šauteni!
Smouks brīdi vilcinājās, tad nosvieda ieroci un gāja pretī svešajiem.
— Pieej pie viņa, Lūis, un paņem viņa ieroci, — melnbārdis pavēlēja.
Lūiss, tāds pats Kanādas francūzis kā pārējie četri, tā nosprieda Smouks, paklausīja. Pārmeklējot atrada tikai mednieka nazi, ko Smoukam tūlīt atņēma.
— Nu, sveši niek, ko jūs sacīsiet sevis aizstāvēšanai, pirms es jūs nošauju? — jautāja melnbārdis.
— Ka jūs maldāties, uzskatīdami mani par šī cilvēka slepkavu, — Smouks atbildēja.
Viens no ceļiniekiem iekliedzās. Viņš bija pagājies gar takas malu un atradis Smouka pēdas, kas bija atstātas, meklējot glābiņu krastā. Cilvēks izskaidroja sava atraduma jēgu.