— Kālab jūs nogalinājāt Džo Kineidu? — jautāja mcln- bārdainais.
— -Es jums saku, ka ,,» — Smouks iesāka.
— Kāda jēga runāšanai! Mēs pieķērām .jūs nozieguma vietā. Te palika jūsu pēdas, kad jūs izdzirdējāt viņu braucam. Jūs paslēpāties aiz kokiem un izšāvāt uz viņu. Izšāvāt no neliela attāluma un nevarējāt netrāpīt, Pjēr, aizej un atnes 'šauteni, ko viņš nometa.
— Būtu jūs man labāk pastāstījuši, kas tad īsti ir noticis, — ieteicās Smouks.
— Muti cieW — uzkliedza melnbārdis, — Es domāju, ka jūsu šautene pastāstīs mums visu.
Visi pētīja Smouka ieroci, izmēzdami un saskaitīdami patronas un no abiem galiem aplūkodami stobru.
— Viens šāviens, — secināja melnbārdis.
Pjērs, kuram nāsis bija izpletušās un trīsēja kā briedim, paostīja aptveri.
— Šauts pavisam nesen, — viņš teica.
— Lode ieurbusies viņam mugurā, — sacīja Smouks. — Viņš paskatījās uz mani, kad lode trāpīja viņam. Redzat, šauts no otra krasta.
Melnbārdis dažas sekundes apdomāja šo pieņēmumu, tad papurināja galvu.
— Nē, tas neies cauri. Jūs nogaidījāt, kad viņš pagriezīsies pret otru krastu, un tad ielaidāt viņam lodi mugurā. Ei, zēni, paskrieniet kāds pa taku un paskatieties, vai kādas pēdas neved uz to krastu!
Atbilde skanēja, ka sniegs esot neskarts. Neesot pat slēpju pēdu. Melnbārdis, kas bija noliecies pār mirušo, izslējās taisni ar pūkainu zvērādas lēkšķi rokā. Pārgriezis to, viņš vidū atrada lodi, kas bija caururbusi ķermeni. Lodes smailais gals bija saplacināts līdz pusdolāra lielumam, bet resnais, ar tēraudu apvilktais gals bija vesels. Viņš salīdzināja to ar patronu, kas bija izņemta no Smouka patronjostas.
— Te, svešiniek, pierādījumi ir tik skaidri, ka pat aklu varētu pārliecināt. Smailais gals lodei ir mīksts, bet strupais — ar tērauda apvalku. Jūsējās ir tādas pašas. Tā ir trīsdesmit — trīsdesmit, jūsējā arī trīsdesmit — trīsdesmit. Tās ražojusi Dž. un T. Ieroču sabiedrība, jūsējo ražojusi tā pati Dž. un T. Ieroču sabiedrība. Bet tagad pāriesim pāri uz otru krastu un palūkosimies, kā jūs to esat nostrādājis.
— Uz mani pašu šāva no krūmiem, — taisnojās Smouks. — Paskatieties uz caurumu manā parkā.
Kamēr melnbārdis aplūkoja caurumu, viens no ceļiniekiem attaisīja nogalinātā šautenes aptveri. Visiem kļuva skaidrs, ka no šī ieroča ir izšauts tikai vienu reizi. Tukšā čaulīte vēl bija patrontelpā.
— Trakoti žēl, ka nabaga Džo netrāpīja jums tā pa īstam, — ar rūgtumu sacīja melnbārdis. — Bet viņš ir iztaisījis diezgan labu caurumu. Ejiet, jūs!
— Vispirms pameklējiet otrā krastā, — uzstāja Smouks,
— Apklustiet un nāciet šurpu, lai runā fakti.
Viņi atstaja taku tajā pašā vietā, kur to bija darījis Smouks, uzkāpa pa to krastā un iegāja kokos.
— Šajā vietā viņš ir lēkājis, lai sasildītu kājas, — rādīja Lūiss. — Šeit viņš ir līdis uz vēdera. Bet te atspiedM uz elkoņa, lai šautu ..«
— Un, dieva vārds, te ir tukšā čaulīte, ko viņš izsviedis! — melnbārdis darīja zināmu savu atklājumu. — Puiši, mums atliek tikai viens ..,
— Jums derētu pajautāt man, kā es izšāvu, — Smouks pārtrauca viņu.
— Ja jūs vēlreiz jauksieties starpā, es jums ietriekšu zobus rīklē. Uz jautājumiem varēsiet atbildēt vēlāk. Puiši, mēs esam kārtīgi cilvēki un rīkojamies pēc likuma, un arī šoreiz mums jārīkojas saskaņā ar likumu. Pjēr, cik tālu, pēc tavām domām, mēs esam nokļuvuši?
— Divdesmit jūdzes, manuprāt, būs noteikti.
— Labi. Mēs noglabāsim proviantu un vedīsim viņu un nabaga Džo uz Divām Būdām. Es domāju, ka ar to, ko mēs te redzējām, pietiek, lai apgrieztu šim zellim sprandu.
Trīs stundas pēc mijkrēšļa iestāšanās nogalinātais, Smouks un viņa sagūstītāji sasniedza Divas Būdas. Zvaigžņu gaismā Smouks varēja sajaust sešas vai vairākas būdas, kas nesen bija uzceltas ap lielāku un vecāku būdu tajā pašā lēzenajā krastā. Iegrūsts šajā vecākajā būdā, viņš ieraudzīja, ka tajā jau apmeties jauns milzīga auguma vīrietis ar savu sievu un akls sirmgalvis. Sieviete, kuru vīrs sauca par Lūsiju, bija ražena — kā jau pierobežas iedzīvotāja. Sirmgalvis, kā Smouks uzzināja vēlāk, daudzus gadus bijis mednieks pie Stjuartas un pērnziem galīgi zaudējis acu gaismu. Smouks uzzināja arī to, ka nometni pie Divām Būdām pagājušajā ziemā ierīkojuši kādi desmit cilvēki, ieradušies te ar sešām laivām, kas bijušas pilnas ar proviantu. Te viņi atraduši aklo mednieku un netālu no sirmgalvja būdas uzcēluši savējās. Tie, kuri ieradušies vēlāk, braukdami pa ledu ar suņiem, trīskāršojuši iedzīvotāju skaitu. Nometnē bijis ļoti daudz gaļas, atklātas ari labas un bagātas zelta smiltis, kas pašlaik tiek izmantotas. A —
Piecās minūtēs istabā bija sapulcējušies visi Divu Būdu iemītnieki. Smouks, kam rokas un kājas bija sasietas ar briežādas siksnām, neviena neievērots, sēdēja kaktā. Viņš saskaitīja trīsdesmit astoņus cilvēkus, mežonīgus un rupjus ļaudis, kuri visi bija Savienoto Valstu pierobežas iedzīvotāji vai arī ienācēji no Augšējās Kanādas. Sagūstītāji vēl un vēlreiz pārstāstīja, kā viss noticis, un katrs no viņiem stāvēja satrauktas un saniknotas grupas centrā. Jau atskanēja balsis: «Nolinčosim viņu uz vietas! Kas tur ko gaidīt!» Kādu milzīgu īru vajadzēja turēt ciet ar spēku, lai viņš nemestos virsū neaizsargātajam gūsteknim un nesāktu viņu sist.
Skaitīdams klātesošos, Smouks pamanīja pazīstamu seju. Tas bija Brēks, cilvēks, kura laivu viņš bija izvadījis cauri krācēm. Smouks brīnījās, kāpēc viņš nenāk klāt un nerunā ar viņu, bet pats neizrādīja, ka būtu pazinis Brēku. Vēlāk, kad Brēks, aizsedzis seju, deva viņam zīmi, Smouks saprata.