Melnbārdis, ko Smouks dzirdēja saucam par Eliju Hār- dingu, darīja galu spriedelēšanai, vai gūsteknis ir vai nav jālinčo tūlīt.
— Rimstieties! — viņš uzkliedza. — Turiet ciet žaunas! Šis vīrs pieder man. Es viņu noķēru un atvedu uz šejieni. Jūs domājat, ka es vedu viņu visu šo ceļu, lai te nolin- čotu? Ne par kādu naudu! To es varēju nostrādāt pats, kad dabūju viņu rokā. Es atgādāju viņu uz šejieni, lai godīgi un taisnīgi tiesātu, t un zvēru pie dieva, ka viņš tiks tiesāts godīgi un taisnīgi. Viņš ir sasiets ļoti stingri. Lai guļ uz kādas lāvas līdz rītam, bet rīt tepat arī noturēsim tiesu.
Smouks pamodās. Ledaina pūsma kā lāsteka iedūra viņam plecā, tāpēc ka viņš gulēja ar seju pret sienu. Tikko piesiets pie lāvas, viņš nebija jutis šo pūsmu, un tagad piecdesmit grādu aukstais āra gaiss, ielauzdamies karstajā telpā, pietiekami skaidri liecināja, ka otrpus sienas kāds izrāvis baļķu starpās sabāztās sūnas, Smouks izliecās tik daudz, cik ļāva sasēji, izstiepa kaklu uz priekšu un ar lūpām gandrīz skāra šķirbu.
— Kas tur ir? — viņš čukstēja.
— Brēks, — skanēja atbilde. — Esiet uzmanīgs un netaisiet troksni. Gribu iedot jums nazi.
— Nav vērts, — atsaucās Smouks. — Es ar to neko nevarēšu izdarīt. Rokas man ir savalgotas uz muguras, un es esmu stingri piesiets pie lāvas kājas. Bez tam jūs nemaz nevarat iebāzt nazi pa šo caurumu. Bet kaut kas ir jādara. Šie zeļļi tīko pakārt mani, bet jūs taču zināt, ka es neesmu nogalinājis šo cilvēku.
— Jums tas nemaz nebija jāsaka, Smouk. Un, ja ari jūs būtu viņu nogalinājis, tad jums būtu savi iemesli. Bet neba tas šobrīd ir galvenais. Es gribu dabūt jūs laukā no turienes. Šie vīri ir īsti cietgalvji. Jūs jau viņus redzējāt. Viņi dzīvo nošķirti no visas pārējās pasaules, tāpēc ir noteikuši un realizē paši savus likumus, sasaucot zelta meklētāju sapulces. Divus vīrus viņi jau sodījuši — tie abi zaguši pārtiku. Vienu padzinuši no nometnes, neiedodami līdzi ne unci pārtikas, ne vienu pašu sērkociņu. Viņš nogājis apmēram četrdesmit jūdzes un pāris dienu nomocījies, kamēr nosalis. Pirms divām nedēļām viņi padzinuši "otru zagli. Tam ļāvuši izvēlēties: vai nu lai iet bez pārtikas, vai arī par katru dienas devu saņem desmit pletnes. Viņš izturējis četrdesmit pletnes, bet pēc tam zaudējis samaņu. Tagad viņi dabūjuši savos nagos jūs un visi kā viens ir pārliecināti, ka jūs esat nogalinājis Kineidu.
— Cilvēks, kas nogalināja Kineidu, šāva arī uz mani. Viņa lode ieskrambāja ādu man uz pleca. Panāciet, lai atliek tiesu, kamēr kāds aiziet uz to krastu un pārmeklē vietu, kur bija slēpies slepkava.
— Nav nekādas jēgas. Viņi visi paļaujas uz Hārdingu un pieciem francūžiem, kas bija kopā ar viņu. Turklāt viņi pagaidām vēl nevienu nav pakāruši un degtin deg nepacietībā izdarīt to. Dzīve, redzat, ir diezgan vienmuļa. Nekas prātīgs viņiem nav trāpījies, bet dzīties pakaļ Pārsteigumu ezeram viņiem ir apnicis. Ziemas sākumā viņi drusku pagājās, bet tagad tas ir pāri. Bez tam viņus sāk piemeklēt skorbuts, un vispār viņi ir pamatīgi sadusmojušies.
— Un tā vien rādās, ka viņi grib izgāzt dusmas uz mani, — teica Smouks. — Sakiet, Brek, — kā jūs iekūla- ties šajā dieva aizmirstajā kompānijā?
— Kad biju iezīmējis pie Skvokrīkas zemes gabalus un dabūjis dažus cilvēkus, kas tur strādātu, devos pa Stjuartu uz augšu, cerēdams atrast Divas Būdas, Viņi mani nepieņēma, tāpēc es sāku strādāt augstāk pie Stjuartas. Tikai vakar es atgriezos šeit.
— Vai atradāt ari kaut ko?
Neko lielu. Bet es izgudroju kādu hidraulisku ierīci, un tā, pēc mana prāta, dos labus rezultātus, kad zeme modīsies. Tas ir zelta bagars.
— Pagaidiet, — Smouks pārtrauca viņu. — Nerunājiet kādu brīdi. Ļaujiet man padomāt.
Apsverot kādu domu, kas viņam pēkšņi bija ienākusi prātā, Smouks skaidri sadzirdēja gulētāju krākšanu.
— Sakiet, Brek, — vai viņi ir attaisījuši vaļā gaļas maisus, kurus nesa mani suņi?
— Kādus pāris maisus ir attaisījuši. Es noskatījos. Viņi sanesa tos Hārdinga būdā.
— Vai viņi kaut ko atrada?
— Gaļu.
— Labi. Sameklējiet brūnu audekla saini, kas pārsiets ar briežādas siksnām. Tajā jūs atradīsiet dažas mārciņas smagus zelta tīrradņus. Ne jūs, ne kāds cits nav redzējis šajā zemē tādu zeltu. Un, lūk, kas jums jāizdara. Klau4 sieties!
Pēc ceturtdaļstundas, kārtīgi noinstruēts un žēlodamies par nosaldētajiem pirkstiem, Brēks aizgāja. Smouks, spraugas tuvumā apsaldējis degunu un vienu vaigu, pusstundu berzēja tos gar segām, kamēr siltums un atgriezušos asiņu dūrieni pārliecināja viņu, ka viņš var nebažīties par savu miesu.
— Tagad man ir pilnīgi skaidrs. Nevar būt ne mazāko šaubu, ka viņš nogalinājis Kineidu. Pagājušo nakti mēs dzirdējām visus sīkumus. Kāda jēga atkal klausīties to visu? Es balsoju: vainīgs!
Tā sākās Smouka tiesa., Runātājs, zaļoksnējs, dūšīgs vīrs no Kolorādo, pauda savu sašutumu un neapmierinātību, kad Hārdings, noraidījis viņa priekšlikumu, pieprasīja, lai tiesāšana notiktu pēc visiem likumiem, un ierosināja vienu no klātesošajiem, Šanku Vilsonu, izvēlēt par tiesnesi un sapulces vadītāju. Žūrijā ietilpa Divu Būdu iedzīvotāji, taču pēc neilgām pārrunām nosprieda, ka vienīgajai sievietei Lūsijai nav tiesību balsot, vai Smouks ir vai nav vainīgs.
Kamēr tas viss notika, Smouks, nosēdināts kaktā uz lāvas, ieklausījās paklusajā sarunā starp Brēku un vienu no zelta meklētājiem.
— Vai jums nebūtu piecdesmit mārciņu miltu, ko man pārdot? — jautāja Brēks.
— Jums nepietiks smilšu, lai samaksātu man tik, cik es prasīšu, — skanēja atbilde.
— Es došu jums divsimt.
Otrs pašūpoja galvu.
— Trīssimt. Trīssimt piecdesmit.