Kad cena bija sasniegusi četrus simtus, cilvēks piekrītoši pamāja ar galvu un teica:
— Nāciet līdzi uz manu būdu un nosveriet smiltis.
Abi izlauzās līdz durvīm un izgāja ārā. Pēc dažām minūtēm Brēks atgriezās viens.
Hārdings kaut ko liecināja, kad Smouks ieraudzīja, ka durvis klusiņām atveras un spraugā seju pabāž cilvēks, kas bija pārdevis miltus. Viņš taisīja grimases un izteiksmīgi māja ar roku kādam, kas sēdēja būdā netālu no krāsns, līdz beidzot tas piecēlās un sāka spiesties uz durvju pusi.
— Uz kurieni tu, Sem? — noprasīja Šanks Vilsons.
— Pēc mirkļa būšu atpakaļ, — atbildēja Sems, — Man drusciņ jāiziet.
Smoukam atļāva jautāt lieciniekiem, un viņš atradās tieši Hārdinga jautājumu krustugunīs, kad ārā iesmilkstējās kamanās iejūgti suņi un nočīkstēja slieces. Kāds no tuvāk pie durvīm sēdošajiem palūkojās laukā.
— Tas ir Sems ar savu biedru. Aiznesās pa ceļu uz Stjuartas upi, — pavēstīja tas, kurš bija visu redzējis.
Pusminūti neviens nebilda ne vārda, bet cilvēki zīmīgi saskatījās, un pārpildīto istabu pārņēma tāds kā vispārējs nemiers. Smouks pašķielēja uz Brēku, Lūsiju un viņas vīru, kuri sačukstējās.
— Turpiniet! — Šanks Vilsons nepacietīgi uzrunāja Smouku. — Ātrāk izbeidziet to iztaujāšanu. Mēs zinām, ko jūs gribat pierādīt: ka otrs krasts netika pārmeklēts. Liecinieki nepastāv uz to. Mēs arī nepastāvam. Tas nebija nepieciešams. Nekādas pēdas neveda uz otru krastu. Sniegs nebija nomīdīts.
— Un tomēr otrā krastā bija kāds cilvēks, — Smouks palika pie sava.
— Nepūlieties laist miglu acis, jaunais cilvēk. Makveš- čenā mūsu nav sevišķi daudz, un mēs zinām par katru no mums.
ntrrn Kas tas bija par cilvēku, ko jūs pirms divām nedēļām padzināt no nometnes? — jautāja Smouks.
— Alonso Miramars. Viņš bija meksikānis. Bet kāds šim pārtikas zaglim sakars ar to?
— Nekāds, ja neņem vērā to, ka jūs nekā nezināt par viņu, tiesneša kungs.
— Viņš devās pa upi uz leju, nevis uz augšu,
— Kā jūs zināt, uz kurieni viņš devās?
— Es redzēju viņu aizejam.
— Un tas ir viss, ko jūs zināt par viņu, kopš viņš aizgājis?
— Nē, jaunais cilvēk, nav viss. Es zinu, mes visi zinām, ka viņam bija līdzi pārtika četrām dienām, bet nebija šautenes, ar ko nošaut kādu dzīvnieku. Ja viņš nav nokļuvis līdz kādai apmetnei pie Jukonas, tad sen jau ir nolicis karoti.
— Es domāju, ka jums ir zināmas arī visas šautenes šajā novadā, — dzēlīgi piezīmēja Smouks.
Šanks Vilsons noskaitās.
— Spriežot pēc jautājumiem, kurus jūs gāžat man virsū, jūs acīmredzot domājat, ka apsūdzētais esmu es. Lūdzu nākamo liecinieku. Kurš ir francūzis Lūiss?
Kamēr Lūiss nāca uz priekšu, Lūsija atvēra durvis,
— Uz kurieni jūs? — uzsauca Šanks Vilsons.
— Es domāju, ka man te nav ko palikt, — izaicinoši atbildēja sieviete. — Tiesību vēlēt man nav, turklāt mana būda ir tā piebāzta, ka man trūkst gaisa.
Pēc dažām minūtēm arī Lūsijas vīrs izgāja laukā. Tiesnesis par to uzzināja tikai tad, kad aizvērās durvis.
— Kas tur izgāja? — viņš pārtrauca Pjēra stāstījumu.
— Bills Pībodijs, — kāds atbildēja. — Teica, ka gribot kaut ko pajautāt sievai un tūlīt būšot atpakaļ.
Taču būdā ienāca nevis Bills, bet Lūsija. Viņa novilka kažoku un iekārtojās pie krāsns.
Es uzskatu, ka nav vajadzības uzklausīt pārējos lieciniekus, — teica Šanks Vilsons, kad Pjērs bija beidzis. — Mēs zinām, ka viņi var minēt tikai tos pašus faktus, kurus te jau dzirdējām. Paklausieties, Sorensen, ejiet un atvediet Billu Pībodiju atpakaļ. Mēs īsi un aši nobalsosim par spriedumu. Bet tagad, svešiniek, varat piecelties un izklāstīt pēc sava prāta, kā tas viss notika. Mēs pa to laiku laidīsim apkārt abas šautenes, munīciju un lodes, kuras nogalinājušas Kineidu.
Kad Smouks bija pastāstījis par savu ierašanos šajā zemē un sāka aprakstīt, kā viņam pašam uzbrukts no paslēptuves un kā viņš bijis spiests meklēt glābiņu krastā, viņu pārtrauca sašutušais Šanks Vilsons.
— Jaunais cilvēk, kāda jēga jums tā zvērēt par savu nevainību? Jūs tikai tērējat dārgo laiku. Jums, protams, ir tiesības melot, lai glābtu savu kaklu, bet mums nav nekādas patikas klausīties tādas muļķības. Šautene, munīcija un lode, kas nogalinājusi Džo Kineidu, liecina pret jums ,,, Kas tur notiek? Atveriet kāds durvis!
Istabā ielauzās sals, kas telpas siltumā ieguva apveidu un substanci, bet pa atvērtajām durvīm bija dzirdama suņu ķiukstēšana, tiem strauji attālinoties.
— Tas ir Sorensens un Pībodijs! — kāds iekliedzās. — Viņi pātago suņus un joņo lejup pa upi!
— Ko tas nozīmē, velns parāvis? — Šanks Vilsons brīdi klusēja un, žokli atkāris, skatījās uz Lūsiju. — Ceru, ka jūs varat paskaidrot, misis Pībodija.
Sieviete papurināja galvu un saknieba lūpas. Tad Šanks Vilsons pievērsa dusmu un aizdomu pilno skatienu Brēkām.
— Es domāju, ka jaunatnācējs, ar kuru jūs pļāpājāt, varēs kaut ko paskaidrot, ja vien viņam labpatiks.
Tagad visu skatieni pievērsās'Brekam, kurš jutās gaužām neērti.
— Sems pirms iziešanas sačukstējās ar viņu, — kāds sacīja.
— Paklausieties, mister Brek, — turpināja Šanks Vilsons. — Jūs pārtraucāt sēdi, un jums jāpaskaidro, ko tas viss nozīmē. Par ko jūs tur sačukstējāties?
Brēks bikli nokremšļojās, tad atbildēja:
— Es gribēju nopirkt mazliet pārtikas.
— Par ko?
— Par zelta smiltīm, par ko gan citu.
— Kur jūs tās dabūjāt?
Brēks neatbildēja.
— Viņš blandījās gar Stjuartu, — kāds labprāt pastāstīja. — Pirms nedēļas es medīdams pagāju garām viņa nometnei. Un man gribas teikt, ka viņš izturējās dikti aizdomīgi.