— Jums taisnība, — noducināja kapteinis. — Lielais Olafs ir pirmais gājējs Jukonā. Es nešaubos, ka viņš pašam sātanam parādīs garu degunu, kad sacentīsies ar to iešanā pa sniegu un ledu. Tūkstoš astoņi simti deviņdesmit piektajā gadā viņš piegādāja valdības depešas un izdarīja to pēc tam, kad divi kurjeri bija nosaluši Cilkutā, bet trešais Trīsdesmitajā Jūdzē iegāzies neaizsalušā ūdenī.
Smouks bez sevišķas steigas bija aizbraucis līdz Mono- krīkai, baidīdamies nogurdināt suņus pirms galvenajām sacīkstēm. Turklāt viņš bija sīki iepazinies ar katru nobraukto jūdzi un iezīmējis vietas, kur būs jāmaina suņi.
Sacīkstēs bija nolēmuši piedalīties tik daudz ]aužu, ka simts desmit jūdžu garais ceļa gabals atgādināja gandrīz nepārtrauktu ciemu. Suņu maiņas punkti bija ik uz sola* Fon Šrēderam, kas piedalījās sacīkstēs tikai sporta pēc, bija ne vairāk, ne mazāk kā vienpadsmit suņu pajūgu, lai varētu nomainīt tos pēc katrām desmit jūdzēm. Arizona Bills bija spiests apmierināties ar astoņiem pajūgiem. Lielajam Olafam bija septiņi pajūgi — tikpat daudz, cik Smoukam. Bez viņiem sacīkstēs piedalījās vēl vairāk nekā četrdesmit cilvēku. Ne jau katru dienu, pat šajos zelta ziemeļos, balva par suņu sacīkstēm bija miljons dolāru. Visa zeme bija pilna ar suņiem. Neviens ātrs un izturīgs dzīvnieks neizvairījās no smalkās sukas, kura pārmeklēja it visas ielejas un nometnes, un trakā spekulācija uzskrūvēja suņu cenas divkārt un pat četrkārt.
«Trešais numurs» lejpus Diskaverijas atradās desmit jūdzes no Monokrīkas ietekas. Atlikušās simt jūdzes vajadzēja braukt pa Jukonas ledainajām krūtīm. Pašā trešajā numurā bija piecdesmit teltis un vairāk nekā trīssimt suņu. Vecie mieti, kurus pirms diviem mēnešiem bija iedzinis Sairuss Džonsons, vēl stāvēja savās vietās, un visi atbraucēji bija izlīkumojuši starp tiem, tāpēc ka pirms suņu sacīkstēm vajadzēja notikt sacensībām skriešanā un šķēršļu pārvarēšanā. Katram dalībniekam pašam vajadzēja iezīmēt savus pieteikumus, proti, iedzīt divus centrālos un četrus stūra mietus un divas reizes šķērsot gravu, iekams viņš drīkstēja doties uz Dausonu ar suņiem.
Bez tam bija zināms, ka nebūs nekādu «agro putniņu». Ne ātrāk kā pulksten divpadsmitos naktī uz piektdienu bija atļauts atstāt zemes gabalā jaunus pieteikumus, un, pirms pulkstenis nebija nositis divpadsmit, neviens nedrīkstēja iedzīt mietu. Tādu rīkojumu bija devis inspektors Dausonā, un kapteinis Konsedains bija nosūtījis nelielu jātnieku policijas nodaļu, kas gādātu, lai šis rīkojums tiktu izpildīts. Domstarpības bija radušās jautājumā par atšķirību starp saules laiku un policijas laiku, bet kapteinis Konsedains bija pavēlējis skaitīt laiku pēc policijas pulksteņa, tas ir, pēc leitnanta Polloka pulksteņa.
Taka uz Mono veda pa līdzenu strauta gultni, nebija platāka par divām pēdām un atgādināja gropi, kuras abās pusēs slējās mēnešiem ilgi krājušās sniegkupenas. Visi bija noraizējušies, kā pa tādu šauru ceļu varēs tikt uz priekšu vairāk nekā četrdesmit kamanu un trīssimt suņu.
— Jā, — teica Mazais, — tur būs tik ellīga putra kā vēl nekad. Es, Smouk, neredzu citas izejas kā drāzties iekšā taisni pašā jūklī un izlauzties cauri. Ja visa upīte būtu klāta ar gludu ledu, tik un tā nepietiktu vietas ducim pajūgu uzreiz. Es jaušu, ka visi saskries vienā čupā jau pirms nostāšanās rindā. Ja kāds maisās tev pa kājām, ļauj man pataisīt viņu mīkstu.
Smouks paraustīja plecus un iesmējās tā, it kā nebūtu vienis prātis ar Mazo.
— Nē, tu to nedarīsi! — satraukts iekliedzās viņa biedrs. — Lai notiktu kas notikdams, tu nedrīksti ciest. Tu taču nevari simts jūdzes trenkt suņus ar apdauzītu roku, bet tas var gadīties, ja tu iegāz kādam pa žokli.
Smouks pamāja ar galvu,
— Tev taisnība, Mazais. Es nedrīkstu riskēt.
—• Un vēl liec aiz auss, — turpināja Mazais, — ka pirmās desmit jūdzes suņus dzīšu es, bet tu izturies, cik mierīgi vien vari. Es tevi droši vien aizraušu līdz Jukonai. Bet tad būs kārta tev un suņiem. Kā tu domā, kāds plāns ir Srēderam? Viņa pajūgs stāv ceturtdaļjūdzi lejāk pa gravu, un viņš to pazīs pēc zaļās laternas. Bet mēs liksim viņam trūkties. Es vienmēr esmu bijis par sarkano gaismu.
Diena bija skaidra un auksta, bet tad mākoņu sega aizklāja debesu vaigu — un nakts atnāca silta un tumša, vēstīdama sniega tuvošanos. Termometrs rādīja piecpadsmit grādus zem nulles, bet Klondaikas ziemā piecpadsmit grādus zem nulles uzskata par silta laika pazīmi.
Dažas minūtes pirms pusnakts, atstājis Mazo ar suņiem piecsimt jardu zemāk pa gravu, Smouks piebiedrojās pārējiem trešā numura tīkotājiem. Startu gaidīja četrdesmit pieci cilvēki, kas tīkoja pēc miljons dolāriem, kurus Sairuss Džonsons bija atstājis sasalušajā zemē. Katrs turēja rokās sešus mietus un smagu koka vāli un bija ģērbies no blīva auduma šūtā īsam kreklam līdzīgā parkā.
Leitnants Polloks, ievīstījies milzīgā lāčādas kažokā, lūkojās uguns apgaismotajā pulkstenī. Līdz pusnaktij bija atlikusi viena minūte.
— Sagatavojieties! — viņš teica, paceldams labajā rokā revolveri, bet kreisajā — pulksteni.
Četrdesmit piecas kapuces tika atmestas atpakaļ. Četrdesmit pieci roku pāri palika bez cimdiem, un četrdesmit pieci mokasīnu pāri saspringti atspērās piemīdītajā sniegā. Un gluži tāpat četrdesmit pieci mieti ieurbās sniegā un tikpat daudz vāļu pacēlās gaisā.
Atskanēja šāviens, un vāles nolaidās uz mietiem. Sairuss Džonsons bija zaudējis tiesības uz miljonu. Lai novērstu jucekli, leitnants Polloks bija noteicis, ka pirmais jāiedzen zemākais centrālais miets, bet otrais dienvidaustrumu miets un tādā kārtībā visās četrās malās, arī augšējais centrālais iniets uz ceļa.
Smouks iedzina savu mietu un devās tālāk kopā ar vadošo divpadsmitnieku. Stūros bija iededzināti ugunskuri, un pie katra ugunskura stāvēja policists, kas turēja rokā papīra lapu un izsvītroja garām aizskrējušos sacīkšu dalībniekus. Katram vajadzēja nosaukt savu vārdu un parādīt gaismā seju. To darīja, lai izvairītos no fiktīvām personām, kas varēja te paskriet garām pa to laiku, kamēr īstais zelta tīkotājs jau gāja lejup pa gravu.