— Cečako, — noteica meitene.
Vīrietis, kas lētajās biksēs un noplukušajā vilnas jakā izskatījās pēc klaidoņa, dzedri pavīpsnāja, un Kitā uzvirmoja dusmas, lai gan viņš nezināja, kāds tam iemesls. Bet, lai nu kā, viņa ir neparasti skaista meitene, Kits nosprieda, kad pāris devās prom. Viņš pievērsa uzmanību meitenes gaitai un nodomāja, ka pēc tās pazītu viņu pēc tūkstoš gadiem.
— Vai ievērojāt to cilvēku ar meiteni? — satraukts jautāja Kita kaimiņš. — Vai zināt, kas viņš ir?
Kits papurināja galvu.
— Karibu Čārlijs. Man nesen parādīja viņu. Šim vīram Klondaikā vareni laimējies. Vecs iedzīvotājs. Nostrādājis Jukonā gadus divpadsmit. Nesen atbraucis uz šejieni.
— Ko nozīmē «čečako»? — Kits jautāja.
— Jūs esat čečako, un es arī esmu čečako, — paskaidroja svešinieks.
— Var jau būt, ka esmu, bet jums jāpaskaidro, ko tas nozīmē.
— Mīkstpēdrņš.
Ejot atpakaļ uz piekrasti, Kits atcerējās šā vārda nozīmi. Viņam gremzās, ka viņu par mīkstpēdiņu nosaukusi drīzāk maza knīpa nekā sieviete.
Iedams garām saiņu kaudzēm un joprojām nespēdams aizmirst indiāni ar briesmīgi smago nesamo, Kits nolēma pārbaudīt pats savu spēku. Viņš izvēlējās kādu miltu maisu, kas — to viņš droši zināja — svēra tieši simts mārciņas. Kājas izpletis, viņš noliecās pār maisu un , mēģināja dabūt to uz pleciem. Kita pirmais secinājums bija, ka simt mārciņas ir pamatīgs smagums. Nākamais secinājums bija, ka viņa mugura ir tam par vāju. Visu- pēdējais bija lāsts, kad pēc piecām veltīgos pūliņos pagājušām minūtēm viņš nespēkā saļima uz tā paša maisa, ar kuru bija mērojies spēkiem. Kits noslaucīja pieri un pāri maisu kalnam ieraudzīja Džonu Belju, kas lūkojās uz viņu ar saltu izsmieklu.
— Ak dievs! — iesaucās šis izturības apustulis. — Cik vārgulīga paaudze ir nākusi no mūsu klēpjiem! Kad man bija sešpadsmit gadu, es spēlēdamies tiku galā ar tādām lietām.
— Jūs, tēvoci, aizmirstat, ka es neesmu barots ar lāča gaļu! — Kits atcirta.
— Un es spēšu to vēl sešdesmit gadu vecumā.
— Būtu labi, ja jūs man to parādītu.
Džons Belju parādīja arī. Viņam bija četrdesmit astoņi gadi, bet viņš noliecās pār nelaimīgo maisu, satvēra to un nostādīja, lai negāžas, tad, strauji izslējies, uzsvieda plecos.
— Iemaņai jābūt, manu zēn, iemaņai un mugurkaulam.
Kits godbijīgi pacēla platmali.
— Jūs esat brīnums, tēvoci, īsts brīnums. Kā jūs domājat, vai es arī apgūšu šo iemaņu?
Džons Belju paraustīja plecus.
— Mēs vēl nebūsim devušies ceļā, kad tu pacelsi cepuri.
— Jums nav ko baidīties, — izdvesa Kits. — Tur, mums aiz muguras, atrodas O'Hara, rēcošais lauva. Kamēr esmu dzīvs, atpakaļ neiešu.
Kita pirmā pārbaude bija veiksmīga. Viņi salīga indiāņus divarpustūkstoš mārciņu smagās bagāžas aiznešanai līdz Finegana pārejai. Tālāk viņiem vajadzēja nest pašiem. Viņi rēķināja, ka noies vienu jūdzi dienā. Tas likās gaužām viegli… uz papīra. Tā kā Džonam Belju vajadzēja palikt nometnē un gatavot ēdienu, viņš nevarēja piedalīties pārgājienā ar nesamo vairāk kā vienu reizi, tādējādi katram no trim jaunajiem cilvēkiem iznāca nest astoņsimt mārciņu katru dienu vienu jūdzi. Ja katrs sainis svēra piecdesmit mārciņu, tas nozīmēja, ka viņiem katru dienu sešpadsmit jūdzes bija jānoiet ar nesamo un piec- - padsmit jūdzes tukšā.
«Tāpēc ka pēdējo reizi mums nebūs jānāk atpakaļ,» Kits izskaidroja savu iepriecinošo atklājumu. Ar astoņdesmit mārciņu saiņiem katru dienu bija jāveic deviņpadsmit jūdzes, bet ar simts mārciņu saiņiem — tikai piecpadsmit jūdzes.
— Man nepatīk staigāt, — atzinās Kits. — Tāpēc es nesīšu sirnts mārciņas. — Pamanījis neticības ēnu tēvoča sejā, viņš steigšus piebilda:
— Es, protams, pastrādāšu un pavingrināšos. Daži puiši taču iemācās staigāt pa virvi un taisīt visādus trikus. Sākšu ar piecdesmit mārciņām.
Kits tā arī izdarīja un līksmā solī devās ceļā. Viņš nometa maisu nākamajā nometnē un tādā pašā līksmā soli gāja atpakaļ. Tas bija daudz vieglāk, nekā viņš bija domājis. Taču jau pirmās divas jūdzes bija izsmēlušas visus viņa spēkus un atklājušas, cik viņš vājš. Otrs sainis svēra sešdesmit piecas mārciņas. Tas jau bija grūtāk, un Kita solis vairs nebija tik līksms. Vairākas reizes, rīkodamies pēc nesēju parauga, viņš nosēdās zemē, atspiezdamies ar nesamo pret klinti vai kādu celmu. Trešā nasta viņu jau iedrošināja. Viņš uzsēja uz muguras deviņdesmitpiecas mārciņas smagu maisu ar pupām un devās ceļā. Nogājis simts jardu, Kits juta, ka tūlīt saļims. Viņš apsēdās un noslaucīja sviedrus.
— īsi pārgājieni un īsi atpūtas brīži, -— Kits murmināja. — Tur tas suns aprakts.
Dažkārt Kits nenogāja ne simts jardu, un ikreiz, kad viņš pēc īsas atelpas mēģināja pieslieties kājās, nesamais nenoliedzami bija kļuvis smagāks. Viņš smagi els$, .un sviedri viņam plūda straumēm. Nenogājis ne ceturtdaļ- jūdzi, viņš novilka biezo kreklu un pakāra to kokā. Mazliet vēlāk viņš šķīrās arī no cepures. Noklunkurējis pusjūdzi, Kits nosprieda, ka viņam beigas. Savu mūžu viņš nebija tā mocījies un nodomāja, ka nu gan ir gals klāt. Sēdēdams un smagi elšādams, Kits uzmeta skatienu lielajam revolverim un smagajai patronjostai.