Smouks izdzirdēja sadursmes brīkšķi un kņadu, palaida vaļā vedējsuni, uzlēca uz dīseles un pagrieza pajūgu pa labi mīkstajā sniegā, kur dzīvnieki iestiga līdz kaklam. Tas bija bezgala grūts darbs, taču viņš apdzina abus samudžinājušos pajūgus un tālāk laida pa labi iebrauktu ceļu.
Posmam no Sešdesmitās Jūdzes Smouks bija izvēlējies vissliktāko pajūgu, un,'lai gan ceļu te nevarēja pelt, viņš bija noteicis, ka tas nedrīkst būt garāks par piecpadsmit jūdzēm. Vēl diviem pajūgiem vajadzēja nogādāt viņu Dausonā pie inspektora, un šiem pēdējiem posmiem viņš bija atstājis savus labākos suņus. Pats Sitka Čārlijs gaidīja ar astoņiem meilmūtiem, lai izrautos divdesmit jūdzes Smoukam priekšā, bet beigām, piecpadsmit jūdžu garam posmam, bija pietaupījis pats savu pajūgu, no kura nebija šķīries augu ziemu un ar kuru bija devies Pārsteigumu ezera meklējumos.
Abiem sāncenšiem, kurus Smouks bija atstājis sapinušos pie Sešdesmitās Jūdzes, nebija izdevies viņu panākt, taču, no otras puses, arī viņam ar šo pajūgu nebija izdevies panākt nevienu no trim pajūgiem, kas vēl joprojām brauca pa priekšu. Viņa suņi skrēja paklausīgi, kaut gan viņiem trūka izturības un ātruma, un pietika ar nelielu uzsaucienu, lai dzīvnieki darītu visu, kas viņu spēkos, Smoukam neatlika nekas cits kā gulēt uz vēdera un turēties pie dīseles. Laiku pa laikam viņš no tumsas iznira kāda degoša ugunskura gaismas lokā, uz brīdi ieraudzīja zvērādās ietinušos ļaudis gaidām ar iejūgtiem suņiem un atkal ienira tumsā. Viņš veica jūdzi pēc jūdzes, dzirdēdams tikai sāncenšu kamanu čīkstoņu un krakšķus. Viņš pilnīgi automātiski noturējās savā vietā, kad kamanas atsitās pret kaut ko vai palēcās un līkumos sasvērās uz sāniem. Iztēlē bez noteikta iemesla rādījās sejas: smejošā un bezbailīgā Džojas Gastelas seja, kautiņā pie Mono- krīkas sadauzītā un nomocītā Mazā seja un grumbainā, stingā Džona Belju seja, kas šķita kā no tērauda izlieta, tik nesatricināma tā bija savā bardzībā. Brīžiem Smoukam gribējās skaļi kliegt un gavilēt kā negudram, atceroties «Viļņa» redakciju, Sanfrancisko stāstu sēriju, ko viņš bija pametis nepabeigtu, un visus pārējos bezjēdzīgi tukšo dienu niekus.
Ausa pelēks rīts, kad Smouks nomainīja pagurušos suņus ar astoņiem žirgtiem meilmūtiem. Viņi bija vieglāki par hudzoniešiem un spēja skriet ātrāk, un tiešām skrēja nenogurdināmi kā īsti vilki. Sitka Cārlijs nosauca pēc kārtas visus pa priekšu braucošos pajūgus. Pats pirmais bija Lielais Olafs, otrais — Arizona Bills, bet trešais — fon Šrēders. Sie trīs vīri bija paši labākie braucēji visā zemē. īstenībā Smouks vēl nebija izbraucis no Dausonas, kad daudzie derētāji bija izvietojuši viņus šādā secībā. Viņi sacentās, lai tiktu pie miljona, bet citi, minēdami, kāds būs šo sacensību iznākums, bija noslēguši derības par pusmiljonu. Neviens nebija saderējis par Smouku, kuru, lai gan viņš bija veicis vairākus visiem zināmus varoņdarbus, joprojām uzskatīja par čečako, kam vēl daudz jāmācās.
Kad kļuva gaišāks, Smouks ieraudzīja priekšā kamanas, un pēc pusstundas viņa vedējsuns jau mina konkurentam uz papēžiem. Tikai tad, kad braucējs pagrieza galvu, lai sasveicinātos, Smouks pazina Arizona Billu. Fon Srēders acīmredzot bija pabraucis viņam garām. Iemītais ceļš kā šaura lente vijās pa mīksto sniegu, un Smouks vēl pusstundu bija spiests braukt nopakaļ. Tad viņi sasnj^dza, ledus sablīvējumu, aiz kura mazliet zemāk sākās līdzens ceļš. Tur stāvēja vairāki maiņas pajūgi un sniegs bija nomīdīts platā joslā. Piecēlies uz ceļiem, Smouks nošmiuk- stināja pātagu, uzkliedza suņiem un panāca Arizona Billu. Viņš pamanīja, ka Billa labā roka nokarājas kā nedzīva gar sāniem un tāpēc viņš spiests vadīt suņus ar kreiso. Tas sagādāja milzīgas neērtības, tāpēc ka nebija ar ko turēties, un Arizona Billam bieži vien vajadzēja nolaist pātagu, lai neizkristu no kamanām. Smouks atcerējās kautiņu pie trešā numura lejpus Diskaverijas un saprata visu. Mazais bija devis prātīgu padomu.
— Kas noticis? — Smouks apvaicājās, sākdams apdzīt Billu.
— Nezinu, — tas atbildēja. — Tajā kautiņā, jādomā, esmu izmežģījis plecu.
Viņš atpalika ļoti lēni un tomēr, kad parādījās pēdējais apmaiņas punkts, bija palicis veselu pusjūdzi iepakaļ. Priekšā cieši blakus brauca Lielais Olafs un fon Srēders. Smouks atkal piecēlās uz ceļiem un trieca nodzītos suņus tā, kā spēj vienīgi cilvēks, kam piemīt īsta suņu dzinēja instinkts. Viņš piebrauca pavisam klāt fon Šrēdera kamanām, un tādā secībā visas trīs kamanas traucās uz priekšu, kur zemāk aiz kāda ledus krāvuma gaidīja cilvēki un suņi. Līdz Dausonai bija atlikušas piecpadsmit jūdzes.
Fon Srēders, kas visu ceļu bija sadalījis desmit jūdžu garos posmos, bija apmainījis suņus piecas jūdzes atpakaļ un nolēmis mainīt tos pēc nākamajām piecām jūdzēm. Tāpēc viņš dzina suņus, cik ātri vien jaudāja. Lielais Olafs un Smouks apmainīja pajūgus skrējienā, un mundrie dzīvnieki ātri atguva to, ko bija zaudējuši baronam. Lielais Olafs brauca pa priekšu, Smouks sekoja viņam pa šauro taku.
«Tomēr ir labi, bet ne tik labi, kā vajadzētu,» Smouks klusībā pārfrazēja Spensera izteicienu.
No fon Srēdera, kas tobrīd atradās aizmugurē, viņš vairs nebaidījās, bet pa priekšu brauca labākais suņu dzinējs apkaimē. Apdzīt viņu likās neiespējami. Smouks vairākkārt piespieda savu dzinējsuni nogriezties uz sānceļa, bet Lielais Olafs ikreiz aizšķērsoja viņam ceļu un drāzās tālāk. Smouks samierinājās ar to, ka neatpalika no sāncenša, un sadrūmis vilkās viņam astē. Sacensības nebija beigušās, kamēr viens vai otrs nebija uzvarējis, bet piecpadsmit jūdžu garajā ceļā daudz kas varēja gadīties.