— Desmit mārciņu nevajadzīgu krāmu, — viņš nogu- ģoja, ņemdams nost šīs lietas.
Viņš nepapūlējās pat pakārt tās kokā, bet gluži vienkārši ielidināja krūmos. Kad garām sāka plūst nesēju straume, Kits ievēroja, ka citi mīkstpēdiņi ar saviem šaujamajiem rīkojas tāpat.
Viņa īsie atpūtas brīži saruka arvien vairāk. Gadījās, ka viņš nejaudāja noiet vairāk par simts soļiem, un tad biedējoši smagā sirds dauzīšanās, kas atbalsojās ausīs, un nepatīkamais vājums ceļos spieda viņu apstāties. Un šie atpūtas brīži kļuva aizvien garāki. Turpretī smadzenes rosīgi darbojās. Viņam bija jānes smagums divdesmit astoņas jūdzes, tas ir, divdesmit astoņas dienas, bet šī, pēc visa spriežot, bija darba visvieglākā daļa.
— Pagaidiet, kamēr tiksim līdz Cilkutai, — apmetušies atvilkt elpu, viņam teica ceļabiedri. — Tur būs jāķepurojas ar visām četrām.
— Nekādas Čilkutas nebūs, — atbildēja Kits. — Vismaz man ne. Krietnu laiku pirms tam es jau dusēšu savā mazajā gultiņā zem sūnām.
Kits paslīdēja, un necilvēciskā piepūle, kas bija vajadzīga, lai noturētos kājās, nobiedēja viņu. Viņš juta, ka kaut kas viņā pārtrūkst.
— Ja es kaut reizi pakritīšu ar šo nesamo uz muguras, es esmu pazudis cilvēks, — viņš teica vienam no saviem ceļabiedriem.
— Tas nekas, — bēdubrālis atbildēja, — Pagaidiet,
kamēr nonāksim līdz kanjonam. Jums būs jātiek pāri trakojošai straumei pa sešdesmit pēdu garu priedi. Nav ne virves, pie kā pieturēties, nekā, bet ūdens vārās jurns pie pašām kājām. Ja jūs tur iegāzīsieties ar nesamo, ir nedomājiet atbrīvoties no siksnām. Kur kritīsiet, turpat arī noslīksiet.
— Baisi dzirdēt tādas lietas, — Kits atbildēja, juzdamies tik noguris, ka saprata labi ja pusi no teiktā.
— Katru dienu te noiet dibenā kādi trīs četri cilvēki, — zinātājs stāstīja tālāk. — Es reiz palīdzēju izvilkt laukā kādu vācieti. Pie viņa atrada četrtūkstoš banknošu.
— Varen jautri, man jāsaka,, — teica Kits, ar pūlēm pieceldamies un ģenģerēdams tālāk.
Viņš ar savu pupu maisu kļuva par staigājošu traģēdiju. Kits pats sev atgādināja veco jūrasvīru, kas sēdēja mugurā Sindbadam. «Lūk, ko nozīmē «vīrišķīgs brauciens»,» viņš nodomāja. Salīdzinājumā ar to vergošana O'Haram bija gatavā izprieca. Atkal un atkal viņu vilināja doma iemest pupu maisu krūmos, aizlavīties gar nometni līdz piekrastei un iekāpt kādā tvaikonī, lai atgrieztos civilizētā pasaulē.
Taču Kits to nedarīja. Kaut kur dvēseles dziļumos slēpās apņēmība, un viņš pie sevis nemitīgi atkārtoja: «Ja jau citi var izturēt, tad arī es izturēšu.» Šī doma kļuva par kaut ko līdzīgu murgainam vadmotīvam, un Kits buldurēja to visiem, kas gāja garām pa to pašu ceļu. Dažreiz atpūzdamies, viņš ar skaudību vēroja flegmātiskos, izturīgos indiāņus, kas lēni nesa savas smagās nastas. Šie cilvēki, šķiet, nekad neatpūtās, bet gāja uz priekšu ar tādu nosvērtību un pārliecību, kas biedēja Kitu.
Viņš nosēdās zemē un sāka lādēties — ejot viņam nebija spēka lādēties —, un cīnījās ar vilinājumu bēgt atpakaļ uz Sanfrancisko. Vēl nebija nosoļota jūdze, kad viņš mitējās lādēties un sāka raudāt. Šīs asaras liecināja par nespēku un riebumu pašam pret sevi. Ja kāds cilvēks bija galīgi salauzts, tad tas bija viņš. Kad jūdze gāja uz beigām un jau bija saredzama nometne, viņš izmisīgi sasprindzināja spēkus, aiztapa līdz nometnei un tur nogāzās uz mutes, pat nenosviedis no pleciem maisu ar pujpām. Tas Kitu gan nenogalināja, taču viņš nogulēja piecpadsmit minūtes, kamēr sakopoja atlikušos spēkus, lai atraisītu siksnas. Pēc tam viņam kļuva šausmīgi slikti,
un tāda stāvoklī viņu atrada Robijs, kuru bija piemeklējušas tādas pašas nedienas. Robija vārgums uzmundrināja Kitu.
— Ko var citi, varam arī mēs, — viņš teica Robijam, kaut gan sirds dziļumos stipri šaubījās par to.
«Un man ir tikai divdesmit septiņi gadi, un es esmu vīrietis,» Kits vairākkārt sacīja sev turpmākajās dienās. Tas bija nepieciešams. Lai gan nedēļas beigās viņam bija izdevies pārnest savas astoņsimt mārciņas jūdzes attālumā, viņš pats bija nokrities svarā par piecpadsmit mārciņām. Viņa seja bija vāja un izdilusi. Viņam vairs neklausīja nedz locekļi, nedz prāts. Kits nevis gāja, bet vilkās, turklāt atceļā, iedams bez nastas, viņš šļūtēja kājas gandrīz tāpat, kā šļūtēja, stiepdams maisus.
Viņš bija kļuvis par darba lopu. Viņš aizmiga ēzdams, un miegs viņam bija smags kā lopam, izņemot tās dienas, kad Kitam kājas rāva krampji un viņš, sāpju mocīts, nespēja aizmigt. Sāpēja malu maliņas. Kājas bija vienās tulznās, taču tas bija sīkums salīdzinājumā ar drausmīgajiem nobrāzumiem, kurus viņa pēdas dabūja uz ūdens noapaļotajiem akmeņiem Daijas ielejā, pa kuru vajadzēja noiet divas jūdzes. Šīs divas jūdzes nozīmēja trīsdesmit astoņas jūdzes turp un atpakaļ. Kits mazgāja muti vienreiz dienā. Garos, aplauztos un kroplīgos nagus viņš netīrīja nemaz. Siksnu noberztie pleci un krūtis lika viņam domāt — pie tam pirmo reizi ar līdzjūtību — par pilsētas ielās redzētajiem zirgiem.
Smags pārbaudījums, kas bezmaz vai noveda Kitu kapā, bija ēdiens. Neparastais darbs prasīja īpašu uzmanību pievērst ēšanai, bet viņa kuņģis nebija pieradis pie lielajām cūkgaļas porcijām un pretīgajām, rupjajām brūnajām pupām. Iznākums bija tāds, ka kuņģis atteicās strādāt, un dažu dienu laikā iekaisuma radītās sāpes un badošanās gandrīz pieveica Kitu. Bet tad pienāca tā laimīgā diena, kad viņš varēja ēst kā rijīgs dzīvnieks un, acīm vilka izsalkumā zvērojot, prasīja vēl.