Kad viņi bija pārnesuši visu kravu pāri kanjonam, viņi mainīja savu plānu. Bija saņemta vēsts, ka pie Linder- maņa ezera nocirsti pēdējie laivu būvei derīgie koki. Abi brālēni, apkrāvušies ar darbarīkiem, zāģiem, segām un pārtiku, devās ceļā, atstādami visu pārējo mantību Kita un viņa tēvoča pārziņā. Tagad Džons Belju gatavoja ēdienu kopā ar Kitu un viņi abi plecu pie pleca nesa kravu.
Laiks traucās vēja spārniem, un kalnu galotnes jau sāka pārklāties ar pirmo sniegu. Ja ziema pārsteigtu viņus šaipus jūras šauruma, tas nozīmētu gandrīz gadu ilgu aizkavēšanos. Tāpēc vecais vīrs salieca savu dzelzs muguru zem simts mārciņu smaguma. Sākumā Kits apjuka, bet tad sakoda zobus un uzvēla arī sev uz muguras simts mārciņas. Tas bija grūti, bet Kits jau bija apguvis iemaņas, un viņa ķermenis, atbrīvojies no mīkstčaulības un liekajiem taukiem, sāka norūdīties, kļūdams tvirtāks un muskuļaināks. Bez tam viņš nepārtraukti nolāgoja un prātoja. Viņš ievēroja, ka indiāņi nēsā īpašas galvas siksnas, un izgatavoja tādas arī sev, lai lietotu tās vienlaikus ar plecu siksnām. Tas stipri atviegloja nešanu, un Kitam radās iespēja uzlikt nastai virsū vēl kādu ne visai smagu, bet neērtu priekšmetu. Tādējādi viņš drīz vien varēja nest uz muguras simts mārciņu smagu nastu, uz kuras, spiezdams Kitam pakausi, tāpat nenostiprināts šūpojās piecpadsmit vai divdesmit mārciņu liels papildu smagums; bez tam viņš vienā rokā nesa cirvi vai airus, bet otrā —• citu citā sabāztus katliņus un spainīšus.
Bet, lai cik viņi pūlējās, darbs tikai nāca vēl klāt. Ceļš kļuva aizvien sliktāks, nesamais likās kļūstam smagāks, un sniega josla slīga ar katru dienu zemāk, turpretī maksa par nešanu sakāpa līdz sešdesmit centiem par mārciņu. No abiem brālēniem nebija nekādu ziņu, tāpēc palicēji nosprieda, ka tie abi laiž un zāģē plankās kokus, lai būvētu laivas. Džonu Belju sāka mākt nemiers. Reiz notvēris grupiņu indiāņu, kuri nāca atpakaļ no Lindermaņa ezera, sirmgalvis gribēja pierunāt tos, lai palīdz aiznest viņu kravu. Indiāņi prasīja trīsdesmit centus par mārciņu līdz Cilkutas virsotnei, un tas veco pamatīgi sapiktoja. Bet, lai nu kā, apmēram četrsimt mārciņu kravas — drēbes un nometnes piederumi — palika turpat. Aizsūtījis Kitu kopā ar indiāņiem, Džons Belju nolēma pats aiznest atlikušās mantas. Kitam vajadzēja palikt virsotnē, pamazītēm pārnest savu daļu un gaidīt, kamēr viņu panāks tēvocis ar savām četrsimt mārciņām.
Kits kūņojās pa ceļu kopā ar salīgtajiem nesējiem. Tā kā līdz Cilkutas virsotnei bija pamatīgs gabals, viņš nesa tikai astoņdesmit mārciņu smagu nastu. Apkrāvušies indiāņi gāja lēni un tomēr ātrāk, nekā Kits bija radis iet. Viņš gan neraizējās par to un pat domāja, ka izturībā neatpaliek no nesējiem.
Bet pēc ceturtdaļjūdzes viņam radās vēlēšanās atpūš* ties. Taču indiāņi gāja tikai uz priekšu, un Kits neatpalika no viņiem. Nosoļojis pusjūdzi, viņš skaidri apzinājās, ka nav spējīgs iet tālāk, bet, zobus sakodis, turēja līdzi un, kad bija noieta gandrīz jūdze, brīnījās, ka ir vēl dzīvs. Bet tad viņš dīvainā kārtā atguva otro elpu, un otrā jūdze vairs nelikās tik grūta kā pirmā. Trešā jūdze gandrīz vai nobeidza viņu, un tomēr, būdams pusnemaņā aiz sāpēm un noguruma, viņš pat neiekunkstējās. Un tad, kad Kitam šķita, ka spēki ir galā, nesēji apstājās, lai atpūstos. Baltajiem ir paradums apsēsties ar visu nešļavu uz muguras, turpretī indiāņi atlaida vaļā plecu un galvas siksnas un ļāvās atpūtai smēķēdami un tērzēdami. Pagāja vesela pusstunda, kamēr viņi atkal devās-ceļā. Kits, sev par lielu pārsteigumu, jutās kā no jauna piedzimis, un «gari pārgājieni un gari atpūtas brīži» kļuva par viņa jaunāko atziņu.
Cilkutas virsotni Kits pazina tikai vārda pēc, un tagad viņam nereti bija jālaiž darbā gan rokas, gan kājas, lai nokļūtu līdz tai. Tomēr viņš sasniedza virsotni stiprā sniega vētrā līdz ar indiāņiem un sirds dziļumos lepojās ar to, ka nebija gaudies un atpalicis. Tagad viņš loloja godkārīgu sapni kļūt tikpat izturīgs kā indiāņi.
Norēķinājies ar indiāņiem un atlaidis viņus, Kits palika viens sniegputenī un tumsā kalnos tūkstoš pēdu virs mežu joslas. Līdz jostas vietai slapjš, izsalcis un pārguris, viņš būtu bijis ar mieru atdot visu savu gada algu par ugunskuru un tasi kafijas. Taču viņam vajadzēja iztikt ar to, kas bija, — apēst pusduci aukstu pankūku un līst iekšā pusatritinātas telts krokās. Pirms iemigšanas viņš tikai paguva ļaunā priekā iztēloties, kā Džons Belju tuvākajās dienās sekos viņam, vīrišķīgi stīvēdams augšā Čilkutā savas četrsimt mārciņas. Kas attiecās uz Kitu, tad viņa gādībā gan bija divtūkstoš mārciņu, toties viņu gaidīja kāpiens lejup.
Otrā rītā, nostrādājies līks un sasalis ragā, viņš izrau- sās no telts audekla apakšas, notiesāja pāris mārciņu cūkgaļas, uzsēja sev mugurā simts mārciņas un kāpa lejā pa akmeņaino ceļu. Dažus simtus jardu zemāk ceļš veda pāri nelielam ledājam uz Krātera ezeru. Tur viņš sastapa citus tāpat apkrāvušos ļaudis. Visu dienu viņš pārnesa savus saiņus uz ledāja augšējo malu un, tā kā attālums nebija nekāds lielais, ņēma ikreiz simts piecdesmit mārciņas. Viņš nevarēja vien nobrīnīties, ka tiek galā ar šo darbu. Par diviem dolāriem viņš nopirka no kāda indiāņa trīs sīkstus jūrnieku sausiņus un, pieēzdams tiem klāt milzīgi daudz sālītas gaļas, ieturēja maltīti vairākas reizes. Nemazgājies, nosalis, sviedriem piemirkušā apģērbā viņš arī otru nakti nogulēja uz telts audekla.