Agri no rīta Kits izklāja uz ledus brezentu, salika uz tā trīs ceturtdaļtonnas un ņēmās vilkt. Tur, kur ledus taka kļuva stāvāka, viņa krava sāka slīdēt ātrāk un panāca viņu; Kits uzmetās virsū un ar visu kravu laidās lejā.
Kads simts cilvēku, salīkuši zem savām nastam, apsta- jās un noskatījās uz viņu. Kits brīdinot kliedza kā neprātīgs, un tie, kas stāvēja viņam ceļā, klupdami krizdami spruka sāņus. Lejā pašā ledāja malā bija uzslieta maza telts, kura likās drāžamies viņam pretī, tik ātri tā pieņēmās apmēros. Viņš nogriezās no iemītās takas tajā vietā, kur tā pasitās pa. kreisi,»un traucās pa svaigu sniegu. Viņš sacēla sniega mākoņus un tādējādi mazināja ātrumu. Telti viņš ieraudzīja tajā brīdī, kad, atsities pret to, norāvis stūru virves un ietriecies priekšējā audeklā, joprojām sēdēdams uz brezenta starp provīzijas maisiem, apstājās tās iekšienē. Telts sašūpojās kā piedzērusi, un saltajos garaiņos Kits atradās aci pret aci ar pārsteigtu jaunu sievieti, kas sēdēja uz segām, — ar to pašu sievieti, kas pie Daijas bija nosaukusi viņu par čečako.
— Vai redzat, kā es kūpu? — jautri noprasīja Kits.
Meitene nosodoši paskatījās uz viņu.
— Pastāstiet man kaut ko par lidojošiem paklājiem, — viņš turpināja.
— Vai jūs nedomājat noņemt no manām kājām šo maisu? — viņa dzedri jautāja.
Kits paskatījās un mudīgi piecēlās»
— Tas nebija maiss, tas bija mans elkonis. Lūdzu, piedodiet.
No šī paskaidrojuma meitenei nebija ne silts, ne auksts, un viņas dzedrums kļuva izaicinošs.
— Paldies dievam, ka jūs neapgāzāt krāsni, — viņa teica.
Paskatījies uz to pašu pusi, kur viņa, Kits ieraudzīja skārda krāsniņu un kafijkannu uz tās. Viņš ievilka nāsīs kafijas aromātu un atkal paskatījās uz meiteni.
— Es esmu čečako, — viņš sacīja.
Meitenes neapmierinātā sejas izteiksme lika saprast, ka viņa to redz. Kits tomēr neapmulsa.
— Es aizsviedu prom savus šaujamieročus, — viņš turpināja.
Tad meitene pazina Kitu, un viņas acis iemirdzējās.
— Es nekad nebūtu domājusi, ka jūs aizkļūsiet tik tālu, — viņa paziņoja.
Viņš atkal kāri ievilka nāsīs gaisu.
— Kā es te stāvu — kafija! — Viņš pagriezās un bez aplinkiem teica: — Esmu gatavs atdot jums savu mazo pirkstiņu, ņemiet kaut vai tūlīt un grieziet nost, esmu gatavs vergot jums mūžību un trīs dienas vai vienalga cik ilgi, ja vien jūs mani pacienāsiet ar kafiju no šīs kannas.
Dzerot kafiju, Kits pateica, kā viņu sauc, un uzzināja, kā sauc meiteni: Džoja Gastela. Bez tam viņš dabūja zināt, ka viņa jau sen dzīvo šajā zemē. Viņa dzimusi Greit- sleivas faktorijā, bērns būdama, kopā ar tēvu šķērsojusi Klinšu kalnus un nokāpusi līdz Jukonai. Viņa stāstīja, ka ceļojot ar tēvu, kurš darīšanās aizkavējies Sietlā, pēc tam cietis nelaimīgā «Čantera» avārijā un ar glābšanas kuģi aizvests atpakaļ uz Padžetsaundu.
Ņemot vērā, ka meitene vēl aizvien sēdēja, ievīstījusies segās, Kits nevilka sarunu garumā un, varonīgi atteicies no otras kafijas tases, ar visu savu bagāžu atstāja telti. Turklāt viņš paņēma līdzi vairākus secinājumus: meitenei ir apburošs vārds un apburošas acis, viņai ir divdesmit vai divdesmit viens divdesmit divi gadi, ne vairāk, viņas tēvs droši vien ir francūzis, viņa ir cilvēks ar raksturu un dedzīgu temperamentu un audzināta jebkurā vietā, tikai ne šeit, pie robežas.
Pāri ledus noslīpētajām klintīm, virs mežu joslas taka apskrēja apkārt Krātera ezeram un sasniedza šauru kalnu ceļu, kas veda uz Laimīgo nometni un pirmajām kroplajām priedēm. Ja Kits būtu izvēlējies šo apkārtceļu, tas viņam prasītu vairākas dienas nogurdinoša darba.
Ezerā stāvēja buru laiva, ko izmantoja kravas pārvadāšanai- Divos braucienos, divās stundās, Kita krava būtu otrā pusē. Viņam nebija ne graša pie dvēseles, bet laivinieks prasīja četrdesmit dolāru par tonnu.
— Zināt, mans draugs, šī jaukā laiviņa jums ir īsta zelta bedre, — Kits teica pārcēlājam. — Vai jūs negribat dabūt vēl vienu?
— Parādiet man to, — atbildēja laivas īpašnieks.
— Es jums pārdošu to par manas kravas pārvešanas cenu. Tā ir pagaidām nepatentēta ideja, un jūs labi nopelnīsiet, kad es jums to atklāšu. Līkaup?
Pārcēlājs piekrita, un Kitam patika viņa sejas izteiksme.
— Ļoti labi. Vai redzat to ledāju? Ņemiet cērti un grauzieties iekšā tajā. Vienā dienā jūs varat izcirst lielisku gropi no augšas līdz apakšai. Vai saprotat manu domu? Akciju sabiedrība «Čilkuta un Krātera ezers» ar ierobežotu atbildību. Jūs varat dabūt piecdesmit centus par katru simtu, simt tonnu dienā — un jums nebūs jādara nekas cits kā tikai jāsavāc naudiņa.
Pēc divām stundām Ķita bagāža jau bija ezera otrā krastā, un viņš bija ietaupījis trīs dienas. Un, kad Džons Belju panāca Kitu, viņš jau bija krietni tuvāk Dziļajam ezeram, otram ar ledāju ūdeni pilnam vulkāniskam padziļinājumam.
VII
Pārgājiena pēdējais posms, no Garā ezera līdz Linder- maņa ezeram, bija trīs jūdzes garš, un taka, ja vien to varēja saukt par taku, vispirms uzrāpās tūkstoš pēdu augsta kalna korē, tad pa slideniem akmeņiem nošļūca lejā un aizstiepās tālāk pa plašu purvu.
Džons Belju iebilda, redzēdams, ka Kits uzceļ mugura simts mārciņas smagu nesamo un vēl uzmet virsū piecdesmit mārciņu smagu miltu maisu, atbalstot to pret kaklu.
— Ejiet nu, ejiet, jus tiepša, — Kits atcirta. — Atcerieties savu lāča gaļu un vienu pāri apakšveļas!
Bet Džons Belju pašūpoja galvu.
— Es laikam kļūstu vecs, Kristofer.
— Jums ir tikai četrdesmit astoņi gadi. Vai esat aizmirsis, ser, ka mans vectēvs, jūsu tēvs, vecais Tzaks, ar dūri nogalināja cilvēku, kad viņam bija sešdesmit deviņi gadi?
Džons Belju pavīpsnāja un norija rūgto malku.