— Tēvoci, es gribu jums pateikt kaut ko svarīgu. Mani audzināja kā lordu Fauntleroju, bet tagad es esmu izturīgāks par jums un eju ātrāk par jums, varu nolikt jūs uz lāpstiņām vai nogāzt zemē ar vienu dūres sitienu.
Džons Belju izstiepa roku un svinīgi sacīja:
— Kristofer, manu zēn, es ticu, ka tu vari to izdarīt. Ticu, ka tu vari to izdarīt ar nesamo uz muguras. Tu esi pārvērties uz labo pusi, zēn, kaut gan tam grūti ticēt.
Pēdējā pārgājiena laikā Kits dienā nostaigāja turp un atpakaļ četras reizes, citiem vārdiem sakot, katru dienu veica divdesmit četras jūdzes pa kalniem, turklāt divpadsmit jūdzes rāpdamies ar simts piecdesmit mārciņu smagu nesamo uz muguras. Viņš bija lepns, izturīgs un noguris, bet viņa fiziskais stāvoklis bija lielisks. Viņš ēda un gulēja tā, kā savu mūžu nebija ēdis un gulējis, un, kad darbs gāja uz beigām, jutās gandrīz vai apbēdināts.
Tikai viena problēma nedeva viņam miera. Viņš bija dzirdējis, ka var nokrist ar simts mārciņu nastu uz muguras un palikt dzīvs, bet bija pārliecināts, ka ar piecdesmit papildu mārciņām uz kumbra lauztu sev sprandu. Purvā iestaigātās takas ātri vien aizbradāja ciet tūkstošiem nesēju, kuri bija spiesti patstāvīgi iemīt jaunas takas. Un, tieši meklējot jaunu stidzīti, viņš arī atrisināja savu problēmu par papildu piecdesmit mārciņām.
Mīkstā, šķidrā virsma zem Kita kājām ielīka, viņš paklupa un nokrita uz mutes. Piecdesmit mārciņu smagā nešļava iespieda viņa seju dubļos un noslīdēja zemē, neskarot viņa pakausi. Ar visām uz muguras palikušajām simts mārciņām viņš piecēlās rāpus, bet tālāk netika. Viena roka nokarājās gar ķermeni, un tādējādi Kita vaigs atradās dubļos. Kad viņš šo roku atbrīvoja, otra tieši tāpat nošļuka gar ķermeni. Šādā stāvoklī nebija iespējams nolaist siksnas, bet piecelties ar simts mārciņām uz muguras viņš nevarēja. Tad Kits četrrāpus, nolaizdams te vienu, te otru roku, mēģināja aiztrausties līdz tai vietai, kur bija nokritis neliels miltu maiss. Taču spēki izsīka, bet viņš nekur netika un tā sadangāja zāļaino muklaini, ka bīstami tuvu viņa mugurai un degunam sāka veidoties neliela palts.
Kits mēģināja atmesties atpakaļ uz savas nastas, bet viņš jutās kā slīcējs. Ar apbrīnojamu pacietību viņš nesteigdamies izvilka vienu, pēc tam otru roku un nolika tās uz purva virsmas, lai būtu kur atbalstīt zodu. Tad viņš sāka saukt palīgā. Pēc kāda laika viņš izdzirda kaut kur aizmugurē kādu brienam pa purvu.
— Palīdziet man, draugs! — viņš uzsauca. — Pasviediet glābšanas virvi vai kaut ko tamlīdzīgu.
Kitam atbildēja sievietes balss, un viņš to uzreiz pazina.
— Ja jūs atraisīsiet man siksnas, es pats tikšu augšā.
Simts mārciņu smagais nesamais nožļekstēja dumbrā jā,
un Kits lēnām piecēlās kājās.
— Jauka aina, — teica mis Gastela un iesmējās, redzēdama viņa dubļaino seju.
— Nav tik traki, — Kits mundri atteica. — Tas ir mans iemīļotais fiziskais vingrinājums. Pamēģiniet kādreiz pati. Ļoti noderīgs krūšu muskuļiem un mugurkaulam.
Kits ar sparīgu vēzienu noslaucīja seju.
— O! — iesaucās meitene, tikai tagad pazīdama Kitu. — Tas esat jūs'… ak . mister Smouk Belju!
— No visas sirds pateicos jums par savlaicīgo palīdzību un par šo vārdu, — viņš atbildēja. — Esmu otrreiz nokristīts. Turpmāk es pastāvēšu uz to, lai mani sauc par Smouku Belju. Tas ir stiprs vārds un ar zināmu iekšējo saturu.
Viņš uz brīdi apklusa, bet tad negaidīti skaļi un izteiksmīgi piebilda:
— Vai jūs zināt, ko esmu nodomājis darīt? Atgriezīšos Savienotajās Valstīs. Apprecēšos. Man būs liels bērnu pulks. Un tad, kad sāks krēslot, es sapulcināšu ap sevi šos bērneļus un stāstīšu viņiem par ciešanām un grūtībām, kuras es pieredzēju uz Cilkutas ceļa. Un, ja viņi neraudās, es atkārtoju — ja viņi neraudās, es viņiem tā žaušu pa ķaklu, ka viņi nezinās, cik veci.
Arktiskā ziema atnāca ātri. Sniega kārta jau bija sešas collas bieza, bet rāmie dīķi pārklājās ar ledu, kaut gan pūta stipri vēji.
Kādu pēcpusdienu, kad brāzmas bija mazliet pierimušas, Kits un Džons Belju palīdzēja brālēniem piekraut laivu un noraudzījās, kā tā nozūd virs ezera biezējošajā snieg? miglā.
— Bet tagad mums kārtīgi jāizguļas un agri no rīta jālaiž prom, — teica Džons Belju. — Ja virsotnē mūs nepārsteigs vētra, rītvakar būsim Daijā, un, ja vēl mums laimēsies noķert tvaikoni, pēc nedēļas mēs jau būsim Sanfrancisko.
— Vai esat apmierināts ar savu atvaļinājumu? — Kits izklaidīgi jautāja.
Viņu pēdējā nakts apmetne pie Lindermaņa ezera izskatījās bēdīga. Visu kaut cik derīgo, arī telti, bija aizveduši brālēni. Skrandās saplēstais brezents, ko viņi bija izvilkuši, lai paglābtos no vēja, tikai daļēji sargāja no krītošā sniega. Vakariņas viņi pagatavoja uz atklātas uguns, izmantojot dažus sadauzītus un nekur nederīgus traukus. Viņiem bija palikušas tikai segas un pārtikas krājumi dažām dienām.
Kopš laivu aizbraukšanas brīža Kits bija kļuvis tāds kā izklaidīgs un nemierīgs. Tēvocis to gan ievēroja, taču izskaidroja ar reakciju pēc smaga darba. Vienu pašu reizi Kits vakariņojot sāka runāt.
— Tēvoci, — viņš nevērīgi teica, — es gribu, lai pēc visa notikušā jūs mani sauktu par Smouku. Vai tad šī ceļojuma laikā es neesmu drusku apdūmots[1], kā jums šķiet?
Pēc dažām minūtēm viņš aizgāja uz telšu ciematu, kur mitinājās zelta meklētāji, kas vai nu vēl pārnesa kravas, vai arī taisīja laivas. Viņš bija prom vairākas stundas, un, kad atgriezās un palīda zem savām segām, Džons Belju jau gulēja.
Vētrainā rīta agrumā Kits izlīda no guļvietas, sakūra uguni, sasildīja savus aukstuma pievilgušos zābakus, pēc tam uzvārīja kafiju un uzcepa speķi. Tās bija trūcīgas, nožēlojamas brokastis. Paēduši viņi tūlīt satina segas.