Lai gan Smouks devās ceļā ar vieglām kamanām, jo tajās bija ielikti tikai seši kaltēti laši, divas mārciņas saldētu pupu un ādas segas, viņš nevarēja pabraukt ātri. Viņš nevarēja vadīt kamanas un skubināt suņus, tāpēc ka bija spiests darboties ar kārti. Bez tam bija aizvadīta smaga darbdiena, un tiklab suņi, kā viņš pats bija galīgi bez spēka. Polārā krēsla jau klāja zemi, kad viņš pieveica pāreju un atstāja aizmugurē Kailos uzkalnus.
Lejā pa nogāzi suņi cilpoja ātrāk, un bieži vien Smouks uzlēca uz kamanām, lai piespiestu tos skriet sešas jūdzes stundā. Nemanot piezagās tumsa, un viņš apmaldījās platā ielejā, pa kuru tecēja kaut kāds nepazīstams strauts. Dažviet tas meta lielus lokus pa līdzenumiem, un tādās reizēs Smouks, lai taupītu laiku, nevis līkumoja līdzi tecējumam, bet drāza taisni. Un jau dziļā tumsā viņam vajadzēja atgriezties pie gultnes un taustoties no jauna meklēt ceļu. Kādu stundu veltīgi nopūlējies un prātīgi nospriedis, ka ilgāk nav vērts maldīties, Smouks sakūra uguni, pasvieda katram sunim pa puslasim un pats savu pārtikas devu arī pārdalīja uz pusēm. Tad viņš satīņājās ādās un, iekams bija aizmidzis, noprata, kur īsti atrodas. Pēdējā platajā līdzenumā, kuru viņš bija šķērsojis pārtie- šām, strauts sadalījās divās attekās. Viņš bija novirzījies no ceļa par kādu jūdzi. Patlaban viņš atradās pie galvenās gultnes zemāk par to vietu, kur kopā ar Mazo bija šķērsojis ieleju, kas otrā krastā izbeidzās pie zemas pārejas.
Mazā gaismiņā Smouks, ne miltuma neiebaudījis, devās ceļā un apmēram jūdzi nogāja pa strautu uz augšu, lai tiktu uz ceļa. Cilvēks un suņi, brokastis neēduši, astoņas stundas bez apstājas brauca taisni, šķērsodami nelielus strautiņus un zemas pārejas, līdz sasniedza Grunduļu strautu. Ap četriem dienģ, kad sāka ātri satumst, Smouks nokļuva pie Aļņu strauta, pa kuru veda labi iebraukts ceļš. Vēl piecdesmit jūdžu — un viņa ceļojums būs galā. Smouks apturēja kamanas, sakūra uguni, pasvieda katram sunim pa puslasim, uzsildīja un apēda savu pupu mārciņu. Pēc tam uzlēca uz kamanām, uzsauca: «Aiziet!» — un suņi sparīgi iegūla siksnās.
— Velciet, eskimosi! — viņš kliedza. — Aiziet! Velciet, ja gribat tikt pie ēšanas! Muklukā ēdamā netrūkst! Uz priekšu, vilki! Uz priekšu!
Ap vieniem naktī traktiera «Ennija raktuve» lielā zāle bija pilna ar cilvēkiem, krāsnīs rūca liesmas, un slikti vēdināmajā, pārkurinātajā telpā trūka gaisa. Kauliņu klikšķi un spēlētāju trokšņošana pie galda saplūda vienmuļā dunoņā, un tikpat vienmuļi dunēja grupiņās pa diviem, pa trim sēdošo un stāvošo tērzētāju balsis. Zelta svērāji rosījās ap svariem, tāpēc ka te par visu maksāja ar zelta smiltīm, un pat par viskija porciju, kas bija izdzerta pie letes un maksāja dolāru, vajadzēja atbērt svērājam smiltis.
Sienas bija taisītas no nemizotiem baļķiem, spraugas starp tiem bija aizdrīvētas ar tundras sūnu. No zāles pa atvērtajām durvīm plūda klavieru un vijoles atskaņotās draiskās virdžīniešu dejas melodijas. Nupat bija beigusies «ķīniešu loterija», un veiksminieks, saņēmis pie svariem galveno laimestu, nodzēra savu guvumu kopā ar pieciem sešiem sirdsdraugiem. Faraona un ruletes spēlmaņi izturējās lietišķi un mierīgi. Arī pie pokera galdiem, ap kuriem drūzmējās skatītāji, bija mierīgi. Pie kāda cita galda nopietni, nelikdamies ne zinis par apkārtējiem, spēlēja Melno Džeku. Dzīdamies pakaļ nenotveramajai laimei, spēlmanis atvēzējies ripināja kauliņu pa zaļo laukumu un nepārtraukti skandināja:
— Ei, Džo Koton! Uzmet četrinieku! Nāc, Džo! Mazais Džo, izmēģini savu roku, Džo! Džo, ak tu Džo!
Kaltuss Džordžs, dūšīgs gara auguma indiānis no Sēr- klas, nekustīgi stāvēja nostāk, atspiedies pret baļķu sienu. Viņš bija civilizēts indiānis, ja būt civilizētam nozīmē dzīvot tā, kā dzīvo baltie, un viņš jutās sāpīgi aizskarts, kaut gan viņam sen bija laiks pierast pie tā. Gadiem ilgi viņš veicis baltā cilvēka darbu plecu pie pleca ar baltajiem un bieži vien labāk nekā viņi. Viņš valkāja tādas pašas bikses, vilnas zeķes un biezus kreklus. Viņš lepojās ar tikpat labu pulksteni, kādi bija baltajiem, šķīra matus vienā pusē uz celiņa, lietoja tos pašus produktus — speķi, pupas un miltus, un tomēr viņam bija liegts galvenais balto cilvēku izklaidēšanās līdzeklis un iepriecinājums — viskijs. Kaltuss Džordžs pelnīja gluži labi. Viņš bija pieteicis, pircis un pārdevis tālāk zemes gabalus. Viņš bija strādājis uz pusgrauda ar zelta meklētājiem un pats pieņēmis citus uz pusgrauda. Tagad viņš bija suņu dzinējs un kravu pārvadātājs, kas pa kamanu ceļu veda kravas no Sešdesmitās Jūdzes uz Mukluku, prasīdams par mārciņu divdesmit astoņus centus, bet par speķi, kā jau bija pieņemts, trīsdesmit trīs centus. Viņa maišelis bija pilns ar zelta smiltīm, viņš būtu varējis kārtīgi iedzert, un tomēr nevienā krodziņā viņu neapkalpotu. Viskijs, šis visugunīgākais, vispilnīgākais civilizācijas iepriecinātājs, kas visātrāk sasildīja dvēseli, nebija domāts viņam. Tikai no letes apakšas ar gudru ziņu un par daudz lielāku cenu viņš varēja dabūt dzeramo. Viņu_ aizvainoja šī šķirošana, aizvainoja gadiem ilgi un dziļi. Šovakar slāpes un aizvainojums mocīja indiāni jo sevišķi un baltos cilvēkus, ar kuriem bija tik neatlaidīgi sacenties, viņš ienīda sīvāk nekā jebkad. Baltie atļāva indiānim paspēlēt zeltu pie saviem spēļu galdiem, bet nedz par draudzības jūtām, nedz par naudu nepasniedza viņam pat glāzi dzeramā. Lūk, kāpēc viņš bija skaidrāks par skaidru, saprātīgāks par saprātīgu, tātad ari drūms.