Deja zālē aprāvās ar mežonīgu finālu, bet tas netraucēja trīs šņabdeguņus, kuri krāca zem klavierēm. «Visi pa pāriem uz bufeti!» pasludināja priekšdejotājs, kad mūzika bija apklususi. Un visi pāri pa plato gaiteni devās uz galveno telpu — vīrieši ādās un mokasīnos, sievietes gaisīgās kleitās, zīda zeķēs un balles kurpītēs —, kad pēkšņi atsprāga ārdurvis un pārguris iestreipuļoja Smouks Belju.
Visu acis pievērsās viņam, un troksnis pamazām noklusa. Smouks gribēja kaut ko sacīt, bet vispirms viņam vajadzēja novilkt dūraiņus, kuri palika šūpojamies auklās, un noplēst ledus kārtiņu, kas bija izveidojusies ap muti no elpas piecdesmit jūdžu garajā ceļā. Brīdi pamin- stinājies, viņš piegāja pie letes un ar elkoni atspiedās uz tās gala.
Tikai spēlētājs pie tālākā galda, pat nepagriezis galvu, ripināja vien tālāk kauliņu un sauca: «Nu, nu, Džo! Aiziet, Džo!» Bet bankas turētāja skatiens, kas bija pievērsts Smoukam, piesaistīja spēlmaņu uzmanību, un viņš, aizmirsis kauliņu, pagriezās un arī paskatījās.
— Kas lēcies, Smouk? — jautāja Metsons, «Ennija raktuves» saimnieks.
Smoukam beidzot izdevās attīrīt seju no ledus.
— Tur ārā man ir suņi… nodzīti līdz nāvei, — viņš teica aizsmakušā balsī. — Izejiet kāds un parūpējieties par viņiem, bet es izstāstīšu, kas noticis.
Skopās, aprautās frāzēs viņš aprakstīja stāvokli. Kauliņu metējs, kura nauda vēl aizvien gulēja uz galda un kura izmanīgā laime vēl aizvien nebija sagūstīta, pienāca pie Smouka un ierunājās pirmais:
— Kaut kas jādara. Tas ir skaidrs. Bet kas? Tu droši vien esi kaut ko izdomājis. Ko tu iesaki? Klāj vaļā.
— Es domāju tā, — sacīja Smouks. — Ar steigu jasa- rīko vieglas kamanas. Teiksim, simt mārciņu provianta katrās. Dzinēja piederumi un ēdamais suņiem — tas ir vēl piecdesmit mārciņu klāt. Bet tādi pajūgi būs ātri galā. Mēs tūlīt nosūtīsim, teiksim, piecas no šīm kamanām — ar visātrākajiem suņiem, ar vislabākajiem dzinējiem. Pa neskartu sniegu viņi brauks priekšgalā pārmaiņus. Viņiem jādodas ceļā bez kavēšanās. Pat tad, ja brauktu ar vislielāko ātrumu, indiāņiem trīs dienas nebūtu ne kripatas, ko likt uz zoba. Bet, tiklīdz šīs kamanas būs prom, mums jāseko ar lielākām. Parēķiniet paši. Divas mārciņas ēdamā uz cilvēku dienā — tas ir mazākais, lai šie indiāņi spētu turpināt ceļu. Tas nozīmē četrsimt mārciņu dienā, bet, tā kā tur ir sirmgalvji un bērni, mēs ar viņiem varam nokļūt Muklukā ne ātrāk kā piecās dienās. Nu, ko jūs domājat darīt?
— Samest kolekti un nopirkt pārtiku, — teica kauliņu mētātājs.
— Pārtiku es nopirkšu pats, — nepacietīgi teica Smouks.
— Nekā nebija, — spēlmanis viņu pārtrauca. — Tu te neesi viens. Mēs visi piedalāmies. Sadabūjiet kāds mazgājamo bļodu. Tas neies ilgi. Te būs iesākumam.
Viņš izvilka no kabatas smagu maisiņu ar zelta smiltīm, atsēja to vaļā, un bļodā sāka tecēt rupju zelta smilšu un tīrradņu straume. Kāds no blakusstāvētājiem izlamājās un, saķēris viņu aiz rokas, aizspieda maisiņam galu, lai apturētu šo straumi. Pavirši spriežot, bļodā bija jau sešas vai astoņas unces zelta.
— Stājies nu, stājies! — uzkliedza piktais. — Neba tev vienīgajam ir maiss. Palaid arī mani pie teikšanas.
— Oho! — pavīpsnāja kauliņu spēlmanis. — Tu laikam domā, ka te skrien pēc zemes gabaliem, tāpēc tik trakoti raujies uz priekšu.
Ļaudis drūzmējās un grūstījās, lai ziedotu savu daļu, un, kad visi bija panākuši savu, Smouks ar abām rokām pacilāja bļodu un pasmaidīja.
— Ar to pietiks, lai paēdinātu visu cilti līdz ziemas beigām, — viņš teica. — Bet kā būs ar suņiem? Vajadzīgi suņi pieciem viegliem pajūgiem.
Tūliņ tika piedāvāti kādi desmit pajūgi, un visi apmetnes iedzīvotāji, būdami palīdzības komitejas locekļi, strīdējās un sprieda, pieņēma un noraidīja pajūgus.
— Kur nu tavi vezumnieki! — kāds teica Garajam Bil - lam Haskelam.
— Viņi labi velk, — Bills atcirta, aizskarts savā lepnumā.
— Velk jau, velk, — viņam iebilda, — bet ātrums nav nekāds lielais. Smagajām kamanām viņi būs pašā laikā.
Tiklīdz bija atrasts piemērots pajūgs, tā īpašnieks ar pieciem sešiem palīgiem aizgāja iemetināt kamanās suņus un sagatavoties braukšanai.
Vienu pajūgu noraidīja tāpēc, ka tas tikai šodien bija atbraucis un suņi bija noguruši. Kāda cita īpašnieks piedāvāja savus suņus, bet kā taisnodamies parādīja apsaitētu potīti, kas liedza braukt viņam pašam. So pajūgu paņēma Smouks, kaut gan visi kā viens iebilda, ka viņš ir noguris.
Garais Bills Haskels ieminējās, ka Resnā Olsena suņi gan ir vareni skrējēji, bet pats Olsens — īsts zilonis. Divsimt četrdesmit mārciņu smagais resnuļa ķermenis sašutumā drebēja. Viņam acīs sariesās dusmu asaras, un viņš tik ilgi lamājās norvēģiski, kamēr viņam ierādīja vietu smago pajūgu nodaļā, un kauliņu spēlmanis izmantoja izdevību dabūt savā ziņā Olsena vieglo pajūgu.
Izvēlējās piecus pajūgus, kurus piekrāva un sagatavoja braucienam, bet komisija pagaidām atzina par piemērotiem tikai četrus dzinējus.
— Bet ir taču vēl Kaltuss Džordžs! — kāds iesaucās. — Viņš ir lielisks dzinējs, bez tam viņš ir atpūties un spirgts.
Visu skatieni pievērsis indiānim, bet viņa seja neko neizteica, un viņš ne vārda neatbildēja.
— Tu ņemsi pajūgu, — sacīja Smouks.
Indiānis atkal neatbildēja. Kā elektriskā strāva pūlim cauri izskrēja ļauna nojauta. Ļaudis iekļāva aizvien ciešākā lokā Smouku un Kaltušu Džordžu, kuri stāvēja viens otram pretī. Un Smouks saprata, ka, klātesošajiem mēmi piekrītot, viņš tagad pauž savu biedru gribu visā, kas notiek un kam jānotiek. Turklāt viņš bija sadusmots. Viņš nespēja aptvert, kā cilvēks var palikt vienmaļi, kad visi tiektin tiecas palīdzēt izsalkušajiem. Notikumu tālākajā gaitā Smouks neparko nevarēja izprast, kas īsti nodarbina Kaltuša Džordža prātu, nevarēja ne iedomāties, ka šo indiāni atturētu kaut kādi citi apsvērumi, tikai ne savtīgums un mantkārība.