— Tu, protams, ņemsi pajūgu, — teica Smouks.
— Cik? — jautāja Kaltuss Džordžs.
Visi zelta meklētāji dobji ieņurdējās, visu sejas savilkās nicinošā grimasē. Sažņauguši dūres, gatavi grābt ciet apvainotāju, viņi spiedās tam virsū.
— Pagaidiet, puiši! — uzsauca Smouks. — Varbūt viņš nav sapratis. Ļaujiet man paskaidrot. Paklau, Džord^. Vai tad tu neredzi, ka te neviens neprasa samaksu? Katrs dod visu, ko vien var, lai izglābtu tos divsimt indiāņus no bada nāves.
Viņš apklusa un nogaidīja, lai šie vārdi aiziet līdz indiāņa apziņai.
— Cik? — atkārtoja Kaltuss Džordžs.
— Pagaidiet, puiši! Paklausies, Džordž. Mēs gribam, lai tu visu saprastu pareizi. Šie izbadējušies ļaudis ir tavi ciltsbrāļi. Viņi pieder pie citas cilts, bet indiāņi vien ir. Ļln tu redzi, ko dara baltie cilvēki: ziedo savu zeltu, dod savus suņus un kamanas, plēšas, lai tiktu par dzinējiem. Tikai vislabākie var braukt ar pirmajām kamanām. Paskaties uz Resno Olsenu. Viņš bija gatavs gandrīz vai kauties, kad viņam neļāva braukt. Tev vajadzētu lepoties, ka visi uzskata tevi par pirmšķirīgu braucēju. Jautājums ir, nevis cik tev maksās, bet cik ātri tu aizbrauksi.
— Cik? — atkārtoja Kaltuss Džordžs.
— Nogalināt viņu! Sadragāt viņam pauri! Padod darvu un spalvas! — ļaudis augošā niknumā kliedza cits caur citu. Labvēlība un biedriskums vienā mirklī bija pārvērtušies par rupju nežēlību.
Kaltuss Džordžs stāvēja nesatricināms šajā sašutuma vētrā, bet Smouks, atgrūzdams vissīvākos, kliedza:
— Pagaidiet! Kurš te visu kārto? — Troksnis pieklusa. — Atnesiet virvi, — viņš klusi piebilda..
Kaltuss Džordžs paraustīja plecus un sašķobīja ^eju drūmā, neticīgā smīnā. Viņš pazina šos baltos cilvēkus. Viņš ilgi bija baudījis ceļa grūtības kopā ar šiem cilvēkiem, pārāk ilgi ēdis viņu plāceņus, gaļu un pupas, tai nepazītu viņus. Šī suga turējās pie likuma. Lai nu ko, bet to Kaltuss Džordžs zināja labi. Tā vienmēr sodīja cilvēku, kas pārkāpa viņu likumu. Bet viņš nevienu likumu nebija pārkāpis. Viņš zināja balto likumus. Viņš vienmēr bija ievērojis tos. Viņš nebija nedz nogalinājis kādu, nedz zadzis, nedz melojis. Balto likumi neaizliedz prasīt cenu un kaulēties. Baltie paši prasīja cenu un kaulējās. Viņš darīja tieši to pašu, un to viņam bija iemācījuši baltie. Bez tam, ja jau viņš nebija cienīgs dzert kopā ar baltajiem, tad viņš nebija arī cienīgs būt tikpat žēlsirdīgs kā viņi un vispār iejaukties viņu muļķīgajās padarīšanās.
Nedz Smouks, nedz kāds cits no klātesošajiem nespēja uzminēt, kas notiek Kaltuša Džordža smadzenēs, ar ko izskaidrojama viņa dīvainā izturēšanās un kas aiz tās slēpjas. Paši to neapzinādamies, viņi nespēja saprast indiāni, tāpat kā indiānis nespēja saprast viņus. Baltie uzskatīja viņu par patmīli un lopu, indiāņa acīs patmīļi un lopi bija viņi.
Kad virve bija atnesta, Garais Bills Haskels, Resnais Olsens un kauliņu spēlmanis sadusmoti, naski un nemākulīgi uzmauca indiānim kaklā cilpu un pārmeta virvi pār siju. Otrā galā ieķērās kādi desmit cilvēki, gatavi paraut gaisā indiāni.
Bet Kaltuss Džordžs nepretojās. Viņš zināja, ka tas viss ir Mēdīšanās. Baltie mācēja blēdīties. Vai tad pokers nebija viņu iemīļota spēle? Vai viņi pirkdami, pārdodami un slēgdami darījumus, neblēdījās? Viņš taču bija redzējis, ka baltie kārto darījumus ar tādu izskatu, it kā turētu rokā četrus dūžus, lai gan īstenībā nebija ne velna.
— Pagaidiet! — nokomandēja Smouks. — Sasieniet viņam rokas. Negribas, ka viņš ķepurojas.
«Atkal biedē,» nosprieda Kaltuss Džordžs un padevīgi ļāva sasiet sev rokas uz muguras.
— Pēdējo reizi jautāju tev, Džordž, — teica Smouks, — vai tu vadīsi pajūgu?
— Cik? — atkārtoja Kaltuss Džordžs.
Pats pārsteigts", ka ir spējīgs izdarīt kaut ko tamlīdzīgu, un vienlaikus saniknots par indiāņa neizmērojamo savtību, Smouks deva zīmi. Kaltuss Džordžs bija ne mazāk pārsteigts, juzdams, ka cilpa spēji savelkas un atrauj viņu no grīdas. Indiāņa nesatraucamība izgaisa, kā nebijusi. Viņa sejā, strauji nomainot cits citu, pavīdēja pārsteigums, izbailes un sāpes.
Smouks satraukti vēroja. Viņš pats nekad vēl nebija kārts, tāpēc jutās šajā darbā kā iesācējs. Kaltuša ķermenis sāka krampjaini raustīties, sasietās rokas pūlējās saraut saistekļus, no rīkles izlauzās gārdzieni. Smouks negaidot pacēla roku.
— Atlaidiet! — viņš pavēlēja.
Kurnēdami par to, ka sodīšana tik ātri beigusies, virves vilcēji nolaida Kaltušu Džordžu uz grīdas, viņa acis bija izvalbītas, kājas ļodzījās, viņš līgojās no vienas puses uz otru, joprojām mēģinādams atbrīvot rokas. Smouks noprata iemeslu, pabāza pirkstus zem cilpas un ar strauju kustību pataisīja to vaļīgāku. Kaltuss Džordžs dziļi ievilka elpu.
— Vai brauksi ar šo pajūgu? — jautāja Smouks.
Kaltuss Džordžs neatbildēja. Viņš bija pārāk aizņemts ar elpošanu.
— Kā tad, mēs, baltie, esam cūkas, — ierunājās Smouks, dusmodamies uz sevi par to, ka viņam jāspēlē šāda loma. — Mēs esam gatavi pārdot dvēseli par zeltu un tamlīdzīgi, bet gadās, ka mēs visu to aizmirstam un darām kaut ko, nedomādami, cik ar to var nopelnīt. Un, kad mēs tā rīkojamies, Kaltus Džordž, piesargies! Tagad mēs gribam zināt tikai vienu: vai tu brauksi ar šo pajūgu?
Kaltuss Džordžs svārstījās. Gļēvulis viņš nebija. Tā varbūt bija tikai tāda iebiedēšana, un viņš būtu muļķis, ja padotos. Bet, kamēr viņš svārstījās, Smouku dvēseles dziļumos mocīja uztraukums, ka tikai šis stūrgalvīgais indiānis neietiepjas tā, ka būtu patiešām jāpakar.