— Cik? — jautāja Kaltuss Džordžs.
Smouks jau cēla roku, lai dotu zīmi.
— Es braukšu, — steigšus sacīja Kaltuss Džordžs, iekams cilpa nebija savilkusies.
— Un, kad glābšanas ekspedīcija atrada mani, — Mazais vēlāk stāstīja «Ennija raktuvē», — šis Kaltuss Džordžs bija klāt pats pirmais, apsteigdams Smouku par trim stundām, un neaizmirstiet, ka Smouks atnāca otrais. Tas, jāsaka, bija pašā laikā, jo, kad es izdzirdēju Kaltušu Džordžu bļaujam uz saviem suņiem, tie sasodītie sivaši jau bija nolocījuši manus mokasīnus, dūraiņus, visas siksnas, mana naža maksti un daži no viņiem, pamatīgi izbadējušies, jau sāka lūrēt uz mani.,. Es tak esmu labāk barots, saprotiet.
Bet Smouks? Viņš bija gandrīz vai beigts. Viņš vēl mazlietiņ pagrozījās, palīdzēdams gatavot ēdienu tiem divsimt nelaimīgajiem sivašiem, un tad tāpat tupus arī aizmiga un sapņoja, ka grābj spainī kausēšanai sniegu. Es sagatavoju viņam savu gultu, un lai nelabais mani parauj, ja es nepalīdzēju Smoukam apsegties, tik nomocījies viņš bija. Zobu bakstāmos es tomēr vinnēju. Vai tad neiznāk tā, ka ne jau velti Smouks izbaroja suņiem tos sešus lašus?
Dieva misēklis
— Tprū! — Smouks uzsauca suņiem, ar visu svaru uz- guldamies uz kārts, lai apturētu kamanas.
— Kāda muša tev iekoda? — neapmierināts apvaicājās Mazais. — Te ūdens nav, var braukt droši.
— Tas gan, bet paskaties uz sliedēm, kas nogriežas pa labi, — atbildēja Smouks. — Es domāju, ka šajā apvidū neviens nezieino.
Suņi tūlīt nogūlās sniegā un sāka grauzt starp nagiem iesalušo ledu. Pirms piecām minūtēm tas vēl bija bijis ūdens. Dzīvnieki bija ielūzuši ar sniegu segtajā ledus kārtiņā, zem kuras slēpās avota ūdens, kas sūcās no krasta un krājās uz trīs pēdas biezās Nordbeskas upes ledus garozas.
— Pirmo reizi dzirdu, ka Nordbeskā kāds dzīvo, — teica Mazais, skatīdamies uz aizputināto taku, ko sedza divas pēdas biezs sniegs; tā šķērsoja upi taisnā leņķī un nozuda neliela strauta ietekā Nordbeskas kreisajā krastā. — Varbūt tie bijuši mednieki un sen jau aizvākušies ar visām mantām.
Cimdus nenovilcis, Smouks norausa no takas čaugano sniegu, padomāja, norausa vēlreiz un atkal iegrima domās.
— Nē, — viņš nosprieda, — pēdas ved uz abām pusēm, bet pēdējo reizi braukuši uz augšu pa strautu. Lai nu kas ir bijuši šie cilvēki, tagad viņi ir tur, par to nav šaubu. Te neviens nav braucis rfedēļām. Bet kāpēc viņi tik ilgi te palikuši? To gan es gribētu zināt.
— Bet es gribētu zināt, kur mēs šodien apmetīsimies uz naktsguļu, — teica Mazais, sadrūvējies lūkodamies uz dienvidrietumiem, kur debesmalā jau biezēja tumsa.
— Brauksim pa šo pašu ceļu, pa strautu uz augšu, — ierosināja Smouks. — Tur ir daudz sausu koku. Varam apmesties uz nakšņošanu kurā katrā laikā.
— Skaidra lieta, apmesties varam, bet, ja negribam nomirt badā, mums ir jāpasteidzas un jābrauc pareizā virzienā.
— Pie šī strauta mēs kaut ko atradīsim, — turpināja Smouks.
— Bet apskati mūsu pārtikas krājumus, apskati su- ņusl — iesaucās Mazais. — Apskati… eh, velns, nu labi! Tik un tā būs pēc tava prāta.
— Tas mūs neaizkavēs ce|ā nevienu dienu ilgāk, — apgalvoja Smouks. — Iespējams, ka būs jānobrauc ne vairāk kā viena lieka jūdze.
— Vienas nieka jūdzes dēļ cilvēki ir aizgājuši bojā, — atcirta Mazais, drūmā piekāpībā pašūpodams galvu. — Ejam meklēt nepatikšanas. Augšā, nožēlojamais jēl- kāji, nu, augšā! Ei, Jautrais! Augšā!
Stūres suns paklausīja, un pajūgs, stiegot irdajā sniegā, gurdeni sakustējās.
— Tprū! — ieaurojās Mazais. — Būs jāiemin ceļš.
Smouks izvilka no kamanām sniega kurpes, piestiprināja tās pie mokasīniem un devās uz priekšu, lai piemīdītu mīksto sniegu.
Tas bija smags darbs. Gan suņi, gan cilvēki jau daudzas dienas nebija, kā nākas, ēduši, un viņu spēki sāka apsīkt. Viņi gāja pa strauta gultni, bet tā līkumoja pa tik krauju nogāzi, ka ceļinieki ar lielām pūlēm veica nepārtraukto, smago kāpumu. Augstās klinšu sienas sagāja aizvien tuvāk kopā, tā ka drīz viņu ceļš veda pa šauras aizas dibenu. Augstie kalni neļāva iekļūt te ilgajai krēslai, tāpēc aizā bija gandrīz tumšs.
— Tās nu gan ir lamatas, — teica Mazais. — Pretīgi pat skatīties. īsti elles vārti. Te var gadīties visādas ligas.
Smouks neatbildēja, un viņi pusstundu klusēdami lauzās uz priekšu. Klusumu atkal iztraucēja Mazais.
— Man ir nojauta, — viņš norūca. — Jā, rnan ir nojauta, un es tev pateikšu, ja tev ir patikšana uzklausīt.
— Klāj vien vaļā, -r- skubināja Smouks.
— Redzi, es nepārprotami nojaušu, ka mēs kādas dienas netiksim laukā no šī cauruma. Iekulsimies ķezā, nokluk- nēsim te labu laiku un vēl maķenītiņ.
— Vai par ēdamo tava nojauta arī kaut ko saka? — nelaipni apjautājās Smouks. — Mums nav ēdamā labam laikam un vēl maķenītiņ.
— Neko nesaka. Es domāju, gan kaut kā izgrozīsimies. Bet vienu es tev, Smouk, pateikšu skaidri un gaiši. Esmu gatavs apēst jebkuru no mūsu suņiem, tikai ne Jautro. Viņam es klāt neķeršos, to es nespēju.
— Nebēdā! — zobgalīgi teica Smouks. — Mana nojauta darbojas vēl labāk. Tā saka man, ka suņi nebūs jāēd, Vai nu tā būs aļņa, vai brieža gaļa, vai ceptas paipalas, mēs te pat uzbarosimies.
Mazais neizsakāmā riebumā nosprauslājās, un viņi atkal kādu stundas ceturksni nepārmija ne vārda.
— Te nu sākas tā tava ķeza, — ierunājās Smouks, apstādamies un vērīgi skatīdamies uz kaut ko, kas gulēja takas malā.
Mazais atstāja kārti, piebiedrojās Smoukam, lai arī aplūkotu sniegā guļošo ķermeni.