— Gluži brangs, — sprieda Smouks.
— Paskaties uz viņa lūpām, — sacīja Mazais.
— Stīvs kā koks, — teica Smouks, pavilkdams līķi aiz rokas; tā neliecās, toties sakustējās viss ķermenis.
— Pacel un nomet viņu zemē, un viņš salūzīs gabalos, — piezīmēja Mazais.
Cilvēks gulēja uz sāniem, sala sastindzināts. No tā, ka ķermenis nebija apsnidzis, varēja secināt, ka viņš guļ te neilgu laiku.
— Pamatīgi sniga tikai pirms trim dienām, — teica Mazais.
Smouks pamāja ar galvu, noliecās pār mirušo un, pagriezis to ar seju uz augšu, parādīja lodes atstātu ievainojumu deniņos. Tad paraudzījās apkārt un pameta ar galvu uz sniegā nosviesta revolvera pusi.
Simt jardu tālāk viņi uzdūrās vēl vienam līķim, kas gulēja knūpus uz takas.
— Divas lietas ir pilnīgi skaidras, — teicu Smouks. — Abi ir resni. Tas nozīmē, ka nav badojušies. Un nav tikuši pie bagātības, citādi nebūtu izdarījuši pašnāvību.
— Ja vien tā ir pašnāvība, — šaubījās Mazais.
— Noteikti ir. Te ir tikai viņu pašu pēdas, un abiem ir redzams pulvera apdegums. — Smouks pavilka otru līķi nost un ar mokasīna purngalu paspēra revolveri, ko smagais ķermenis bija iespiedis sniegā. — Ar to viņš ir nošāvies. Es teicu, ka mēs kaut ko atradīsim.
— Acīmredzot tas vēl nav īstais sākums. Kāpēc gan šiem resnajiem dīvaiņiem būtu vajadzējis šauties nost?
— Kad būsim noskaidrojuši to, tad zināsim arī visas pārējās ligas, ko tu nojauti, — atbildēja Smouks. —Ejam. Metas tumšs.
Bija pavisam tumšs, kad Smouka slēpe aizķērās aiz kāda nekustīga ķermeņa. Viņš nokrita šķērsām pāri kamanām, kurās gulēja vēl viens mironis. Bet, kad viņš nopurināja sniegu un uzrāva sērkociņu, viņi abi ar Mazo ieraudzīja trešo līķi, kas bija ietīts segās un gulēja pusizrakta kapa malā. Un, iekams svece bija nodzisusi, viņi pamanīja vēl piecus vai sešus kapus.
— B-r-r, — noskurinājās Mazais. — Pašnāvnieku nometne. Visi tādi resni. Droši vien visi apmiruši.
— Nē… pamet aci. — Smouks skatījās uz tālumā blāvi mirgojošu uguni. — Bet tur vēl viena uguns«. t un vēl… Ejam tālāk!
Vairāk līķu negadījās, un, dažas minūtes gājuši pa cieti nomītu taku, viņi sasniedza nometni.
— Tā jau ir pilsēta, — čukstēja Mazais. — Te būs kādas divdesmit būdas. Un neviena suņa. Vai nav jokaini?
— Tagad man ir skaidrs, — satraukts atčukstēja Smouks. — Tie ir Loras Siblijas ļaudis. Vai tad neatceries? Viņi atbrauca pa Jukonu pērnruden ar «Porttauns- zendu». Pabrauca garām Dausonai bez apstāšanās. Tvaikonis viņus, jādomā, izsēdinājis pie šī strauta ietekas.
— Nūja. Atceros gan. Viņi bija mormoņi.
— Nē, veģetārieši. — Smouks pasmējās. — Viņi neēd gaļu un nebrauc ar suņiem.
— Tas ir viens un tas pats. Es zināju, ka viņi ir kaut kādā ziņā jocīgi. Un viņus vienmēr pievilcis dzeltenais metāls. Šī Lora Siblij-a apsolīja atvest viņus uz tādu vietu, kur viņi visi kļūtu par miljonāriem.
— Jā, šī sieviete bija viņu gaišreģe — viņai arī rādās un tādā garā. Es domāju, ka viņi aizbraukuši uz augšu pa Nordensdžoldu.
— Ts-s! Paklausies!
Mazais tumsā brīdinoši ar roku piedūrās Smoukam pie krūtīm, un abi ieklausījās dobjajā, gari stieptajā vaidā, kas nāca no kādas būdas. Tas vēl nebija paguvis izskanēt, kad to uztvēra citā būdā, tad vēl kādā … Tā bija nebeidzama cilvēka bēdu nopūta, no kuras drebuļi skrēja pa kauliem.
— Br-r-r, — Mazais noskurinājās. — Nelāgi kļūst ap dūšu. Iesim paskatīties, kas viņiem lēcies.
Smouks pieklauvēja pie kādas apgaismotas būdas un, izdzirdējis kādu ar vaidu atsaucamies: «Nāciet iekšā!» — kopā ar Mazo iegāja būdā. Tā bija parasta baļķu būve, kuras sienas bija aizbāzītas ar sūnām, bet zemes grīda klāta ar zāģu skaidām un ēveļskaidām. Petrolejas lampas gaismā viņi saskatīja četras lāvas; trijās gulēja cilvēki, kas vairs nevaidēja un raudzījās uz ienācējiem.
— Kas jums te notiek? — Smouks vaicāja vienam no gulošajiem, kura platos plecus un spēcīgo muskuļoto ķermeni nespēja apslēpt pat segas. Šī cilvēka acis bija ciešanu pilnas un vaigi iekrituši. — Bakas, vai?
Par atbildi cilvēks parādīja uz savu muti, ar mokām izstiepa nomelnējušās, uzpampušās lūpas, un Smouks netīši parāvās atpakaļ.
— Skorbuts, — viņš klusiņām teica Mazajam, un slimnieks ar galvas mājienu apstiprināja diagnozi.
— Vai ēdamā ir gana? — jautāja Mazais.
— Aha, — atsaucās cilvēks no otras lāvas. — Varat ņemt. Ēdamā te vesels lērums. Nākamajā būdā neviena nav. Pieliekamais ir blakām. Ejiet un ņemiet.
Visās būdās, kuras viņi tovakar apstaigāja, bija viens un tas pats. Skorbuts bija nopļāvis visu nometni. Tās iemītnieku vidū bija kādas desmit divpadsmit sievietes, bet Smouks un Mazais neredzēja visas. Sākumā bijuši deviņdesmit trīs vīrieši un sievietes, bet desmit nomiruši un trīs nesen pazuduši. Smouks pastāstīja, ka divus viņi atraduši netālu no šejienes, un brīnījās, ka neviens nav gājis viņus meklēt. Visvairāk viņu un Mazo pārsteidza šo cilvēku nevarība. Būdas bija piegružotas un netīras. Trauki stāvēja nemazgāti uz dēļu galdiem. Nevienam ir prātā nenāca palīdzēt otram. Katrā būdā bija savas bēdas, un neviens vairs nepūlējās apglabāt mirušos.
— Kaut kas neizprotams, — Smouks atzinās Mazajam. — Esmu sastapis- sliņķus un dienaszagļus, bet nekad neesmu redzējis tik daudzus kopā. Dzirdēji, ko viņi saka? Viņi nav ne pirksta pakustinājuši. Varu saderēt, ka viņi nav pat nomazgājuši muti. Kāds tur brīnums, ka viņi saslimuši ar skorbutu!
— Veģetāriešiem tā kā nevajadzētu slimot ar skorbutu, — iebilda Mazais. — Runā, ka skorbuts pļaujot tos, kas ēd sālītu gaļu. Bet šie vispār neēd gaļu — ne sālītu, ne svaigu, ne jēlu, ne vārītu, nekādu.