Smouks pašūpoja galvu. _ — Zinu. Skorbutu ārstē ar dārzeņiem. Nelīdz nekādas zāles. Dārzeņi, it īpaši kartupeļi, ir vienīgais līdzeklis. Bet neaizmirsti vienu, Mazais: mums ir darīšana nevis ar teoriju, bet ar faktu. Un fakts ir tas, ka šie zālēdāji visi saķēruši skorbutu.
— Tātad tas ir lipīgs.
— Nē, to dakteri nezina. Skorbutu nepārnēsā ar baci- jiem. Ar to nevar aplipt. Tas rodas organismā pats. Cik es saprotu, šī slimība piemetas, kad ir novājinātas asinis. Iemesls nav tas, ka viņi kaut ko ir dabūjuši, bet gan tas, ka nav kaut ko dabūjuši. Ar skorbutu saslimst tad, ja asinīs trūkst kaut kādu vielu, un šīs vielas atrodamas nevis pulveros un pudelēs, bet dārzeņos.
— Bet šie ļautiņi tak ēd tikai zāli, — iebilda Mazais. — Un zāles viņiem te ir, cik uziet. Tas liecina, ka tu mels niekus, Smouk. Tu klāsti kaut kādu teoriju, bet fakti sasit to lupatās. Skorbuts ir lipīgs, tāpēc visi viņi to saķēruši un dzīvi pūst kopā. Mēs abi arī dabūsim, ja daudz maisīsimies te. Br-r-r! Man ta vien rādās, ka manī jau lien iekšā vabolītes.
Smouks neticīgi iesmējās un pieklauvēja pie nākamās būdas durvīm.
— Tur droši vien būs tas pats, — viņš sacīja. — Nāc. Jātiek skaidrībā, kas un kā.
— Ko jums vajag? — jautāja skarba sievietes balss.
— Redzēt jūs, — atbildēja Smouks.
— Kas jūs esat?
— Divi ārsti no Dausonas, — izgrūda Mazais un tūlīt par savu vieglprātību dabūja no Smouka dunku ribās.
— Nekādi ārsti mums nav vajadzīgi, — teica sieviete, balsij aizlūstot sāpēs un dusmās. — Ejiet prom! Ar labu nakti! Mēs neticam ārstiem.
Smouks atvilka aizbīdni, atgrūda durvis vaļā, iegāja iekšā un pagrieza augstāk petrolejas lampas dakti, lai varētu saskatīt runātāju. Četras sievietes, kas gulēja uz lāvām, mitējušās vaidēt un pūst, vērās ienācējos. Divas sievietes bija jaunas, ar izdilušām sejām, trešā — pavecāka un miesās ražena, ceturtā, ko Smouks pazina pēc balss, — tik vāja un novārgusi, ka otru tādu dzīvu skeletu viņam vēl nebija gadījies redzēt. Viņš tūlīt saprata, ka tā ir Lora Siblija, pazīstamā gaišreģe, kas bija sarīkojusi Losandželosā ekspedīciju un atvedusi to uz šo nāves nometni Nordbeskā. Saruna iznāca asa. Lora Siblija neticēja ārstiem. Un piedevām pie visiem pārbaudījumiem viņa gandrīz bija zaudējusi ticību sev.
— Kāpēc jūs nesūtījāt pēc palīdzības? — jautāja Smouks, kad viņa, nogurusi un aizelsusies pēc pirmās tirādes, apklusa. — Pie Stjuartas ir nometne, un Dausona ir astoņpadsmit dienu braucienā no šejienes.
— Bet kāpēc Eimoss Ventvorts negāja? — viņa iekliedzās dusmās, kas jau robežojās ar histēriju.
— Es nepazīstu šo džentlmeni, — atteica Smouks. — Ko viņš dara?
— Neko. Bet viņš ir vienīgais, kas nav saslimis ar cingu. Bet kāpēc nav saslimis? Es jums pateikšu. Nē, tomēr neteikšu… — Viņa cieši saknieba plānās lūpas, tik cieši, ka tās izskatījās caurspīdīgas un Smoukam šķita, ka caur tām redzami zobi līdz pašām saknēm. — Un kāds labums būtu bijis no tā? It kā es nezinātu! Es neesmu nekāda muļķe. Mūsu pieliekamie ir pilni ar visādām augju sulām un konservētiem dārzeņiem. Mēs cīņai ar cingu esam apbruņoti labāk par jebkuru nometni Aļaskā. Nav tādu dārzeņu, augļu un riekstu, kādu mums nebūtu, un tā visa mums ir papilnam.
— Tu nu esi iekritis, Smouk, — līksmoja Mazais. — Tas arī ir fakts, nevis teorija. Tu saki — ārstēšana ar dārzeņiem. Dārzeņi ir, bet kā ar ārstēšanu?
— To es nemāku izskaidrot, — atzinās Smouks. — Visā Aļaskā taču nav otras tādas nometnes. Man ir gadījies redzēt skorbutu šur un tur, bet ka visu nometni būtu pārņēmis skorbuts, turklāt tik negants… Neko nevar saprast, Mazais. Mums jādara šo cilvēku labā viss iespējamais, bet pirmām kārtām jāiekārtojas uz naktsguļu un jāparūpējas par suņiem. Mēs ienāksim pie jums rīt no rīta, e-e … misis Siblija.
— Mis Siblija,- — viņa pārlaboja. — Un, lūk, kas, jaunekli: ja jūs domājat muļķoties te ar savām zālēm, es jums ielaidīšu pamatīgu skrošu lādiņu.
— Tā nu gan ir viena lieliska gaišreģe! — nosmējās Smouks, kad viņi taustīdamies tumsā gāja atpakaļ uz tukšo būdu blakus tai, no kuras bija sākuši savu apgaitu.
Varēja redzēt, ka te vēl nesen dzīvojuši divi cilvēki, un draugiem ienāca prātā, vai tikai tie nav tie pašnāvnieki, kurus viņi bija atraduši uz ceļa. Viņi pārmeklēja pieliekamo un atklāja, ka tas ir pilnum pilns ar daudzām konservētām, pulverī saberztām, kaltētām, kondensētām un žāvētām ēdamlietām.
— Kā gan viņiem izdevies saķert skorbutu? — jautāja Mazais, ar platu vēzienu norādīdams uz sainīšiem ar olu pulveri un itāļu sēnēm. — Un paskaties uz to! Un uz to! — Viņš kratīja kārbas ar tomātiem un kukurūzu un stikla traukus ar pildītām olīvām. — Un šī apbrīnojamā pārvie- totāja arī saķērusi skorbutu. Kā tas saprotams?
— Pravietotāja, — izlaboja Smouks.
— Pārvietotāja, — stūrgalvīgi atkārtoja Mazais. — Vai tad tā nebija viņa, kas pārvietoja viņus uz šo caurumu, ko?
Otra rītā, kad bija jau gaišs, Smouks nejauši sastapa cilvēku, kas vilka ar zariem un žagariem smagi piekrautas kamanas. Sis ņiprais un pēc izskata tīrīgais vīrelis soļoja naski, lai gan kamanas bija svarīgas. Smoukam tūlīt radās nepatika pret viņu.
— Kas ar jums ir? — viņš vaicāja.
— Nekas, — atbildēja vīrelis.
— Zinu, — teica Smouks. — Tāpēc arī jautāju. Jūs esat Eimoss Ventvorts. Interesanti, kā tas nāk, ka jūs neesat saslimis ar skorbutu kā visi pārējie?
— Tāpēc ka es kustējos, — ātri atbildēja uzrunātais.
— Viņi arī nebūtu saslimuši, ja vien būtu gājuši ārā un kaut ko darījuši. Bet ko viņi? Rūca un šķendējās par aukstumu, garajām naktīm, grūtībām, dūrējiem, lauzējiem un visu ko. Viņi vārtījās pa gultu, kamēr sapampa un vairs nejaudāja piecelties, tas ir viss. Paskatieties uz mani. Es strādāju. Ienāciet manā būdā.