Smouks sekoja viņam.
— Paskatieties apkārt. Tīra, ka prieks, ko? Redzat nu. Viss ir pilnā kārtībā. Skaidas es arī sen būtu izslaucījis, ja tās nebūtu vajadzīgas siltumam. Bet tās man ir tīras. Jums vajadzētu redzēt, kādas grīdas ir citās būdās. Kā cūku aizgaldos. Es vēl ne reizi neesmu ēdis no nemazgātas bļodas. Nē, ser. Tāpēc ir jāstrādā, un es strādāju un nesaslimu ar skorbutu. Lieciet to aiz auss.
— Jūs esat trāpījis naglai uz galvas, — atzinās Smouks.
— Bet es redzu, ka jums ir tikai viena lāviņa. Kāpēc jūs dzīvojat tik nesabiedriski?
— Man tā patīk. Gluži vienkārši tāpēc, ka vieglāk ir uzkopt viena nekā divu vietā. Slaišķi un gultas pūdētāji! Vai jūs domājat, ka es ciestu kaut ko tādu savā tuvumā? Nav nekāds brīnums, ka viņiem piemetās skorbuts.
Tas skanēja ļoti pārliecinoši, un tomēr Smouks nespēja pārvarēt nepatiku pret šo cilvēku.
— Kāpēc Lora Siblija tik dusmīga uz jums? — viņš pēkšņi iejautājās.
Eimoss Ventvorts ātri paskatījās uz viņu.
— Viņa ir savādniece, — Eimoss atbildēja. — Bet, ja padomā, mēs visi esam savādnieki. Un lai dievs mani pasargā no savādnieka, kurš negrib pēc ēšanas nomazgāt traukus, bet tādi šajā barā ir visi.
Pēc dažām minūtēm Smouks runāja ar Loru Sibliju. Balstīdamās uz divām nūjām, viņa kliboja garām Smouka būdai un apstājās, lai atvilktu elpu.
— Kāpēc jūs esat tā ieēdusies uz Ventvortu? — viņš tāpat vien ievaicājās, pārsteigdams sievieti ar jautājuma pēkšņumu.
Viņas zaļās acis iedzalkstījās, noliesējusī seja saverk- šķījās no dusmām, sasprēgājušās lūpas savilkās, lai izteiktu nepārdomātus vārdus. Taču pār lūpām nāca tikai aprautas, nesakarīgas skaņas, līdz Lora Siblija saņēma sevi rokās.
— Tāpēc, ka viņš ir vesels, — viņa teica, smagi elsodama. — Tāpēc, ka viņam nav cingas. Tāpēc, ka viņš neko nedarīs, lai palīdzētu otram. Tāpēc, ka viņš atstāja mūs, lai sapūstam un nosprāgstam, un mēs pūstam un sprāgstam, bet viņš ne pirksta nepakustinās, lai atnestu mums spaini ūdens vai klēpi žagaru. Viņš ir necilvēks, vairāk nekas. Bet lai viņš piesargās! Lai tikai piesargās!
Aizvien vēl smagi elsodama un tusnīdama, sieviete kliboja tālāk, un pēc piecām minūtēm, izgājis pabarot suņus, Smouks redzēja viņu ieejam Eimosa Ventvorta būdā.
— Te kaut kas nav kārtībā, Mazais, kaut kas nav kārtībā, — sacīja Smouks, šūpodams galvu, kad viņa biedrs iznāca no būdas, lai izlietu samazgas.
— Skaidra bilde, — jautri attrauca Mazais. — Un mēs ar tevi vēl dabūsim to redzēt. Piemini manus vārdus.
— Es nedomāju par skorbutu.
— Nu kā tad, tu par apbrīnojamo pārvietotāju. Tā jau pat mirušu aplaupītu. Tik badīga izskata sievišķi es savu mūžu neesmu redzējis.
— Mēs visu laiku kaut ko darām, Mazais, tāpēc esam veseli. Arī Ventvorts tāpēc ir vesels. Tu redzi, kā izgājis pārējiem, kuri par maz kustējušies. Tagad mēs izrakstīsim šiem graustiem kustības. Tev būs jāgādā, lai katrs saņemtu savu porciju. Es ieceļu tevi par vecāko slimnieku kopēju.
— Ko? Mani? — Mazais bija pārsteigts, — Liec tu mani mierā.
'— Nē, nelikšu. Es būšu tavs palīgs, tāpēc ka tā nebūs nekāda joka lieta. Mums viņi jāiekustina. Vispirms lai viņi apglabā mirušos. Visstiprākos iedalīsim apbedīšanas komandā, mazāk stipros — malkas vācēju komandā — viņi gulēja zem segām, lai taupītu kurināmo, — un vēl vārgākos — citos darbos. Un skuju tēju — to nedrīkst piemirst. Vecie aļaskieši dievina šo tēju. Bet šie ļautiņi nav par to ne dzirdējuši.
— Mums nudien klāsies plāni, — pavīpsnājis teica Mazais. — Vispapriekš mums ielaidīs ribās pamatīgu svina lādiņu.
— Ar to mēs arī sāksim, — sacīja Smouks. — Ejam.
Stundas laikā visas vairāk nekā divdesmit būdas bija
pārmeklētas, visas patronas, šautenes, bises un revolveri atņemti.
— Nu, slimiķi, — tā parasti izrīkoja Mazais, — celiet priekšā savus šaujamdaildus. Mums tie būs vajadzīgi.
— Kas jūs tādi esat? — apjautājās pašā pirmajā būdā.
— Divi dakteri no Dausonas, — atbildēja Mazais. — Un, kā viņi saka, tā dariet. Nu, dodiet šurp. Patronas ari.
— Kam jums tas vajadzīgs?
— Pa ieleju mums uzbrukumā nāk gaļas konservi. Un lieciet aiz auss, ka gaidāms skuju tējas iebrukums. Nu, mudīgāk!
Un tas bija tikai sākums. Ļaudīm gan ar pierunāšanu, gan ar lūgšanos, gan ar draudiem vai varu lika piecelties un apģērbties. Tos, kam skorbuts bija vieglākā formā, iedalīja apbedīšanas komandā. Citus aizsūtīja vākt malku, lai varētu atkausēt sasalušo mālu un smilti un izrakt kapus. Vēl citiem vajadzēja saskaldīt malku un sadalīt to vienādās daļās katrai būdai. Tiem, kas bija par vārgiem, lai strādātu ārā, lika tīrīt un uzkopt savas būdas un mazgāt veļu. Vēl viens pulciņš savilka egļu zarus — un uz visiem pavardiem vārīja egļu skuju tēju.
Taču, lai kā Smouks un Mazais centās izlikties, ka viss ir labākajā kārtībā, stāvoklis bija gaužām nopietns. Viņus pārņēma šausmas un riebums, redzot, ka savus trīsdesmit cilvēkus nav iespējams izdabūt no gultas un kāda sieviete Loras Siblijas būdā nomirusi. Tomēr vajadzēja rīkoties ar stingru roku..
— Man nav nekādas patikšanas sloksnēt slimu cilvēku, — paskaidroja Mazais, draudīgi vīstīdams dūri, — bet es došu viņam pa ķobi viņa paša labā. Un kā jūs visus, slīmesti tādi, derētu nosloksnēt! Nu, aiziet! Ātrāk nekā citām reizēm! Laukā no migas un kankarus mugurā, citādi jaukšu pa ģīmi!
Ļaudis strādāja stenēdami, vaidēdami un šņukstēdami, asaras straumēm plūda viņiem pa vaigiem, un bija skaidrs, ka viņu mokas ir neviltotas. Stāvoklis bija izmisuma pilns un Smouka ieteiktie pasākumi patiešām varonīgi.