Kad darbos norīkotie pusdienlaikā atgriezās mājā, viņus sagaidīja gluži pieklājīga maltīte, ko viņu vārgākie būdas kaimiņi bija pagatavojuši Smouka un Mazā vadībā un uzraudzībā.
— Pagaidām pietiks, — Smouks teica trijos dienā. — Beidziet darbu. Liecieties gultā. Šobrīd jūs jūtaties draņķīgi, toties rīt būs labāk. Protams, nav viegli izveseļoties, bet es jūs pataisīšu veselus.
— Par vēlu, — izsmiedams Smouka pūliņus, sacīja Eimoss Ventvorts. — Tā viņiem vajadzēja rīkoties jau rudenī.
— Nāciet līdzi, — uzaicināja Smouks. — Paņemiet šos divus spaiņus. Jūs taču neesat slims.
Viņi trijatā gāja no būdas uz būdu, ieliedami katram pa kārtīgai pintei skuju novārījuma. Viegli tas nebija.
— Reizi par visām reizēm iegaumē, ka mēs to darām visā nopietnībā, — Smouks paziņoja pašam pirmajam stūrgalvim, kas gulēja uz muguras un, zobus sakodis, vaidēja. — Nāc palīgā, Mazais. — Smouks satvēra pacientu aiz degunā un viegliņām iesita viņam pa saules pinumu, lai piespiestu slimnieku atvērt muti. — Nu, Mazais! Tagad viņš norīs.
Un nogāja lejā, ka nemetās, lai kā slimais spļaudījās un rīstījās.
— Nākamreiz būs vieglāk, — Smouks apgalvoja savam upurim, sniegdamies pēc turpat blakus guļošā cilvēka deguna.
— Es drīzāk ieņemtu rīcineļļu, — paklusām atzinās Mazais, gatavodamies dzert savu porciju. — Zvēru pie Metuzālema, — viņš, visiem dzirdot, paziņoja, norijis rūgtās zāles, — tikai mazu pinti dzēru, bet spēku tagad ar mucu mēru.
— Mēs apstaigāsim jūs ar šo skuju tēju četras reizes dienā, un katru reizi mums būs jāpadzirdina astoņdesmit cilvēki, — Smouks teica Lorai Siblijai. — Tāpēc mums nav laika māžoties. Vai jūs dzersiet tāpat, vai man būs jāaizspiež jums deguns? — Smouka īkšķis un rādītājpirksts jau izteiksmīgi grozījās gar viņas seju. — Tas ir augu uzlējums, tā ka jūsu sirdsapziņa var būt mierīga,
— Sirdsapziņa! — iespurcās Mazais. — Ko nu par to! Tas ir visburvīgākais dzēriens!
Lora Siblija vilcinājās. Viņa cīnījās ar sevi.
— Nu? — stingri noprasīja Smouks.
— Es.. „ es dzeršu, — viņa trīcošā balsī teica. — Dodiet ātrāk!
Tovakar Smouks un Mazais ielīda segās tik nomocījušies kā vēl nekad visā grūtajā ceļā.
— Man slikta dūša no tās dziras, — atzinās Smouks.
— Briesmīgi skatīties, kā viņi cieš. Bet darbs ir vienīgais līdzeklis, ko es varu iedomāties, un tas jāizmēģina līdz galam. Ja mums būtu maiss zaļu kartupeļu …
— Sparkinss vairs nespēj mazgāt traukus, — teica Mazais. — Viņš lokās aiz sāpēm. Es redzēju, kā lokās. Vajadzēja viņu noguldīt uz lāviņas — tik nevarīgs viņš bija.
— Ja mums būtu zaļi kartupeļi! — turpināja Smouks.
— Sājos iebiezinātajos un žāvētajos produktos trūkst kaut kā, paša galvenā. Visa dzīvība ir izgarojusi no tiem.
— Varbūt es maldos, bet man rādās, ka tas puisietis, vārdā Džonss, no Braunlova būdas neizķeipīs līdz ritam.
— Dieva dēļ, nenokar degunu, — pārmetoši sacīja Smouks.
— Kam citam tad viņš būs jāapglabā, ja ne mums? — pikti jautāja Mazais. — Šausmu lietas notiek ar to pui- sieti, es tev teikšu …
— Turi muti, — sacīja Smouks.
Vēl pāris reižu īdzīgi nosprauslājies, Mazais aizmiga. Smouks dzirdēja viņu smagi elpojam.
No rīta mirušu atrada ne tikai Džonsu. Vienu no visstiprākajiem vīriešiem, kas bija piedalījies malkas vākšanā, atrada pakārušos. Sākās murgam līdzīgu dienu virkne. Veselu nedēļu, sasprindzinājis spēkus, Smouks spieda savus pacientus strādāt un dzert skuju novārīs jumu. Un bija spiests citu pēc cita, reizēm pat pa diviem, pa trim atbrīvot no darba. Viņš pārliecinājās, ka darbs ir sliktas zāles skorbuta slimniekiem. Apbedīšanas komanda saruka, bet darbs tai negāja mazumā, un pieci seši atkausētajā zemē izrakti kapi stāvēja rezervē un gaidīja.
— Jūs nevarējāt izvēlēties nometnei sliktāku vietu, — Smouks teica Lorai Siblijai. — Paskatieties, tā atrodas pašā dibenā aizā, kas aizstiepjas uz austrumiem un rietumiem. Saule te neiespīd pat pusdienlaikā. Jūs neredzat saules gaismu mēnešiem ilgi.
— Bet kā es to varēju zināt?
Smouks paraustīja plecus.
— Tas bija jāzina, ja jau jūs vedāt simt muļķu pēc zelta.
Viņa ļauni paskatījās uz Smouku un kliboja tālāk. Pēc dažām minūtēm, kad Smouks, apraudzījis slimos, kuri vaidēdami lasīja egļu zarus, nāca atpakaļ, viņš redzēja pravietotāju ieejam Eimosa Ventvorta būdā un sekoja viņai. Pie durvīm Smouks izdzirdēja, ka viņa pinkšķ un lūdzas.
— Tikai man vienai, — viņa klamestījās, kad Smouks iegāja būdā. — Es neteikšu nevienai dzīvai dvēselei.
Abi, kā vainīgi juzdamies, lūkojās uz ienācēju, un Smouks saprata, ka te kaut kas slēpjas. Viņš nevarēja pateikt, kas īsti, un izlamāja sevi par to, ka nebija noklausījies.
— Klājiet vaļā! — viņš skarbi pavēlēja. — Kas jums te ir?
— Ko jums vajag? — drūmi atvaicāja Eimoss Ventvorts.
Un Smouks nevarēja paskaidrot, ko viņam vajag.
Stāvoklis kļuva-aizvien ļaunāks. Šajā drūmajā aizā, kur nekad neiespīdēja saule, briesmīgais nāves upuru saraksts kļuva arvien garāks. Katru dienu Smouks un Mazais bažīgi ieskatījās viens otram mutē, vai tikai uz smaganām un gļotādas nav parādījušies baltie plankumi — pirmā neapšaubāmā skorbuta pazīme.
— Man pietiek, — kādu vakaru paziņoja Mazais. — Es vēlreiz visu pārdomāju — un man pietiek. Varbūt no manis iznāktu vergu dzinējs, bet kropļu dzinējs… Nē, tas iet pāri maniem spēkiem. Viņiem kļūst arvien sliktāk. Es pat divdesmit cilvēku nevaru izdzīt darbā. Šodien pateicu Džeksonam, lai liekas uz lāvas. Viņš bija gatavs izdarīt pašnāvību. Tas bija rakstīts viņam sejā. No darba nav nekādas jēgas.