— Nūja, — sacīja Mazais, — kā tad lai nebūtu sasalusi, ja tā vesta no Četrdesmitās Jūdzes. Tā jācērt ar cirvi.
— Nes šurp cirvi, — teica Trakais.
Smouks atnesa cirvi, un Trakais, kam bija mežcirtēja ievingrinātā roka un acs, pārcirta olu tieši uz pusēm. No iekšpuses tā izskatījās apšaubāmi. Nelāgā nojautā Smoukam pa muguru noskrēja skudriņas. Mazais bija drošsirdīgāks. Viņš paostīja vienu olas pusi.
— Ož kā parasti, — viņš sacīja.
— Toties izskatās neparasti, — iebilda Trakais. — Un kā gan olas var ost, ja tās visas sasalušas akmenī? Acumirkli!
Viņš uzlika abas puses uz pannas, bet pannu — uz karstās plīts priekšējā riņķa. Visi trīs, iepletuši nāsis, klusēdami gaidīja. Pamazām istabā sāka izplatīties nepārprotama smaka. Trakais cieta klusu, un arī Mazais nevēra vaļā muti, lai gan viss bija skaidrs.
— Met to laukā! — elpai trūkstot, iekliedzās Smouks.
— Kāda tur jēga? — jautāja Trakais. — Jāpārbauda arī pārējās.
— Tikai ne iekšā. — Smouks klepoja un ar mokām pārvarēja nelabumu. — Cērt tās pušu, tāpat varēs redzēt. Met to laukā, Mazais! Fū! Un atstāj durvis vaļā!
Vēra vaļā kasti pēc kastes, uz labu laimi ņēma olu pēc olas, un cirta uz pusēm, bet tās visas bija bezcerīgi, neglābjami sapuvušas.
— Es neprasu, lai tu tās ēstu, Mazais, — Trakais viņu vilka uz zoba, — tikai atļaujiet man lasīties ātrāk prom no šejienes. Manā kontraktā ir runa tikai par labām olām. Ja jūs aizdotu man pajūgu, es aizvestu svaigās olas, kamēr arī tās nav sākušas smirdēt.
Smouks palīdzēja piekraut kamanas. Mazais apsēdās pie galda, lai izliktu pasjansu.
— Saki — cik ilgi jūs glabājāt šo preci? — Trakais pašās beigās dzēlīgi apvaicājās. „
Smouks neatbildēja un, paskatījies uz Mazo, kas bija pilnīgi aizņemts ar pasjansu, tikai svieda ziepju kastes ārā sniegā.
— Saki, Mazais, — cik tu samaksāji par šiem trim tūkstošiem? — Smouks mierīgi jautāja.
— Astoņus dolārus gabalā. Klusē un liec mani mierā. Es protu rēķināt ne sliktāk kā tu. Mēs šajā jandāliņā esam zaudējuši septiņpadsmit tūkstošus dolāru, ja kāds grib zināt. To es aprēķināju, kamēr mēs gaidījām, kad varēs paostīt pirmo olu.
Smouks dažas minūtes domāja, tad atkal ierunājās:
— Paklau, Mazais, zelta smiltis par četrdesmit tūkstošiem dolāru sver divi simti mārciņu. Trakais paņēma mūsu pajūgu, lai aizvestu olas. Viņš atnāca bez kamanām. Tie divi maisiņi ar smiltīm, kuri bija viņam kabatā, svēra mārciņas divdesmit katrs. Norunāts bija maksāt tūlīt skaidrā naudā. Viņš bija paņēmis līdzi tik daudz, cik vajadzēja, lai samaksātu par labajām olām. Viņš ij nedomāja maksāt par tiem trim tūkstošiem. Viņš zināja, ka tās ir sapuvušas. Bet kā viņš to varēja zināt? Kā lai to saprot, ko?
Mazais savāca kārtis, gribēja no jauna tās sajaukt, bet pārdomāja.
— Tur nav ko saprast. To pat bērns izskaidros. Mēs zaudējām septiņpadsmit tūkstošus. Trakais nopelna septiņpadsmit tūkstošus. Tās olas, ko atveda Gotero, piederēja pašam Trakajam. Vai vēl ko gribi zināt?
— Jā. Vai tev nebija tik daudz sajēgas, ka olas, iekams tās pērk, vispirms ir jāpārbauda?
— Atbildēt uz šo.jautājumu ir tikpat viegli. Trakais šito blēžu spēli bija izdomājis līdz sekundei. Man nebija laika pētīt, vai olas ir svaigas vai nav. Vajadzēja steigties, lai atgādātu tās laikā šurp. Bet tagad, Smouk, esi tik labiņš un atļauj uzdot vienu delikātu jautājumu. I<ā sauca to personu, kas tevi samācīja, lai tu nodarbojies ar olu uzpirkšanu?
Mazais bija sešpadsmit reižu neveiksmīgi izlicis pasjansu, bet Smouks jau vīkšās gatavot vakariņas, kad pie durvīm pieklauvēja pulkvedis Bovijs. Viņš iedeva Smoukam vēstuli un aizgāja uz savu būdu.
— Vai tu redzēji viņa ģīmi? — satracināts iekliedzās Mazais. — Viņš tikko spēja noturēties neiesmējies. Nu gan būs liela zviegšana par mums abiem. Tagad mums Dausonā vairs nav dzīves.
Vēstule bija no Trakā, un Smouks nolasīja to skaļi:
«Dārgais Smouk un Mazais! Sūtu Jums sveicienu un ielūdzu Jūs šodien vakariņās pie Slavoviča. Tur būs mis Erola, kā arī Gotero. Pirms pieciem gadiem Sērklā mēs ar viņu bijām kompanjoni. Viņš ir lāga zēns un būs mans vedējtēvs. Tagad par olām. Tās nokjuva Klondaikā pirms četriem gadiem un jau toreiz bija sapuvušas. Olas bija sapuvušas, kad tās sūtīja no Kalifornijas. Tās vienmēr ir bijušas sapuvušas. Vienu ziemu tās palika Karlukā, otru ziemu Nutlikā, bet pēdējo ziemu — Četrdesmitajā Jūdzē, kur tās pārdeva, tāpēc ka nebija samaksāts par glabāšanu. Bet šoziem tās, jādomā, paliks Dausonā. Neturiet tās siltā istabā. Lusila lika pateikt Jums, ka mums visiem kopā tomēr ir izdevies izkustināt Dausonu. Iedzeršana uz Jūsu rēķina, es domāju.
Visdziļākajā cieņā Jūsu draugs T.»
— Nu? Ko tu teiksi? — jautāja Smouks, — Mēs, protams, pieņemsim ielūgumu?
— Es tev pateikšu kaut ko, — atbildēja Mazais. — Trakajam nekas nenotiks, jat viņš arī izputēs. Viņš ir labs aktieris, sasodīti labs aktieris. Un vēl ko es teikšu: visa mana rēķināšana nekur neder. Trakais vinnē ne tikai septiņpadsmit tūkstošus, viņš vinnē daudz vairāk. Mēs abi esam uzdāvinājuši viņam visas svaigās olas, cik vien to bija Klondaikā, — deviņi simti sešdesmit četras, ja pieskaita tās divas, ko es piesviedu klāt, lai būtu apaļš skaits. Un viņš, nekrietnieks, aizstiepa līdzi arī tās trīs olas, kuras mēs sasitām uz pannas. Un visbeidzot es tev teikšu, re, ko. Mēs abi esam nelabojami zelta meklētāji un piedzīvojuši zeltrači. Bet, ja runā par naudas būšanām un dažādiem paņēmieniem, kā uz līdzenas vietas kļūt bagātiem, tad mēs esam tādi vientiesīši, kādi pasaulē vēl nav redzēti. Labāk pēc visa notikušā līdīsim pa kalniem un mežiem, un, ja tu man kādreiz ieminēsies par olām, tad es tev vairs neesmu kompanjons. Saprati?