Tralā ciems
Smouks un Mazais saskrējās uz stūra pie «Aļņa raga». Smouks izskatījās apmierināts un soļoja naigi. Turpretī Mazais ļāpāja nomākts un nedrošs.
— Uz kurieni? — jautri uzsauca Smouks.
— It kā es zinātu, — Mazais skumīgi atbildēja. — Nav ne jausmas. Man nav kur dēties. Divas stundas es nositu ar pokeru: nāvīgi garlaicīga spēle, visas kārtis palika rokā. Vienreiz saspēlēju ar Skifu Mičelu kribidžu uz iedzeršanu un tagad esmu tik mīksts, ka nezinu, ko lai dara. Vazājos pa ielām un gaidu — kaut vai suņi būtu saplēsušies vai notiktu kāds ķīviņš, vai kaut kas tādā garā.
— Es varu piedāvāt tev kaut ko labāku, — teica Smouks. — Tāpēc arī meklēju tevi. Nāc līdzi!
— Tūlīt?
— Nūja.
— Uz kurieni?
— Uz otru krastu, ciemos pie vecā Dvaita Sendersona.
— Pirmā dzirdēšana par tādu, — Mazais sacīja pagalam nomākts. — Un vispār pirmā dzirdēšana, ka viņpus upes kāds dzīvo. Kāpēc viņš tur apmeties? Vai viņš nav muļķa prātā?
— Viņš kaut ko pārdod, — iesmiedamies teica Smouks.
— Suņus? Raktuvi? Tabaku? Gumijas zābakus?
Smouks pēc katra jautājuma papurināja galvu.
— Nāc līdzi, tad pats redzēsi. Gribu uz labu laimi nopirkt no viņa kaut ko, un, ja ir vēlēšanās, vari piedalīties uz pusgrauda.
— Tikai nesaki, ka gribi pirkt olas! — iesaucās Mazais, saviebies mākslotā baiļumā.
— Nāc vien, nāc, — aicināja Smouks. — Un, kamēr iesim pāri upei, vari minēt desmit reižu.
Ielas galā viņi nonāca Jukonas stāvajā krastā un nokāpa uz ledus. Trīsceturtdaļjūdzes tālāk tieši viņiem priekšā simtiem pēdu augstu slējās pretējā krasta klintis. Uz to pusi starp salauztiem un virspusē izstumtiem ledus bluķiem aizlocījās tikko samanāms celiņš. Mazais stampāja Smoukam pa pēdām, īsinādams laiku ar minējumiem, kas gan Dvaitam Sendersonam varētu būt pārdodams.
— Ziemeļbrieži? Vara raktuves vai ķieģeļceplis? Tas varētu būt viens. Lāčādas vai vispār kaut kādas ādas? Loterijas biļetes? Kartupeļu lauks?
— Gandrīz uzminēji, — Smouks drošināja. — Kaut kas vēl labāks.
— Divi kartupeļu lauki? Siernīca? Kūdras purvs?
— Nav slikti, Mazais. Tu neesi pārāk tālu no patiesības.
— Akmeņlauztuves?
— Tas ir gandrīz tikpat tuvu kā kūdras purvs un kartupeļu lauks.
— Pagaidi. Ļauj padomāt. Vēl var minēt pēdējo reizi.
Desmit minūšu viņi gāja klusēdami.
— Zini, Smouk, es vairs neminēšu. Ja tas, ko tu pērc, ir līdzīgs gan kartupeļu laukam, gan kūdras purvam, gan akmeņlauztuvēm, tad es metu mieru. Un es nekļūšu par tavu līdzdalībnieku, kamēr pats to lietu nebūšu redzējis un apčamdījis. Kas tas ir?
— Lai nu paliek, gan jau pats drīz redzēsi. Esi tik laipns un paskaties tur uz augšu. Vai redzi to būdu, pa kuras skursteni nāk dūmi? Tur dzīvo Dvaits Sendersons. Viņam pieder apbūvējami zemes gabali.
— Un kas vēl viņam pieder?
— Vairāk nekas, — iesmējās Smouks. — Tikai reimatisms. Es dzirdēju, ka viņš mokoties ar to.
— Pag! — Mazais pēkšņi sagrāba biedru aiz pleca un apstādināja. — Vai tikai tu netaisies pirkt šajā dieva aizmirstajā nostūrī apbūvējamu zemes gabalu?
— Desmito reizi uzminēji. Ejam!
— Pagaidi mazdrusciņ, — Mazais lūdzās. — Paskaties, kur vien acis rāda, visur klintis un stāvumi. Kur te lai būvē?
— Kā lai es to zinu?
— Tātad tu netaisies neko būvēt?
— Dvaits Sendersons pārdod tikai apbūvēšanai, — Smouks mēģināja izgrozīties. — Ejam. Mums jākāpj augšā šajā kraujumā.
Nogāze bija stāva, un šaurā taciņa šķita līkumojam uz debesīm kā Jēkaba kāpnes. Mazais kurnēja un vaidēja asajos pagriezienos un stāvajās nokarēs.
— Izdomājis būvēt te! Te jau nav pat līdzenas vietiņas, kur pastmarku uzlīmēt. Turklāt šī nav īstā upes puse. Visi tvaikoņi piestāj otrā krastā. Paskaties uz Dausonu. Tur pietiek vietas vēl kādiem četrdesmit tūkstošiem cilvēku. Paklau, Smouk, tu esi gaļas ēdājs. Es to zinu. Un zinu ari, ka tu nepērc, lai būvētu uz šīs zemes. Tad kāpēc, dieva dēļ, tu pērc?
— Protams, lai pārdotu.
— Bet visi nav tik traki kā vecais Sendersons un tu.
— Varbūt gluži tik traki nav, Mazais. Es ņemšu šo zemi, sadalīšu gabalos un pārdošu tos Dausonas normļā-^ lajiem iedzīvotājiem.
— ITa! Visa Dausona vēl zviedz par mūsu darījumu ar olām. Vai tu gribi, lai zviedz vēl vairāk, ko?
— Noteikti gribu. mbs
— Zini, Smouk, tas ir pārāk dārgs prieks. Es palīdzēju tev smīdināt ļaudis, uzpērkot olas, un man šie smiekli izmaksāja turpat vai deviņus tūkstošus dolāru.
— Labi. Šoreiz tev nav ko piedalīties. Visa peļņa paliks man, bet tev tik un tā man jāpalīdz.
— Palīdzēt es palīdzēšu. Un lai viņi pasmejas par mani vēl. Bet šoreiz es neizsviedīšu šim pasākumam ne unci. Cik vecais Sendersons prasa par zemi? Pāris simtus?
— Desmit tūkstošus. Man vajadzētu dabūt par pieciem tūkstošiem.
— Kaut es būtu mācītājs! — jūsmīgi nopūzdamies, teica Mazais.
— Kāpēc tā?
— Es noskaitītu visdaiļrunīgāko sprediķi, ko tu varbūt esi dzirdējis, — par muļķi un viņa naudu.
— Iekšā! — Dvaits Sendersons errīgi atsaucās, kad draugi pieklauvēja.
Kad viņi iegāja būdā, saimnieks tupēja pie akmens pavarda un grūda maisa drānas gabalā ietītas kafijas pupiņas.
— Ko jums vajag? — viņš skarbi noprasīja, izbērdams sasmalcināto kafiju kannā, kas stāvēja pašā priekšā uz oglēm.
— Aprunāties par darīšanām, — atbildēja Smouks. — Cik man zināms, jūs pārdodat zemi apbūvēšanai. Cik jūs par to prasāt?