— Desmittūkstoš dolāru, — tāda bija atbilde. — Bet tagad, kad esmu pateicis, varat pasmieties un vākties prom. Tur ir durvis. Uz redzēšanos!
— Es nedomāju smieties. Ir daudz patīkamāku izpriecu nekā rāpšanās jūsu kalnā. Es gribu pirkt jūsu zemi.
— Ak tā, pirkt? Prieks dzirdēt saprātīgu runu. — Sendersons pienāca klāt un apsēdās pretī apmeklētājiem, nolicis rokas uz galda un bažīgi raudzīdamies uz kafijkannu. — Savu cenu es jums pateicu un nekaunos atkārtot: desmit tūkstošu. Varat smieties, varat pirkt — man viens pīpis.
Lai parādītu, cik tas viņam vienaldzīgi, Sendersons ar saviem mezglainajiem pirkstiem bungoja pa galdu un ar acīm urbās kafijkannā. Pēc brīža viņš sāka dudināt «tra- la-lā, tra-la-lā, tra-la-lā, tra-la-lā».
— Uzklausiet mani, mister Senderson, — sacīja Smouks. — Sī zeme nav desmit tūkstošu vērta. Ja tā maksātu desmit tūkstošu, tikpat labi tā varētu maksāt arī simt tūkstošu. Bet, ja tā nav simt tūkstošu vērta — un jūs zināt, ka nav, — tad tā nav ne desmit centu vērta.
Sendersons dundināja ar pirkstu kauliņiem pa galdu un dungoja «tra-la-lā, tra-la-lā», kamēr kafija pārgāja pāri. Pielējis tai klāt mazliet auksta ūdens, viņš nolika kafijkannu uz pavarda malas un atkal apsēdās savā vietā.
— Cik tad jūs dotu? — viņš vaicāja Smoukam.
— Piecus tūkstošus.
Mazais novaidējās.
Vecais atkal kādu brīdi bungoja pa galdu un trallināja.
— Jūs neesat no dumjām mājām, — Sendersons teica Smoukam. — Jūs sacījāt — ja šī zeme nav simt tūkstošu dolāru vērta, tad tā nav 'pat desmit centu vērta. Un tomēr piedāvājāt par to piecus tūkstošus. Tātad tā ir simt tūkstošu vērta.
— Jūs par to nedabūsiet ne divdesmit centu, — dedzīgi iebilda Smouks, — kaut paliktu te līdz savai nāves stundai.
— Es dabūšu no jums.
— Nē, nedabūsiet.
— Tādā gadījumā palikšu te līdz savai nāves stundai, — kā pielikdams punktu, atcirta Sendersons.
Viņš vairs nepievērsa uzmanību apmeklētājiem un nodarbojās ar ēdiena gatavošanu, it kā būtu gluži viens. Uzsildījis katliņu ar pupām un plāceni, viņš apsēdās un sāka ēst.
— Nē, paldies, — nomurmināja Mazais. — Mēs nemaz neesam izsalkuši. Mēs pirms nākšanas ēdām*
— Parādiet savus papīrus, — beidzot sacīja Smouks.
Sendersons paskatījās lāvas pagalvī un izvilka doku-
mentu sainīti.
— Tie visi ir kārtībā, — viņš teica. — Tas garais ar lielajiem zīmogiem atsūtīts taisni no Otavas. Tas nav nekāds vietējo iestāžu papīrītis. Pati Kanādas valdība apstiprina manas tiesības uz šo zemi.
— Cik daudz zemes gabalu jūs šajos divos gados esat pārdevis? — apvaicājās Mazais.
— Tā nav jūsu darīšana, — grīnīgi atbildēja Sendersons. — Nav tāda likuma, kas aizliegtu cilvēkam vienam dzīvot uz savas zemes, ja viņš to vēlas.
— Es došu jums piecus tūkstošus, — piedāvāja Smouks.
Sendersons papurināja galvu.
— Nezinu, kurš no jums ir negudrāks, — žēli ierunājās Mazais. — Iziesim uz brīdi laukā, Smouk. Gribu pateikt tev kaut ko pie auss.
Smouks nelabprāt paklausīja uzstājīgajam kompanjonam.
— Vai tev nekad nav ienācis prātā, — Mazais sacīja, kad viņi bija izgājuši pa durvīm, — ka jūdzēm tālu visapkārt šim muļķīgajam zemes gabalam ir klintis, kas nepieder nevienam, un ka tu vari dzīt iekšā stabus un iezīmēt laukumus?
— Tas neder, — atbildēja Smouks.
— Kāpēc neder?
— Tu brīnies, kāpēc es pērku tieši šo vietu, kad visapkārt zemes ir, cik uziet?
— Kā tad, ka brīnos, — apstiprināja Mazais.
— Redzi nu! — uzvaroši teica Smouks. — Ja jau tu brīnies, tad brīnīsies arī citi. Un aiz brīnumiem skriešus skries šurp. Bet, ja tu brīnies, tad esmu spriedis pareizi. Tagad, Mazais, paklausies, ko es tev teikšu. Es pasniegšu Dausonai tādu dāvanu, ka viņiem vairs negribēsies smieties par tām olām. Iesim iekšā.
— Sveiki! — teica Sendersons, viņiem atkal parādoties durvīs. — Es domāju, ka jūs jau gabalā.
— Nu, kāda ir jūsu zemākā cena? — jautāja Smouks.
— Divdesmit tūkstošu.
— Es jums dodu desmit tūkstošu.
— Lai notiek, pārdošu par desmit. To vien es arī gribēju. Bet kad liksiet galdā naudu?
— Rīt Ziemeļrietumu bankā. Bet par šiem desmit tūkstošiem es gribētu vēl divas lietas. Vispirms, kad jūs saņemsiet naudu, jūs brauksiet pa upi uz leju līdz Četrdesmitajai Jūdzei un paliksiet tur līdz ziemas beigām.
— Tas ir viegli izdarāms. Kas vēl?
— Es jums samaksāšu divdesmit piecus tūkstošus, bet jūs piecpadsmit atdosiet man.
— Esmu ar mieru. — Sendersons pagriezās pret Mazo. — Kad apmetos te, ļaudis teica, ka es esot muļķis, — viņš izsmējīgi sacīja. — Tātad tāds muļķis maksā desmittūk- stoš dolāru, vai ne?
— Visa Klondaika ir pilna ar muļķiem, — tas bija viss, ko apķērās atbildēt Mazais. — Un, kad viņu ir tik daudz, kādam arī laimējas, vai tā nav?
Otrā dienā tika likumīgi apstiprināta Dvaitam Sender- sonam piederošās zemes pārdošana. «Turpmāk tas sauksies Tralā ciems» — tā Smouks ierakstīja pirkuma aktā. Un Ziemeļrietumu bankas kasieris nosvēra Sendersonam Smouka zelta smiltis par divdesmit pieciem tūkstošiem dolāru, turklāt vairāki nejauši apmeklētāji redzēja gan svēršanu, gan summu, gan saņēmēju.
Zelta meklētāji ir aizdomīgi ļaudis. Lai ko mazliet neparastāku kāds izdarījis — vai nu devies pamedīt briežus, vai izgājis naktī palūkoties uz ziemeļblāzmu —, visiem jau rodas aizdomas, vai tikai viņš nav uzķēris zelta dzīslu. Un, kad kļuva zināms, ka tāda ievērojama persona kā Smouks Belju samaksājis vecajam Dvaitam Sendersonam divdesmit piecus tūkstošus dolāru, visa Dausona gribēja zināt, par' ko šī nauda maksāta. Kas Dvaitam Sendersonam, kurš cieta badu uz savas pamestās zemes, varēja būt divdesmit piecus tūkstošus vērts? Tā kā atbildes nebija, dausonieši, pats par sevi saprotams, ar drudžainu interesi vēroja katru Smouka soli.