Выбрать главу

Tad mēs sapratām, ka pilsētā nav dzīvošana. Izmalām visu Klusā okeāna piekrasti, un mums iepatikās Dienvidu Oregona. Apmetāmies Rogas upes ielejā, iekopām ābeļ­dārzu. Tur var kļūt bagāts, bet neviens to nezina. Dabūju zemes gabalu — protams, uz nomu — par četrdesmit do­lāriem akru. Pēc desmit gadiem šī zeme maksās piecsimt dolāru akrs.

Tad mēs dabūjām pamatīgi rauties. Tas prasa naudu, bet mums, lai iesāktu, nebija ne centa pie dvēseles. Jūs jau zināt, jāuzbūvē māja un kūts, jāiegādājas zirgi, arkli un viss pārējais. Sieva divus gadus nostrādāja par skolotāju. Tad piedzima puika. Taču mēs bijām panākuši savu. Jums vajadzētu redzēt, kādus kokus mēs iestādījām, simt akru, tagad tie jau pavisam lieli. Bet tas viss prasīja izdevumus, un mēs pagarinājām hipotēku. Tāpēc arī es esmu te. Sieva nevarēja nākt līdzi bērnu un ābeju dēļ. Viņa ņemas tur, es, nākamais miljonārs, kaut nelabais mani parāvis, — te.

Karsons starojošām acīm paskatījās uz zaļo ūdeni aiz saulē dzirkstošā ledus ezera viņā krastā, vēlreiz palūkojās uz fotogrāfiju un nomurmināja:

—   Tā tik ir sieviete! Vienmēr panāk savu. Viņa tikai negribēja mirt, kaut gan tad, kad aizgāja ganīt aitas, no viņas bija palikuši pāri kauli un āda un uguntiņa iekšā. O, tagad viņa ir tieva. Resna nebūs nekad. Bet otru tik tieviņu un skaistu sievieti man savu mūžu nav gadījies redzēt, un, kad es pāriešu mājās un ābeles sāks nest aug­ļus, bet mazie sāks iet skolā, mēs abi brauksim uz Parīzi. Es neesmu sevišķi augstās domās par šo pilsētu, bet sieva ir kā uzburta uz to.

—  Jā, te jūs atradīsiet zeltu, kas jums palīdzēs nokļūt Parīzē, — pārliecinoši sacīja Smouks. — Mums tikai jā­dabū tas rokā.

Acīm mirdzot, Karsons pamāja ar galvu.

—   Zināt, ko es jums teikšu? Mūsu augļu dārzs ir labā­kais visā Klusā okeāna piekrastē. Arī klimats ir labs. Tur mūsu plaušām nav ko baidīties no diloņa. Tiem, kam bijis slikti ar plaušām, zināt, jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem. Ja jūs domājat ietaisīties kaut kur uz dzīvi, papriekš iemetiet acis mūsu ielejā, neko vairāk. Un kā tur ķeras zivis! Sa­kiet — vai jums ir kādreiz gadījies izvilkt trīsdesmit pie­cas mārciņas smagu lasi ar parasto makšķeri? Tur ir ko pacīnīties, draudziņ!

—   Es esmu vieglāks nekā jūs par četrdesmit mārci­ņām, — teica Karsons. — Ļaujiet man iet pirmajam.

Viņi stāvēja pie plaisas. Tā bija milzīga, ne mazāk kā simt pēdu plata, nevis ar asām, bet gan nolaidenām, laika zoba nograuztām malām. Šajā vietā, kur viņi stāvēja, le­dus aizas malas savienoja blīvi sagulējis sniegs, kas pa pusei ari bija pārvērties par ledu. Viņi nevarēja saskatīt šīs sniega masas apakšējo kranti, kur nu vēl plaisas di­benu. Tilts kusa un drupa, kuru katru brīdi draudēdams sabrukt. Varēja redzēt, ka nesen no tā atlūzuši lieli ga­bali, un, kad Smouks un Karsons aplūkoja tiltu, savu pustonnu smags blāķis atrāvās un nogāzās lejā.

—   Rādās, ka nav labi, — teica Karsons un drūmi pa­šūpoja galvu. — Un rādās vēl ļaunāk nekā tad, kad es nebiju miljonārs.

—   Bet mums ir jātiek pāri, — sacīja Smouks. — Mēs jau gandrīz vai esam pāri. Atpakaļ taču negriezīsimies. Pavadīt augu nakti uz ledus arī nevaram. Bet cita ceļa nav. Mēs ar Mazo izpētījām kādu jūdzi visapkārt. Tiesa, kad mēs te gājām pāri, tas viss izskatījās daudz labāk.

—  Jāiet pa vienam. Es pirmais. — Karsons paņēma sa­ritināto virvi, ko turēja rokā Smouks. — Jūs nāksiet aiz\: manis. Es ņemšu virvi un cērti. Padodiet roku, lai man vieglāk nošļūkt lejā.

Lēni un piesardzīgi viņš nolaidās līdz tiltam un apstā­jās, lai galīgi sagatavotos bīstamajam pārgājienam. Kar-, sonam uz muguras bija mantu maiss. Viņš aptina ap ple­ciem virvi, kuras viens gals bija stingri piesiets pie jostas.

—   Es mīļuprāt atdotu labu tiesu no saviem miljoniem par tiltu būvētāju arteli, — viņš teica, bet jautrais un blēdīgais smaids liecināja, ka tā ir tikai runāšana. Un viņš piebilda: — Nekas, tikšu pāri kā kaķis.

Ar cērti un garo nūju, kas noderēja Karsonam par alpī­nista spieķi, viņš turēja līdzsvaru kā virves dejotājs. Viņš uzmanīgi izstiepa uz priekšu kāju un tūlīt parāva to at­pakaļ: varēja redzēt, ka tas prasa piepūli.

—   Labāk es būtu izputējis, — viņš smaidīdams teica. — Ja šoreiz es kļūšu par miljonāru, vairs nekad ar tādām lietām nenodarbošos. Tas ir pārāk ķēpīgi.

—   Gan jau būs labi, — drošināja Smouks. — Es jau to vienreiz esmu darījis. Ļaujiet man iet pirmajam.

—   Bet jūs esat par četrdesmit mārciņām smagāks nekā es, — mazais vīriņš iebilda. — Vēl drusku, un es saņem­šos. Tā, esmu gatavs. — Un viņš vienā mirklī savaldīja uztraukumu. — Lai dzīvo Roga un mūsu āboli! — viņš sacīja, uzmanīgi un viegli izstiepdams vienu un pēc tam pievilkdams klāt otru kāju. Ļoti lēni un apdomīgi viņš no­gāja divas trešdaļas ceļa. Tad apstājās, lai apskatītu ieplaku, kurai bija jātiek pāri un kuras dibenā rēgojās nesen izveidojusies plaisma. Smouks ieraudzīja, ka Kar­sons iesāņus palūkojas bezdibenī un sagrīļojas.

—  Galvu augšā! — Smouks pavēloši uzkliedza. — Nu, uz priekšu!

Mazais cilvēciņš paklausīja un aizgāja līdz galam, vairs ne reizi nenodrebējis. Saulē atkususī plaismas  pretējā mala bija slidena, bet ne stāva; Karsons aizkļuva līdz šaurajai dzegai, pagriezās un apsēdās.