Dienas vidū paklīda runas, ka pārdesmit vīru piebāzuši vieglus mantu maisiņus un noglabājuši tos ērtajos Galvenās ielas krodziņos. Lai kurp gāja Smouks, viņam sekoja desmitiem acu. Viņu uzskatīja par nopietnu cilvēku, un nevienam no viņiem nepietika drosmes pajautāt Smoukam par darījumu ar Dvaitu Sendersonu. Tādu pašu draudzīgu attieksmi un smalkjūtību baudīja arī Mazais.
— Man ir tāda jušana, it kā es būtu kādu noslepkavojis vai saslimis ar bakām, tā viņi skatās uz mani, bet runāt baidās, — žēlojās Mazais, saticis Smouku pie «Aļņa raga». — Re, tur pa otru pusi iet Bills Soltmens. Viņam nāvīgi gribas palūrēt uz mums, bet viņš zīķē kaut kur uz ielas galu. Paskatoties uz viņu, gandrīz vai jādomā, ka viņš mūs nepazīst. Bet es varu saderēt uz iedzeršanu, Smouk, tiklīdz mēs pagrieztos ap stūri, it kā steigtos kaut kur, bet pie nākamā stūra pagrieztos atpakaļ, mēs ienestos viņam taisni krūtīs.
Viņi arī izmēģināja šo joku un, pie nākamā ielas stūra pagriezušies, sadūrās ar Soltmenu, kas gariem soļiem storēja viņiem pakaļ.
— Sveiks, Bili! — sveicināja Smouks, — Uz kurieni tad tu?
— Sveiks! Tapat vien pastaigājos, — atbildēja Solt- mens, — tikai pastaigājos. Vai nav jauks laiciņš?
— Ha! — izsmējīgi sacīja Mazais. — Ja to sauc par pastaigāšanos, kāda tad ir kārtīga iešana?
Tovakar barodams suņus, Mazais nemaldīgi juta, ka no tumsas viņā urbjas desmitiem acu pāru. Un, kad viņš nevis atstāja suņus vaļā, bet piesēja pie mieta, viņš zināja, ka atkal ir devis Dausonai iemeslu uztraukties.
Saskaņā ar rīcības plānu Smouks paēda pilsētā vakariņas un tad devās izklaidēties. Lai kur Smouks parādījās, visur viņš bija uzmanības centrā, tāpēc viņš tīšām meta līkumus pa Dausonu. Krodziņi, kuros viņš iegriezās, tūliņ bija pilni ar cilvēkiem un kļuva tukši, tiklīdz viņš bija laukā no tiem. Tikko viņš bija nopircis spēļu kauliņus un apsēdies pie kāda pusaizmiguša ruletes galda, dažu minūšu laikā apkārt bija savi desmit spēlētāji. Viņš gandarīja sevi ar nelielu atriebību — piecēlās un nesteidzīgi izgāja no teātra tieši tajā brīdī, kad Lusila Erola iznāca, lai nodziedātu savu vispopulārāko dziesmiņu. Trijās minūtēs divas trešdaļas klausītāju bija atstājuši zāli, sekodami Smoukam.
Vienos naktī, pagājis pa neparasti pilno Galveno ielu, viņš pagriezās, lai kāptu pakalnā uz savu būdu. Pusceļā apstājies, viņš dzirdēja, ka aiz muguras čirkst sniegs zem mokasīniem.
Kādu stundu būdā bija tumšs, tad Smouks iededzināja sveci un, nogaidījis tik ilgi, cik nepieciešams, lai cilvēks apģērbtos, kopā ar Mazo izgāja ārā un sāka jūgt suņus. Strādādami pa būdas durvīm krītošajā gaismā, viņi saklausīja netālu paklusu svilpienu. Atbildes svilpiens noskanēja kaut kur zemāk.
— Paklausies, — Smouks nogruģināja. — Viņi novēro mūs un dara visu zināmu pilsētai. Varu saderēt, ka šajā pašā brīdī savi četrdesmit cilvēki lien laukā no segapakšas un velk kājās bikses.
— Ir gan dumji ļautiņi! — atsmēja Mazais. — Zini, Smouk, nav grūti apvest viņus ap stūri. Savādnieks, kas mūsu laikos strādā ar rokām, ir… nu, savādnieks — un vairāk nekas. Pasaule ir līdz malām pilna ar biezgalvjiem, kas pelnījuši, ka iztukšī viņu zelta maišeļus. Un, kamēr vēl neesam sākuši braukt un ja tu neesi pārdomājis, es tev teikšu, ka piedalos šajā darījumā.
Vedamais nebija smags — guļampiederumi un pārtika. Zem maisa ar ēdamo tikko varēja saskatīt nelielu tērauda stieples rituli, bet pašā kamanu dibenā, gandrīz pilnīgi paslēpts, gulēja lauznis.
Mazais ar dūraini maigi noglāstīja rituli un pēdējo reizi sirsnīgi pieskārās lauznim.
— Ha! — viņš čukstēja. — Man pašam būtu liela domāšana, ja es tumsā naktī redzētu kādam kamanās tādas mantas.
Piesardzīgi klusēdami, viņi laida lejā, bet, nonākuši līdzenā vietā un uz Galvenās ielas pagriezušies ziemeļu virzienā, uz kokzāģētavas pusi, tālāk no pilsētas centra, kļuva vēl piesardzīgāki. Viņi nebija manījuši nevienu dzīvu dvēseli un tomēr, kad bija nogriezušies uz kokzāģētavu, izdzirdēja aiz muguras svilpienu. Pagājuši garām kokzāģētavai un slimnīcai, viņi naikā solī veica vēl ceturtdaļjūdzi, tad pagriezās atpakaļ pa_ to pašu ceļu. Nogājuši simt jardu, viņi tikko neuzdrāzās virsū pieciem gājējiem, kas teciņus vien skrēja pretī. Viņi visi bija mazliet sakņupuši zem mantu maisu smaguma. Viens no viņiem apturēja Smouka stūres suni, pārējie sastājās apkārt.
— Vai neredzējāt kādas kamanas? — bija pirmais jautājums.
— Nē, — atbildēja Smouks. — Vai tas esi tu, Bili?
— Jā, sasodīts! — neviltotā pārsteigumā iesaucās Bills Soltmens. — Tas taču Smouks!
— Ko tu dari nakts vidū? — jautāja Smouks. — Pastaigājies?
Iekams Bills Soltmens paguva atbildēt, grupai pieskrēja klāt vēl divi, pēc tam vēl vairāki cilvēki, un soļu gurk- stoņa sniegā vēstīja daudzu tuvošanos.
— Kas ir tavi ceļabiedri? — jautāja Smouks. — Uz kurieni dodaties?
Soltmens neatbildēja, tikai kūpināja pīpi, kas diezin vai spēja sagādāt viņam baudu, tāpēc ka viņš vēl nebija atguvis elpu pēc skriešanas. Bija skaidrs, kāpēc viņam ievajadzējies uzraut sērkociņu, — lai saskatītu kamanas, un Smouks redzēja, ka visu acis ir pievērstas stieples ritulim un lauznim. Tad sērkociņš nodzisa.
— Tāpat vien… Klīst dažādas baumas, tikai baumas, — daudznozīmīgi un noslēpumaini nomurmināja Soltmens.
— Varējāt pastāstīt man un Mazajam arī, — mudināja Smouks.
Kāds aizmugurē dzēlīgi noķiķināja.
— Bet uz kurieni jūs dodaties? — vaicāja Soltmens.
— Bet kas jūs tādi esat? — atjautāja Smouks. — Drošības dienests?
— Tāpat vien interesējamies, tāpat vien, — paskaidroja Soltmens.
— Briesmīgi interesējamies, — kāds no tumsas piebalsoja.