— Paklau, — iejaucās Mazais, — es gribētu zināt, kurš no mums jūtas vislielākais muļķis?
Visi nervozi iesmējās.
— Laižam, Mazais, mēs nevaram kavēties, — teica Smouks un uznūjināja suņiem.
Pūlis sekoja.
— Paklau, vai jūs neesat pārskatījušies? — dzēlīgi jautāja Mazais. — Kad sastapāmies, jūs gājāt uz to pusi, bet tagad jūs ne no šā, ne no tā ejat atpakaļ. Vai jums nav sajucis virziens?
— Ej pie velna, — laipni atbildēja Soltmens. — Mēs ejam, kurp deguns rāda.
Un kamanas, kam pa priekšu soļoja Smouks, bet nopakaļ Mazais, brauca tālāk pa Galveno ielu. Tās pavadīja cilvēki sešdesmit, visi ar mantu maisiem uz muguras. Tas notika pulksten trijos naktī, un tikai īstie naktsputni redzēja šo procesiju un varēja otrā dienā pastāstīt par to visai Dausonai.
Pēc pusotras stundas, sešdesmit pavadoņiem drūmi vērojot, Smouks un Mazais uzkāpa savā pakalnā un pie būdas durvīm izjūdza suņus.
— Ar labu nakti, zēni! — novēlēja Smouks, aizvērdams durvis.
Pēc piecām minūtēm viņš nopūta sveci, bet pēc pusstundas Smouks un Mazais atkal klusi izslīdēja no būdas un, uguni neiedeguši, sāka jūgt suņus.
— Ei, Smouk! — uzsauca Soltmens, pienākdams tik tuvu, ka draugi varēja saskatīt viņa apveidu.
— Es redzu, ka netikšu vaļā no tevis, Bili! — jautri atsaucās Smouks. — Kur tad tavi draugi?
— Ejam iedzert kādu glāzi. Viņi atstāja mani, lai es neizlaistu jūs no acīm, un es nelaižu arī. Saki — kas tev ir prātā, Smouk? Tikpat netiksi vaļā no mums, tad jau labāk runā atklātu valodu. Mēs visi esam tavi draugi, tu zini to.
— Ir reizes, kad ar draugiem var runāt atklātu valodu, — izvairīgi sacīja Smouks, — bet ir arī reizes, kad nevar, Sī nu ir tā reize, kad nevaram. Ej labāk gulēt. Ar labu nakti!
— Nekādas labas nakts nebūs, Smouk. Tu mūs vēl nepazīsti. Mēs esam īstas ērces.
Smouks nopūtās.
— Labi, ja tu tā uzstāj, Bili, tā ir tava darīšana. Ejam, Mazais, mums nav laika ākstīties.
Kad kamanas sakustējās, Soltmens spalgi iesvilpās un sāka soļot nopakaļ. No pakalna, no līdzenuma — no visurienes skanēja atbildes svilpieni. Mazais rīkojās ar kārti, Smouks un Soltmens gāja plecu pie pleca.
— Zini ko, Bili, — ierunājās Smouks, — man ir viens priekšlikums. Vai tu gribi pievienoties mums?
Soltmens nešaubījās. ,
— Un pamest biedrus? Nē, ser. Mēs visi pievienosimies jums.
— Tad tu pirmais! — iesaucās Smouks, ar abām rokām apķerdams Soltmenu un iegāzdams viņu dziļajā sniegā.
Mazais uzkliedza suņiem, un pajūgs rāvās uz priekšu, lejup pa nogāzeno taku, kas starp izsvaidītajām būdām aizlocījās uz dienvidiem, uz Dausonas nomali. Smouks un Soltmens saķērušies vāļājās pa sniegu. Smouks bija spara pilns, toties Soltmens bija piecdesmit mārciņu smagāks par viņu — tik daudz svēra viņa lieliskie, labi trenētie muskuļi — un atkal un atkal pieveica Smouku^ Viņš ne vienu reizi vien nolika Smouku uz lāpstiņām, un tad Smouks apmierināts gulēja un atpūtās. Bet ikreiz, kad Soltmens gribēja atbrīvoties un piecelties, Smouks ieķērās viņā un nelaidās vaļā, un sākās jauns cīkstiņš.
— Drusku spēka tev ir, — Soltmens atzina pēc desmit minūtēm, jāteniski sēdēdams Smoukam uz krūtīm un smagi elpodams. — Un tomēr es tevi katrreiz uzveicu.
— Bet es tevi katrreiz aizturu, — tāpat smagi elpodams, atteica Smouks. — Vairāk nekas man nav vajadzīgs. Kā tu domā, uz kurieni Mazais pa šo laiku ir aizbraucis?
Soltmens izmisīgi mēģināja tikt vaļā, tomēr veltīgi. Smouks satvēra pretinieku aiz kājas, un tas nostiepās visā garumā sniegā. Lejā bija dzirdami satraukti, jautājoši svilpieni. Soltmens piecēlās sēdus un spalgi atsvilpa pretī, bet Smouks sagrāba viņu, apvēla uz muguras, apsēdās jāteniski viņam uz krūtīm un, ar ceļiem atspiedies pret Soltmena bicepsiem, ar rokām pret pleciem, neļāva viņam tikt augšā. Tādā stāvoklī viņus arī atrada zelta meklētāji. Smouks iesmējās un uzlēca kājās.
— Ar labu nakti, zēni! — viņš teica un gāja lejā pa nogāzi, bet sešdesmit zelta meklētāji saniknoti un drūmas apņēmības pilni lingoja viņam pakaļ.
Smouks pagriezās uz ziemeļiem, pagāja garām kokzāģētavai un slimnīcai un devās prom pa taku gar stāvajām klintīm, kam pāri slējās Aļņādas kalns. Apmetis līkumu indiāņu ciemam, viņš devās tālāk uz Aļņu strauta ieteku, tad pagriezās un atradās aci pret aci ar saviem vajātājiem.
— Jūs mani nokausējāt, — viņš sacīja, izlikdamies sadusmots.
— Mēs, liekas, nespiežam tevi, — laipni nomurmināja Soltmens.
— O, nē, nemaz, — Smouks atkoda, vēl veiksmīgāk izrādīdamies sadusmots, un, izgājis cauri sekotāju baram, kājoja atpakaļ uz pilsētu. Divas reizes viņš mēģināja bez ceļa, taisni pāri ledus krāvumiem nokļūt otrā krastā, bet vajātāji neatstājās, un abas reizes viņš pakļāvās un atgriezās Dausonas krastā. Smouks lumzāja taisni pa Galveno ielu, pa ledu šķērsoja Klondaiku, sasniedza Klon- daiksitiju un atkal atgriezās Dausonā. Astoņos, kad sāka svīst gaismiņa, Smouks aizveda visu nogurušo varzu uz Slavoviča restorānu, kur galdiņi pirms brokastīm bija aizņemti.
— Ar labu nakti, zēni! — viņš atsveicinājās, maksādams rēķinu.
Bet vēlreiz viņam bija jāsaka «ar labu nakti!» pakalna piekājē. Dienas gaismā viņi vairs nesekoja Smoukam, tikai noskatījās, kā viņš kāpj augšā uz savu būdu.
Divas dienas Smouks valkājās pa pilsētu, kā netikdams, tā netikdams vaļā no modrajiem izsekotājiem. Mazais bija izčibējis ar visām kamanām un suņiem. Neviens no tiem, kas braukāja uz augšu un uz leju pa Jukonu, ieradās no Bonancas, Eldorado vai Klondaikas, nebija viņu redzējis. Palika vienīgi Smouks, kas agri vai vēlu mēģinās nodibināt sakarus ar pazudušo kompanjonu, un visu skatieni bija pievērsti Smoukam. Nākamajā vakarā viņš nespēra ne soli laukā no būdas, deviņos nodzēsa lampu un uzlika pulksteni zvanīt divos naktī. Sargs ārpusē izdzirdēja zvanu, un, kad Smouks pēc pusstundas izgāja pa durvīm, viņu sagaidīja nevis sešdesmit, bet vismaz trīssimt vīru liela kopa. Viņus apspīdēja degošā ziemeļblāzma, un šādas kuplas svītas pavadībā Smouks nokāpa uz pilsētu un iegāja «Aļņa ragā». Vienā mirklī krodziņš bija pilns kā piebāzts, nepacietīgie un nokaitinātie apmeklētāji pirka dzeramo un četras garas stundas skatījās, kā Smouks spēlē kribidžu ar savu veco draugu Brēku. Kad pulkstenis rādīja mazliet pāri sešiem, Smouks, savilcis seju tādā kā dusmīgā, kā grūtsirdīgā grimasē, ne uz vienu neskatīdamies, nevienu nepazīdams, izgāja no «Aļņa raga» un devās pa Galveno ielu, bet viņam nopakaļ nekārtīgās rindās soļoja trīssimt cilvēku, skandēdami: