— Kreiso, labo! Kreiso, labo! Viens, divi, trīs!
— Ar labu nakti, draugi! — viņš caur zobiem teica, kad visi bija nonākuši Jukonas krastā, kur taka spēji pagriezās uz leju. — Es paēdīšu brokastis un likšos gulēt.
Visi trīssimt pavadoņi kliedza, ka neatstās viņu, un gāja arī pa ledu Smoukam līdzi taisnā ceļā uz Tralā ciemu. Ap septiņiem viņš aizveda visu čurmu pie tacītes, kas pa kraujo nogāzi līkumoja uz Dvaita Sendersona būdu. Ar pergamentu aizvilktajā lodziņā bija redzama sveces gaisma, no skursteņa vijās dūmi. Mazais atrāva vaļā durvis.
— Nāc iekšā, Smouk, — viņš aicināja. — Brokastis ir gatavas. Bet kas tie par ļaudīm?
Uz sliekšņa Smouks pagriezās.
— Nu, ar labu nakti, zēni! Ceru, ka jūs patīkami pavadījāt laiku.
— Acumirkli, Smouk! — iekliedzās Bills Soltmens, un viņa_ balsi izskanēja dziļa vilšanās. — Man drusku jāaprunājas ar tevi.
— Klāj vaļā, — Smouks labsirdīgi skubināja.
— Par ko tu samaksāji vecajam Sendersonam divdesmit piecus tūkstošus? Vai tu vari pateikt?
— Bili, tu mani apbēdini, — atbildēja Smouks. — Es atnāku uz savu, kā saka, ārpilsētas rezidenci, ilgojos atrast te mieru un klusumu, paēst brokastis, bet tu ar veselu baru sarīko man nopratināšanu. Kāds labums ir no ārpilsētas rezidences, ja te nav ne miera, ne klusuma?
— Tu neatbildēji uz manu jautājumu, — ar dzelžainu loģiku cēla ierunas Bills Soltmens.
— Un arī nedomāju atbildēt, Bili. Tas attiecas tikai uz Dvaitu Sendersonu un mani. Vai vēl ir jautājumi?
— Kāpēc tev tajā naktī bija kamanās lauznis un stieples ritulis?
— Tā nu nav tava darīšana, Bili. Kaut gan, ja Mazais vēlas, viņš var pastāstīt tev.
— Protams! — iesaucās Mazais, labprāt iejaukdamies sarunā. Viņš pavēra muti, tad sastomījās un pagriezās pret savu biedru. — Smouk, starp mums runājot, man šķiet, ka tā nav viņu darīšana, velns parāvis! Nāc iekšā. Kafija jau pārvārījusies.
Durvis aizvērās, un trīs simti pavadoņu neapmierināti un izmisuši sadalījās grupās.
— Vadzi, Soltmen, — kāds sacīja, — tu taču solījies aizvest mūs uz to vietu.
— Pirmā dzirdēšana, — ezīgi atteica Soltmens. — Es teicu, ka Smouks aizvedīs mūs uz to vietu.
— Un šī ir tā vieta?
— Es zinu tikpat daudz, cik tu, bet mēs visi zinām, ka Smouks kaut kur kaut ko ir uzostījis. Par ko tad viņš būtu maksājis Sendersonam divdesmit piecus tūkstošus? Ne jau par šo ne velnam nederīgo zemes gabalu, tas nu ir kā āmen baznīcā.
Visi vienā balsī piekrita šim spriedumam.
— Nu, bet ko darīsim tagad? — kāds skumīgi ievaicājās.
— Es, piemēram, iešu paēst brokastis, — mundri atsaucās Cārlijs Trakais. — Šoreiz gan tu mūs izcūkoji, Bili.
— Es jau teicu, ka nav mana vaina, — iebilda Solt- mens. — Smouks izcūkoja mūs. Bet par ko viņš samaksājis tos divdesmit piecus tūkstošus?
Pusdeviņos, kad bija kļuvis pavisam gaišs, Mazais uzmanīgi pavēra durvis un palūkojās ārā.
— Ak tu velns! — viņš iesaucās. — Visi aizstibājuši atpakaļ uz Dausonu. Bet es domāju, ka viņi ierīkos te nometni.
— Neraizējies, drīz viņi manīsies atpakaļ, — Smouks mierināja draugu. — Ja vien es nebūšu pāršāvis buku, mēs nepagūsim ne attapties, kad puse Dausonas būs klāt. Bet tagad palīdzi man. Jādara, kas darāms.
— Ak, dieva dēļ, paskaidro, kas par lietu, — lūdzās Mazais, pēc stundas aplūkodams viņu abu darba augļus — būdas stūrī uzstādīto vinču, kuras garā virve tinās ap divkāršu koka veltni.
Smouks gandrīz bez mazākās piepūles pagrieza veltni, un virve čīkstēdama sāka slīdēt pa to.
— Nu, Mazais, izej ārā un pasaki, pēc kā tas izklausās.
Stāvēdams pie aizvērtajām durvīm, Mazais dzirdēja skaņu, kas rodas, ar vinču paceļot kādu smagumu, un neviļus jau mēģināja aprēķināt, cik dziļa varētu būt šahta, no kuras ceļ laukā šo smagumu. Pēc tam viss apklusa, un viņš gara acīm redzēja pie paša veltņa šūpojamies spaini. Tad bija dzirdams, ka veltnis pagriežas uz pretējo pusi, atslābinot virvi, un ka spainis nobunkšķ, atstāts uz šahtas malas. Plati smaidīdams, viņš atvēra durvis.
— Sapratu! — viņš iesaucās. — Es pats tikko neuzķē- ros uz makšķeres. Un kas tālāk?
Tālāk būdā tika savilkts tik daudz akmeņu, ka ar tiem varētu piekraut desmit kamanu. Un šajā neparasti tra.uk- smīgajā dienā viņiem bija vēl daudz kas darāms.
— Tagad tu ar suņiem laid uz Dausonu* — Smouks pēc vakariņām izrīkoja Mazo. — Suņus atstāj pie Brēka. Viņš tos pieskatīs. Tevi novēros, tāpēc palūdz Brēku, lai aiziet uz Aļaskas tirdzniecības sabiedrības veikalu un nopērk visu dinamītu: viņiem ir krājumā tikai daži simti mārciņu. Un lai Brēks pasūta kalējam kādu pusduci svārpstu viscietāko iežu urbšanai. Brēks ir pieredzējis zelta meklētājs, viņš mācēs apstāstīt kalējam, kas vajadzīgs. Un iedod Brekam visas ziņas par šo zemes gabalu, lai rīt viņš uzrāda tās zelta atradņu inspektoram. Visbeidzot, desmitos izej. uz Galvenās ielas un turi ausis vaļā. Iegaumē — es negribu, ka būtu pārāk liels troksnis.
Lai Dausonā tas ir dzirdams, bet ne vairāk. Es uzspridzināšu trīs dažāda stipruma lādiņus, un tu ievēro, kurš izklausās labāk.