Desmitos vakarā Mazais, pastaigādamies pa Galveno ielu, juzdams sev pievērstus daudzus ziņkārus skatienus un uzmanīgi ieklausīdamies, izdzirdēja vāju, attālu sprādzienu. Pēc pusminūtes atskanēja otrs, stiprāks sprādziens, kam pievērsa uzmanību arī citi garāmgājēji. No trešā sprādziena nodrebēja rūtis, un iedzīvotāji izskrēja uz ielas.
— Pamatīgi sapurināja viņus! — aizelsies paziņoja Mazais, pēc stundas ieradies būdā Tralā ciemā. Viņš saķēra Smouku aiz rokas. — Tev vajadzēja redzēt! Vai tu esi kādreiz izspārdījis skudru pūzni? Dausona tagad izskatās pēc tāda. Galvenā iela čumēja un mudžēja, kad es braucu prom. Rīt Tralā būs pilna, ka nebūs kur apgriezties. Un, ja viņi jau tagad nelāvās šurp, tad es nekā nojēdzu no zelta meklētājiem.
Smouks pavīpsnāja, piegāja pie viltus vinčas un pāris reižu pagrieza čīkstošo veltni. Mazais vairākās vietās izrāva starp baļķiem sabāzto sūnu, lai pa spraugām redzētu, kas notiek ap būdu. Tad nopūta sveci.
— Nu! — viņš nočukstēja pēc pusstundas.
Smouks lēnām pagrieza veltni, dažas minūtes nogaidīja, paķēra cinkoto spaini, kas bija pilns ar zemēm, un mešus nometa uz būdā sanesto akmeņu kaudzes, ka nograbēja vien. Pēc tam viņš, aizsegdams ar plaukstām sērkociņa liesmu, aizsmēķēja papirosu.
— Trīs jau ir klāt, — čukstēja Mazais. — Būtu tu paskatījies. Zini, kad tu nograbināji spaini, viņi nudien nodrebēja. Viens pašlaik mēģina ieskatīties pa logu.
Smouks ievilka dūmu un papirosa uguntiņas gaismā paraudzījās pulkstenī.
— Tas mums jādara regulāri, — viņš čukstēja. — Vil- ksim spaini augšā ik pa piecpadsmit minūtēm. Bet starplaikos …
Uzmetis uz akmens trīskārt salocītu maisu audeklu, viņš uzsita pa to ar kaltu.
— Jauki, jauki! — stāvā sajūsmā izdvesa Mazais un bez trokšņa panāca nost no spraugas. — Sabāzuši galvas kopā, laikam apspriežas.
Un tā līdz četriem no rīta ar piecpadsmit minūšu pārtraukumiem bija dzirdams, ka vinča čīkstēdama izceļ smagu spaini, lai gan veltnis griezās pa tukšo. Tad ciemiņi aizgāja un Smouks un Mazais likās gulēt.
Kad bija kļuvis gaišs, Mazais aplūkoja mokasīnu pēdas.
— Viens no viņiem bijis Bills Soltmens, — viņš secināja. — Paskat, cik lielas pēdas.
Smouks palūkojās uz upi.
— Gatavojies saņemt ciemiņus. Divi jau nāk pāri pa ledu.
— Ha! Pagaidi, lai Brēks piereģistrē mūsu pieteikumus. Tad nāks pāri divi tūkstoši.
— Un visi kā viens bļaus: «Ir atrasta galvenā dzīsla!» — iesmējies teica Smouks. — «Beidzot ir uziets Klondaikas bagātību avots!»
Uzrāpies stāvā klintī, Mazais ar lietpratēja aci aplūkoja zemes gabalus, ko viņi bija apzīmējuši ar mietiem.
— Nudien izskatās pēc dzīslas izliekuma, — viņš sacīja. — Zinātājs gandrīz var izsekot tai zem sniega. Te jau kurš katrs noticēs. Rau, kur atsegums, bet tur iznāk ārpusē dzīsla. Izskatās, it kā patiešām kaut kas būtu, lai gan nekā nav.
Kad abi nepazīstamie bija pārnākuši upei pāri un pa līkumoto taciņu uzkāpuši pakalnā, būdas durvis bija ciet. Bills Soltmens, kas slāpāja pa priekšu, piezagās pie durvīm, paklausījās un pamāja, lai Cārlijs Trakais panāk tuvāk. Varēja dzirdēt, ka iekšā vinča čīkstēdama un smilkstēdama ceļ kaut ko smagu. Viņi pagaidīja, kamēr šie trokšņi apklust, tad izdzirdēja, ka veltni pagriež atpakaļ un spainis atsitās pret akmeņiem. Pagāja stunda, un tas atkārtojās četras reizes. Beidzot Trakais pieklauvēja pie durvīm. Iekšā bija saklausāmas dobjas apslāpētas skaņas, tad iestājās klusums, atkal kāds kaut ko zaglīgi darīja, un pēc piecām minūtēm Smouks, smagi elpodams, pavēra durvis un paskatījās pa spraudziņu. Seja un krekls viņam bija klāti ar akmens putekļiem. Viņš sasveicinājās aizdomīgi laipni.
— Acumirkli, — viņš piebilda, — es tūlīt iziešu pie jums.
Vilkdams rokā cimdus, viņš izslīdēja pa durvīm, lai pieņemtu apmeklētājus tieši sniegā. Ievērīgās acis pamanīja, ka krekls viņam uz pleciem vienos putekļos, pat nevar saprast, kādā krāsā tas ir, bet kombinezona ceļi bijuši nosmērēti, un valkātājs nav paguvis tos kārtīgi notīrīt.
— Vizītei tā kā par agru, — viņš sacīja. — Kā jūs nokļuvāt šajā krastā? Gājāt medībās?
— Mēs visu zinām, — pārliecināts teica Trakais. — Vari nespēlēt paslēpes. Jūs esat te kaut ko atraduši.
— Ja tev vajadzīgas olas… — iesāka Smouks.
— Liecies nu mierā! Mēs esam atnākuši darīšanās.
— Ak jūs gribat pirkt zemes gabalus? — sāka bērt Smouks. — Te ir daži kolosāli apbūves gabali. Bet, redzat, mēs vēl nevaram tos pārdot. Neesam kārtīgi apskatījuši. Pienāc pēc nedēļas, Trakais, ja esi nolūkojis šo mierīgo un kluso stūrīti un gribi te dzīvot,, es parādīšu tev kaut ko lielisku. Nākamnedēļ, jādomā, viss būs kārtībā. Uz redzi! Atvainojiet, ka nelūdzu jūs iekšā, bet Mazais… nu, jūs jau viņu pazīstat. Viņš ir savādnieks. Viņš esot apmeties te miera un klusuma dēļ, un pašreiz viņš guļ. Es ne par kādu naudu neceltu viņu augšā..
Runādams viņš visiem spieda uz atvadām roku. Joprojām runādams un spiezdams rokas, viņš pamazām atkāpās būdā un aizvēra durvis.
Atnācēji saskatījās un zīmīgi pameta cits citam ar galvu.
— Vai redzēji, kādi viņam ceļi? — aizsmakušā balsi čukstēja Soltmens.
— Kā nu ne! Un pleci. Viņš nosmērējies, rāpodams pa šahtu. — Kamēr Trakais runāja, viņa acis klīda pa sniegoto ieplaku, līdz apstājās pie kaut kā tāda, kas lika viņam iesvilpties. — Paskaties, Bili! Vai tas, ko es rādu, nav šurfs? Un abās pusēs sniegā … Tās ir viņa pēdas. Ja tā nav dzīsla, kas stiepjas abās pusēs, tad es nezinu, kas ir dzīsla. Tā ir stiegra, nudien stiegra.
— Un cik liela! — iesaucās Soltmens. — Droši, ka viņi ir te kaut ko uzgājuši.