— Un paskaties uz leju — kā slānis iznāk ārpusē un atkal aiziet dziļumā. Dzīsla atsedzas tieši nogāzē.
— Bet tu paskaties uz turieni, — Soltmens pievērsa uzmanību aizsalušajai upei. — Šķiet, visa Dausona nāk šurp.
Trakais ieraudzīja, ka viss ledus ceļš ir melns no cilvēkiem līdz pat attālākajam Dausonas krastam, no kura kāpa lejā tāda pati nebeidzama virdze.
— Kamēr tie nav atkūlušies līdz šejienei, iešu un uzmetīšu aci tam šurfam, — teica Trakais un steidzīgi gāja uz ieplaku.
Tajā brīdi atvērās būdas durvis un uz sliekšņa parādījās abi iemītnieki.
— Ei! — uzsauca Smouks. — Uz kurieni tu?
— Gribu izvēlēties zemes gabalu, — attrauca Trakais. — Paskatieties uz upi. Visa Dausona skrien šurp, lai pirktu zemi, un mēs gribam izvēlēties pirmie. Vai tā nav, Bili?
— Skaidra lieta, — apstiprinaja Soltmens. — Priekšpilsēta te būs kolosāla, un rādās, ka no zemes gribētājiem nevarēs ne atkauties.
— Tajā daļā, uz kuru jūs ejat, mēs zemi nepārdo- dam, — paskaidroja Smouks. — Apbūves gabali ir tur — pa labi un augstāk klintīs. Šī daļa no upes un līdz pašai augšai nav pārdodama. Tā ka griezieties vien atpakaļ.
— Bet mēs jau esam nolūkojuši tieši to zemi, — Soltmens nelikās mierā.
— Tur nav ko darīt, kad es jums saku, — skarbi atbildēja Smouks.
— Tātad uz to pusi pat paiet nav brīv? — Soltmens nerimās.
— Bez šaubām. Jūsu pastaigas sāk jau apnikt. Grieaie- ties atpakaļ.
— Mēs tomēr gribam paiet, — Soltmens ietiepās. — Nāc, Trakais.
— Ņemiet vērā, ka jūs pārkāpjat likumu, — Smouks brīdināja.
— Nē, mēs tikai pastaigājamies, — Soltmens jautri atteica un, pagriezis mņguru, grasījās iet.
— Ei! Stāvi,' Bili, citādi es pataisīšu tevi caurumainu! — nodārdināja Mazais, izraudams un notēmēdams divus koltus. — Ja tu spersi kaut vienu soli, es izšaušu vienpadsmit caurumus tavā draņķīgajā ādā. Saprati?
Soltmens samulsis apstājās.
— Saprata gan mani, — Mazais nomurmināja. — Bet ko lai iesāk, ja viņš iet tālāk? Es tak nevaru šaut. Ko tad lai dara?
— Paklausies, Mazais, spried saprātīgi, — Soltmens tagad jau lūdzās.
— Panāc tuvāk, un tad spriedīsim saprātīgi, — atteica Mazais.
Viņi vēl sarunājās, kad dausoniešu bars pa līkumoto taku tuvojās viņiem.
— Kā cilvēku var saukt par likuma pārkāpēju, ja viņš, gribēdams pirkt, apskata zemes gabalus? — Trakais cēla iebildumus, taču Mazais palika pie sava:
— Bet šī zeme ir privātīpašums, un šie gabali arī ir privātīpašums — un beigta balle. Es tev saku vēlreiz — tie nav pārdodami.
— Sitā lieta ir drīzāk jābeidz, — Smouks pačukstēja Mazajam. — Ja viņus vairs nevarēs atturēt…
— Esi gan tu aukstasinīgs, ja ceri savaldīt viņus, — atčukstēja Mazais. — Viņu ir divi tūkstoši, un vēl nāk klāt. Kuru katru brīdi viņi var gāzties pāri šai līnijai.
Aizlieguma līnija stiepās gar ieplakas tuvāko malu, tur, kur Mazais bija apstādinājis pirmos atnācējus. Sajā barā bija arī viens ziemeļrietumu policijas leitnants un kādi seši policisti. Smouks pusbalsī sarunājās ar leitnantu.
— Ļaudis joprojām nāk klāt no Dausonas, — viņš teica, •— un drīz vien te būs pieci tūkstoši. Jābaidās, ka viņi ne- sagudro grābt ciet zemes gabalus. Iedomājieties, te' ir tikai pieci pieteikumi, tas iznāk tūkstoš cilvēku uz vienu pieteikumu, turklāt četri tūkstoši no pieciem metīsies uz tuvāko. To nedrīkst pieļaut, citādi beigto te būs vairāk nekā visā Aļaskas vēsturē. Bez tam šie pieci pieteikumi šorīt ir jau reģistrēti — un nevienam vairs nav tiesību ķerties tiem klāt. Vārdu sakot, nedrīkst izcelties kaušanās par zemes gabaliem.
— Pareizi, — leitnants piekrita. — Es sapulcināšu savus ļaudis un izvietošu viņus. Te nav pieļaujamas nekādas nekārtības, un mēs arī nepieļausim. Bet jūs labāk aizejiet parunāt ar viņiem.
— Te būs kāda kļūda, puiši, — skaļā balsī sāka Smouks. — Mums viss vēl nav sagatavots, lai pārdotu zemi. Ielas vēl nav iezīmētas. Bet nākamnedēļ mēs sarīkosim lielu izpārdošanu.
Viņu pārtrauca nepacietības un dusmu izvirdums.
— Mums nav vajadzīgi zemes gabali, — kliedza kāds jauns zelta meklētājs. — Mums nav vajadzīgs tas, kas ir virs zemes. Mēs esam atnākuši pēc tā, kas ir apakš zemes.
— Mēs nezinām, kas ir apakš zemes, — atbildēja Smouks. — Bet to gan mēs zinām, ka uz šīs zemes var uzbūvēt lielisku ciemu.
— Pareizi, — Mazais piebalsoja. — Varens skats un nomaļa vieta. Tie,, kam patīk vientulība, liksies šurp tūkstošiem. Visiemīļotākā nomaļā vieta visā Jukonā.
Atkal atskanēja nepacietīgas balsis, un Soltmens, kas bija runājis ar vēlāk atnākušajiem, nostājās priekšā.
— Mēs esam ieradušies, lai iezīmētu ar mietiem zemes gabalus, — viņš iesāka. — Mēs zinām, ko jūs esat izdarījuši — iezīmējuši piecus zemes gabalus uz zelta dzīslas. Lūk, tur tie aizstiepjas pa nogāzi un gar ieplaku. Bet jūs esat izstrādājuši blēdību. Divi ieraksti jums ir viltoti. Kas ir Sets Bairss? Neviens neko par tādu nav dzirdējis. Bet jūs šorīt iereģistrējāt pieteikumu uz viņa vārda. Un vienu uz Harija Maksvela vārda. Bet Harija Maksvela šobrīd te nav. Viņš atrodas Sietlā. Jau pagājušo rudeni aizbrauca no šejienes. Tātad šie divi pieteikumi ir brīvi un tos var vēlreiz sadalīt.
— Bet ja nu man ir viņa izdota pilnvara? — jautāja Smouks.
— Tev tādas nav, — atbildēja Soltmens. — Bet, ja ir, tad parādi. Un šie gabali tikpat ir jāsadala no jauna. Ejam, puiši!
Iedrošinādams citus, Soltmens jau bija pārkāpis pāri aizlieguma līnijai, kad policijas leitnanta balss apturēja milzīgo ļaužu vilni, kas dzīrās sekot viņam.
— Ne soli tālāk! Jūs nedrīkstat to darīt!
— Ak tā, nedrīkstam? — vaicāja Bills Soltmens. — Vai tad likumā nav paredzēts, ka zemi var sadalīt no jauna, ja pieteikumi ir viltoti?