— Pareizi, Bili! Nepadodies! — drosmināja pūlis, palikdams šaipus aizlieguma līnijas.
— Likums to atjauj, vai ne? — acīm zvērojot, Soltmens jautāja leitnantam.
— Lai atļauj, — leitnants nesatricināmā mierā atbildēja, — bet es nedrīkstu pieļaut un arī nepieļaušu, ka piectūkstoš cilvēku liels pūlis metas virsū diviem pieteikumiem. Izceltos bīstamas jukas, bet mēs esam šeit, lai tādas jukas neizceltos. Šajā brīdī, šajā vietā ziemeļrietumu policija pārstāv likumu. Tas, kas pārkāps šo līniju, tiks nošauts. Jūs, Bili Soltmen, pakāpieties atpakaļ.
Soltmens negribīgi paklausīja. Un tomēr cilvēkos, kas šajā nelīdzenajā nostūri vietumis bija saspiedušies bariņos, vietumis stāvēja izklaidus, acīm redzami rūga draud- pilns nemiers.
— Ak dievs! — leitnants čukstēja Smoukam. — Paskatieties — visa krauja kā ar mušām aplipuši. Tikko šajā masā izcelsies kādas nekārtibas, simtiem cilvēku nogāzīsies lejā.
Smouks nodrebēja un izgāja priekšā.
— Draugi, es gribu rīkoties taisnīgi. Ja jūs pastāvat uz to, es pārdošu jums apbūves gabalus par simt dolāriem katru, un, kad ciems būs izplānots, jūs varēsiet tos sadalīt lozējot. — Viņš pacēla roku, lai apklusinātu sašutušos. — Bet tā ka neviens lai nekust no vietas. Ja neklausīsiet, simtiem cilvēku tiks nogrūsti no kraujas. Stāvoklis ir bīstams.
— Tik un tā tu šo zemi nedabūsi savos nagos! — kāds kliedza. — Apbūvei tā mums nav vajadzīga. Mēs gribam iezīmēt zemes gabalus ar mietiem.
— Bet strīda gabali ir tikai divi, — iebilda Smouks. — Labi, tie tiks jums, bet ko lai iesāk pārējie?
Viņš ar piedurkni noslaucīja pieri, un pūlī atskanēja kāda cita balss:
— Piedalīsimies visi šajā darījumā un sadalīsim zemi ticīgi un brālīgi!
Tiem, kas ar skaļiem kliedzieniem atbalstīja šo priekšlikumu, nenāca ne prātā, ka to izteicis cilvēks, kuram Smouks pēc iepriekšējas norunas bija devis zīmi, noslaucīdams pieri.
— Ļaujiet arī citiem tikt pie tās siles un piedalīties šajā darījumā, — turpināja šis cilvēks. — Sadaliet visiem vienādi tiesības uz zemi un izrakteņiem, kas tajā atrodami.
— Bet te nevar būt runas par tiesībām uz izrakteņiem, kad jums saka, — iebilda Smouks.
— Sadaliet tās līdz ar visu pārējo. Mēs izmēģināsim savu laimi.
— Draugi, jūs ar varu piespiežat mani, — teica Smouks. — Labāk būtu jūs palikuši viņpus upes.
Taču Smouka nedrošība bija tik neapstrīdama, ka pūlis ar varenu rēcienu piespieda viņu piekrist. Soltmens un citi, kas stāvēja pirmajā rindā, sāka kaut ko iebilst.
— Bet, lūk, Bills Soltmens un Trakais negrib, ka jūs visi piedalītos, — Smouks paziņoja pūlim. — Kurš tad nu nelaiž citus pie siles?
No šī brīža pūļa noskaņojums pilnīgi mainījās par sliktu Soltmenam un Trakajam.
— Kā dalīsim tagad? — jautāja Smouks. — Kontrolpaketei jāpaliek pie Mazā un manis. Mēs pirmie atklājām šo vietu.
— Pareizi! — kliedza daudzi. — Taisnīgu dalīšanu! Tas ir godīgi!
— Trīs piektdaļas pienāksies mums, — ierosināja Smouks, — bet jums, draugi, paliks divas piektdaļas. Un jums būs jāmaksā par savām pajām.
— Desmit centus par dolāru! — kāds ierosināja. — Un akcijas nav apliekamas ar nodokli.
— Un sabiedrības prezidents pats apstaigā visus un pienes katram klāt viņa dividendes uz sudraba paplātes, — izsmējīgi teica Smouks. — Nē, draugi, esiet prātīgi. Desmit centu par dolāru palīdzēs iesākt. Jūs nopērkat divas piektdaļas akciju un par simt dolāriem maksājat desmit dolārus. Tas ir viss, kas manos spēkos. Bet, ja jums tas nepatīk, brūciet virsū un raujiet laukā pieteikuma mietus. Es nevaru pieļaut, ka mani apšmauc vairāk nekā par divām piektdaļām.
— Bet lai kapitāls nebūtu pārāk liels! — kāds iesaucās, un viņa viedoklim piekrita visi.
— Jūsu ir apmēram pieci tūkstoši, tātad jābūt ari pieciem tūkstošiem paju, — visiem dzirdot, lēsa Smouks. — Bet pieci tūkstoši ir divas piektdaļas no divpadsmitar- pus tūkstošiem. Tādējādi Tralā ciema sabiedrības kapitāls būs viens miljons divsimt piecdesmit tūkstoši dolāru, tas ir, divpadsmit tūkstoši pieci" simti paju par desmJt dolāriem gabalā. Un man no tā ne silts, ne auksts, vai jūs esat tā ar mieru vai neesat. Un jūs visi esat liecinieki tam, ka esat piespieduši mani rīkoties šādi pašam pret savu gribu.
Pārliecināti, ka pieķēruši Smouku blēdībā, tāpēc ka viņš safabricējis divus viltus pieteikumus, dausonieši ievēlēja valdi un lika pamatus Tralā ciema akciju sabiedrībai. Noraidījuši priekšlikumu sadalīt akcijas nākamajā dienā Dausonā, noraidījuši tāpēc, ka tie pilsētnieki, kas nebija piedalījušies lielajā gājienā, arī gribēs savu tiesu akciju, valdes locekļi sastājās ap nogāzes piekājē sakurināto ugunskuru un izsniedza katram no klātesošajiem kvīti par simt dolāriem zelta smiltīs, kuras pienācīgi nosvēra: šim nolūkam no Dausonas bija atnesti pārdesmit zelta svari.
Līdz vakaram clarbs bija paveikts — un Tralā ciems kļuva tukšs. Smouks un Mazais, palikuši vieni, ēda būdā vakariņas un smējās, skatīdamies uz akcionāru sarakstiem, kuros bija četri tūkstoši astoņi simti septiņdesmit četri uzvārdi, un uz maisiem, kuros — viņi to zināja — bija zelts par četrdesmit astoņiem tūkstošiem septiņi simti četrdesmit dolāriem.
— Bet tu vēl neesi novedis to līdz galam, — piezīmēja Mazais.
— Viņš atnāks, — pārliecināts teica Smouks. — Viņš ir dzimis spēlmanis, un, kad Brēks pačukstēs viņam vienu vienīgu vārdu, kaut sirds stāsies, viņš būs klāt.
Nebija pagājusi ne stunda, kad pie durvīm pieklauvēja un ienāca Trakais, bet aiz viņa Bills Soltmens. Pārlaiduši alkatīgu skatienu būdai, viņi ieraudzīja ar segām rūpīgi nomaskēto vinču.
— Bet ja es gribu tūkstoš divsimt akciju? — Trakais centās pierādīt pēc pusstundas. — Ja pieskaita tos piecus tūkstošus, ko jūs pārdevāt šodien, iznāk tikai seši tūkstoši divi simti akciju. Jums ar Mazo paliek seši tūkstoši trīs simti. Jums paliek arī kontrolpakete.