— Ko jūs īsti gribat no mūsu ciema? — jautāja Mazais.
— Tu to zini labāk nekā es, — atbildēja Trakais. — Starp mums runājot, — viņš pārlaida skatienu segās ievīstītajai vinčai, — tas ir burvīgs ciems.
— Bet Bills arī grib vēl kaut ko dabūt, — ar nepatiku teica Smouks, — un mēs nekādā ziņā nevaram atdot vairāk par piecsimt pajām.
— Cik daudz tu domā ieguldīt šajā pasākumā? — Trakais jautāja Soltmenam.
— Nu, teiksim, piecus tūkstošus. Tas bija viss, ko man izdevās sagrabināt.
— Trakais, — tādā pašā īgnā, gaudulīgā tonī turpināja Smouks, — ja tu nebūtu man labs paziņa, es nepārdotu tev nevienu no šīm muļķīgajām akcijām. Un tomēr mēs ar Mazo negribam atdot vairāk par piecsimt akcijām, un tās izmaksās jums piecdesmit dolāru gabalā. Tas ir mans pēdējais vārds, un, ja jums tas nav pieņemams, tad — ar labu nakti. Bills var ņemt simtu, tev lai paliek četri simti.
Otrā dienā Dausona smējās kā kutināta. Tas sākās agri no rīta, tikko bija uzaususi gaisma, kad Smouks piegāja pie Aļaskas tirdzniecības sabiedrības veikala un piesprauda pie sludinājumu dēļa paziņojumu. Viņš vēl nebija pagājis nost, kad cilvēki jau bija apkārt, snaikstīja kaklus un lasīdami smējās. Drīz vien pie sludinājumu dēļa bija tāda burzma, ka aizmugurējie netika pie lasīšanas. Tad visi nosprieda, ka kādam jālasa skaļi, un tā augu dienu kādam vajadzēja lasīt priekšā citiem Smouka izlikto paziņojumu. Un bija daudz tādu, kas stāvēja sniegā un noklausījās lasījumu vairākkārt, lai visos sīkumos paturētu atmiņā šo sulīgo paziņojumu, kas skanēja tā:
«Tralā ciema akciju sabiedrība ved savus rēķinus uz šīs sienas. Tas ir šīs sabiedrības pirmais un pēdējais rēķins.
Katrs paju īpašnieks, kas nevēlas ziedot desmit dolāru Dausonas galvenajai slimnīcai, var saņemt atpakaļ savus desmit dolārus tieši no Cārlija Trakā vai, ja tas neizdodas, katrā ziņā no Smouka Belju.
Ienākumi un izdevumi
Par 4874 akcijām (par 10 dolāriem)……………………………. .48 740 dolāru.
Dvaitam Sendersonam par zemi Traļa ciema būvei 10 000 dolāru. Nejauši izdevumi: dinamīts, urbji, iemaksa zelta raktuvju inspektoram u. 1000 dolāru.
Dausonas galvenajai slimnīcai………………………………………. 37 740 dolāru.
Kopā 48 740 dolāru.
No Billa Soltmena par 100 akcijām, kas īpaši pirktas par 50 dolāriem gabalā 5000 dolāru.
No Cārlija Trakā par 400 akcijām, kas īpaši pirktas par 50 dolāriem gabalā 20 000 dolāru.
Billam Soltmenam pateicībā par brīvprātīgo palīdzību zemes gabalu buma veicināšanā 5000 dolāru.
Dausonas galvenajai slimnīcai ……… 3000 dolāru.
Smoukam Belju un Džekam Mazajam pilnīgai kompensācijai par darījumu ar olām un morālā zaudējuma atlīdzināšanai 17 000 dolāru.
Kopā 25 000 dolāru.
Akciju atlikums ir- 7126 d61āri. Šīs akcijas, kas pieder Smoukam Belju un Džekam Mazajam, nav neko vērtas, un tās pēc pirmā pieprasījuma var iegādāties jebkurš Dausonas iedzīvotājs, kas vēlas mainīt dzīvesvietu, lai baudītu mieru un vientulību Tralā ciemā.
Piezīme. Miers un vientulība Tralā ciemā ir garantēti vienmēr un mūžīgi mūžos.
Paraksti: Smouks Belju, prezidents, Džeks Mazais, sekretārs.»
VI
Sievietes dvēseles noslēpums
— Es tomēr redzu, ka tu sevišķi nesteidzies apņemt sievu, — piezīmēja Mazais, atsākdams pirms dažām' minūtēm aprāvušos sarunu.
Smouks sēdēja uz zvērādas segas malas, pētīja augšpēdu sniegā nogāztam rūcošam sunim ķepas un neatbildēja. Bet Mazais, grozīdams uguns priekšā uz koka uzmauktu mokasīnu, no kura cēlās garaiņi, vērīgi lūkojās kompanjona sejā.
— Pacel acis uz ziemeļblāzmu, — turpināja Mazais. — Cik vieglprātīga, vai ne? Uz mata kā aušīga sieviete, kas pa gaisu vien, pa gaisu vien. Vislabākās no viņām ir vieglprātīgas, ja tikai nav dumjas. Un visas viņas ir kaķenes — kā mazās, tā lielās, kā smukās, tā nesmukās-. Ja viņas ieķērušās kādā vīrietī, tad vajā to kā badaini lauvas vai hiēnas.
Monologs atkal apsīka. Smouks iedunkāja suni, kad tas mēģināja iekost viņam rokā, un turpināja apskatīt nobrāztās, asiņojošās ķepas.
— Uh! — mēļoja tālāk Mazais. — Vai tad es nebūtu apprecējies, ja būtu gribējis? Bet var jau gadīties, ka es būtu apprecināts bez visas gribēšanas, ja nebūtu laidis ļekas vaļā. Zini, Smouk, kas mani paglāba? Es pateikšu. Elpošana. Es skrienu, vairāk neko. Es gribētu redzēt tos brunčus, kas varētu mani nokausēt.
Smouks palaida vaļā suni un arī pagrieza pret uguni savus uz koka uzmauktos kūpošos mokasīnus.
— Mums būs jāpaliek te līdz rītam un jāuzšuj mokasīni, — viņš beidzot sacīja. — Sī sērsnas kārtiņa pamatīgi bendē suņiem kājas.
— Mums tomēr ir jākustas, — iebilda Mazais. — Mums nepietiek ēdamā, lai grieztos atpakaļ, un, ja visdrīzākajā laikā mēs netiksim uz pēdām briežiem vai tiem pašiem baltajiem indiāņiem, mums būs jāēd nost suņi ar visām jēlajām ķepām. Bet vai kāds maz ir redzējis baltus indiāņus? Tās visas ir baumas. Kā indiānis var būt balts? Tikpat labi melnādainais varētu būt balts. Smouk, rīt mums jālaiž tālāk. Šis apvidus ir pagalam izmiris, nekāda medījuma. Pats zini, jau veselu nedēļu mēs neesam redzējuši pat nevienas zaķa pēdas. Mums jātiek no šīs posta vietas uz citurieni, kur atrodams medījums.
— Suņi skries daudz ātrāk, ja viņiem ļaus kādu dienu atpūsties un uzaus mokasīnus, — sprieda Smouks. — Būtu labi, ja tu pakāptos kādā kalniņā un paskatītos apkārt. Iespējams, ka mēs drīz jo drīz sasniegsim pauguraino līdzenumu, par ko stāstīja Laperls.
— Ha! Laperls pats stāsta, ka braucis pa šo apvidu pirms desmit gadiem un nav bijis pie pilna prāta no bada, tā ka nav lāgā apzinājies, ko redz. Atceries, viņš stāstīja, ka kalnu virsotnēs plīvojuši milzīgi karogi. Tas jau rāda, ka viņam galvā viss nav bijis kārtībā. Un viņš pats teica, ka nekādus baltos indiāņus neesot redzējis — to safanta- zējis Entons. Bet Entons atdeva dievam dvēseli divus gadus pirms tam, kad mēs abi ieradāmies Aļaskā. Labi, rīt paskatīšos. Varbūt izdosies nošaut briedi. Kā būtu, ja mēs ietu gulēt?