Visu rītu Smouks pavadīja nometnē, šūdams suņiem mokasīnus un labodams iejūgu. Pusdienas laikā viņš pagatavoja ēdienu diviem, notiesāja savu porciju un sāka gaidīt atgriežamies Mazo. Pēc stundas viņš uzkāpa uz slēpēm un devās pa biedra pēdām. Ceļš veda pa strauta gultni, cauri šaurai aizai un, negaidot kļuvis platāks, izbeidzās aļņu ganībās. Taču kopš pērnā rudens pirmā sniega te nebija ganījies neviens alnis. Mazā slēpju pēdas šķērsoja ganības un kāpa augšā pa nelielu nokalni. Ticis līdz virsotnei, Smouks apstājās. Pēdas gāja tālāk, pa nokalni lejā. Apmēram jūdzi no šejienes strauta malā auga eg- lājs, un varēja redzēt, ka Mazais ir izgājis tam cauri. Smouks palūkojās pulkstenī, atcerējās tuvojošos tumsu, suņus un nometni un, lai cik grūti bija, nosprieda neiet tālāk. Bet pirms griešanās atpakaļ viņš uzmanīgi paskatījās apkārt. Austrumu pamalē kā zāģa zobi slējās sniegotās Klinšu kalnu virsotnes. Grēda aiz grēdas, savienodamās ķēdē, aizstiepās uz ziemeļrietumiem, nogriežot ceļu uz līdzenumu, par ko bjja stāstījis Laperls. Likās, it kā kalni būtu norunājuši piespiest ceļinieku pagriezties uz rietumiem, uz Jukonu. Smouks prātoja, cik daudz cilvēku pirms viņa varētu būt atkāpušies, redzot draudošo skatu. Laperls gan nebija atkāpies, taču viņš bija ticis pāri Klinšu kalniem no austrumiem.
Līdz pusnaktij Smouks neļāva noplakt lielai ugunij, lai Mazais varētu no tālienes ieraudzīt viņu. Bet no rīta viņš nojauca nometni, iejūdza suņus un, līdzko uzausa gaisma, devās meklēt Mazo. Šaurajā aizā stūres suns sasmailēja ausis un iekaucās. Drīz vien Smouks satika sešus pretim nākošus indiāņus. Viņi gāja tukšā, bez suņiem, un katram uz muguras bija neliels maisiņš ar pašu nepieciešamāko. Sastājušies apkārt Smoukam, indiāņi tūlīt sagādāja viņam vairākus pārsteigumus. Par to nebija šaubu, ka viņi meklējuši Smouku. Tūlīt arī kļuva skaidrs, ka viņi nerunā nevienā no indiāņu izloksnēm, kurās Smouks prata kaut vienu vārdu. Viņi nebija balti, kaut gan bija garāki un smagāki par Jukonas baseina indiāņiem. Pieci no viņiem bija bruņoti ar Hudzona līča sabiedrības vecmodīgajām garstobra musketēm, bet sestais turēja rokā Smoukam pazīstamu vinčestru — tā bija Mazā šautene.
Indiāņi netērēja laiku garām sarunām ar gūstekni. Tā kā Smouks bija neapbruņots, viņam atlika tikai padoties. To, ko atrada kamanās, viņi sadalīja savā starpā un uzsvieda sev plecos, bet Smoukam lika nest viņa paša un Mazā guļamādas. Suņus izjūdza, un, kad Smouks sāka protestēt, viens no indiāņiem ar zīmēm paskaidroja, ka ceļš ir par smagu braukšanai ar kamanām. Smouks samierinājās ar neizbēgamo, paslēpa kamanas strauta malā, iebāzdams tās stāvus sniegā, un slāja līdzi saviem sagūstītājiem. Iedami uz ziemeļiem, viņi šķērsoja nelielu kalnu grēdu un nonāca pie eglāja, ko Smouks bija pamanījis iepriekšējā dienā. Desmit divpadsmit jūdzes viņi gāja gar strautu, bet, kad tas novirzījās uz rietumiem, pagriezās pa šauru pieteku uz austrumiem.
Pirmo nakti viņi pārlaida vietā, kur bija nakšņojuši pirms vairākām dienām. Te glabājās kaltētu lašu un gaļas krājumi, kurus indiāņi paņēma līdzi. No šīs nometnes tālāk veda daudzu slēpju sliedes, un Smouks nosprieda, ka šie ļaudis sagūstījuši Mazo: nebija vēl satumsis, kad viņš ieraudzīja Mazā slēpju pēdas, kas bija šaurākas par indiāņu slēpju pēdām. Kad Smouks ar zīmēm sāka iztaujāt indiāņus, viņi apstiprinoši pamāja ar galvu un parādīja uz ziemeļiem.
Arī visās turpmākajās dienās viņi rādīja uz ziemeļiem, un taka, lai kā vijās, lai kā līkumojās starp juceklīgi izsvaidītajām klinšu bauzēm, arī visu laiku veda uz ziemeļiem. Šajā sniega tuksnesī it visur šķita, ka tālāk ceļa nav, un tomēr taka meta līkumus un cirtās atpakaļ, atrazdama zemas pārejas un izvairīdamās no augstām un nepārvaramām kalnu grēdām. Te sniegs bija dziļāks nekā ielejās un ne soli nevarēja paspert bez slēpēm. Turklāt visi Smouka ceļabiedri bija jauni cilvēki, gāja vieglā, ātrā gaitā, un sirds dziļumos viņš lepojās ar to, ka tik viegli tiek viņiem līdzi. Viņi bija klejotāju dzīves norūdīti un kopš mazotnes pieraduši slēpot, un tomēr Smouks bija tik izturīgs, ka šis pārgājiens nesagādāja viņam vairāk grūtību kā indiāņiem.
Sešās dienās viņi sasniedza un šķērsoja galveno pāreju, kas bija zemāka par apkārtējiem kalniem, tomēr pati par sevi ļoti augsta un piekrautām kamanām nepārvarama. Vēl piecas dienas kāpuši pa līkumotu taku aizvien zemāk un zemāk, viņi nonāca plašajā paugurainajā līdzenumā, ko Laperls bija atklājis pirms desmit gadiem. Kādā skaudri aukstā dienā, kad termometrs rādīja četrdesmit grādu zem nulles un gaiss bija tik dzidrs, ka varēja redzēt simt jūdžu visapkārt, Smouks pazina šo apvidu no pirmā acu uzmetiena. Cik tālu vien sniedzās skatiens, pletās šis paugurainais līdzenums. Austrumos pie paša apvāršņa savus sniegotos vaļņus slēja Klinšu kalni. Uz dienvidiem un rietumiem stiepās aizu pārrautas atzares, kuras viņi bija šķērsojuši. Un šajā neaptveramajā ieplakā atradās apvidus, pa kuru bija gājis Laperls, — sniegiem klāta, dažos gadalaikos acīmredzot ar medījumu bagāta, bet vasarā smaidoša, zaļa un ziedoša zeme.
Pirms dienas vidus, pa plata strauta gultni pagājuši garām sniegā ieputinātiein vītoliem un kailām apsēm un izbriduši cauri biezām eglainēm, viņi nonāca pie lielas, nesen pamestas nometnes. Garām ejot, Smouks saskaitīja četrsimt vai piecsimt ugunskuru un nosprieda, ka te uzturējušies vairāki tūkstoši cilvēku. Taka pavisam nesen bija nomīdīta tik cieta, ka Smouks un viņa sagūstītāji noņēma slēpes un bez tām sāka soļot daudz raitāk. Aizvien vairāk pazīmju liecināja, ka te netrūkst medījuma: kur ir vilku un lūšu pēdas, tur jābūt arī gaļai. Viens no indiāņiem, līksmi iekliedzies, norādīja uz plašu klajumu, kas bija sētin nosēts ar apgrauztiem briežu galvaskausiem; sniegs klajumā bija tā izmīdīts un uzvandīts, it kā te būtu notikusi liela kauja. Un Smouks saprata, ka pēc nesenā sniegputeņa mednieki sarīkojuši te pamatīgu apšaušanu.